Lauras Vinogradovas jaunā grāmata “Vārnas”
Laura Vinogradova raksta viegli un smeldzīgi. Gaiši un atmiņā paliekoši. Par sāpīgām un pat skaudrām lietām viņa izstāsta skaisti un tā, ka lasot ar sirdi sajūtam – te nav tikai izlasītais, te ir daudzkārt vairāk.
Tikko pie lasītājiem devies viņas jaunākais darbs “Vārnas”. Nelielā apjoma romāns ir ietilpīgs un tā vēstījums – atmiņā paliekošs. Romāna pirmajā daļā stāstniece ir Sanna, bērnunamā augusi meitene. Kopā ar Sannu lasītājs piedzīvo viņas bērnību, pusaudzes gadus un vēlāko izlaušanos no pašas un sabiedrības būvētā negantības un aizspriedumu būra. Sannai tas izdodas , jo viņa sastop tīru beznosacījuma mīlestību brīdī, kad izšķiras viņas liktenis. Rita, brīnišķīgā Rita, ir cilvēks, kas prot apieties ar spurainajiem bērnu namā augušajiem jauniešiem. Pateicoties viņas mierīgajai pieņemšanai, savu vietu dzīvē atrod gan Andrejs Krauklis, gan Sanna, gan vēlāk abu meita Lia. Lias stāsts veido romāna otro daļu un tas ir vēl tumīgāks un spilgtāks.
Lūk, ko facebook grupā “Izcilas grāmatas” raksta Sintija Buhanovska: “Vai klusumam ir balss? Vai klusums spēj kliegt? Jā, ja raksta Laura Vinogradova! Jā, jo es ticu, ka pat tad, ja šī rakstniece iesniegtu 160 lappušu tīru papīru, tas runātu tūkstošu balsīs un rībinātu skaļāk par jebkuru veseri.
“Vārnas” izdara tieši to – izstāsta desmitiem neērtu mikrostāstiņu par mums pašiem un stereotipiem, taču bez klaigām, ķengām, lamuvārdiem, apsaukāšanās un pazemojuma. Tā ir rakstniecības augstākā pilotāža: likt trīcēt sirdij no līdzpārdzīvojuma bez aizvainojuma, grūtsirdības, nolemtības. Nepārprotiet! Vinogradovas stāsts nav salds un (pār)laimīgs! Tajā ir skumjas, oi, ļoti daudz skumju sajutīsiet! Taču vēstījums liek mums vēlēties būt labākiem. Patiesību sakot, par “Vārnām” vajadzētu būt klusuma ierakstam, jo šī nav grāmata, ko var racionāli izanalizēt un ieteikt izlasīt.
Šī ir vienkārši sirdsgudra stāsta grāmata.”
Varbūt “Vārnas” ir tikai sirsnīga pasaka, kas rosina uz dzīvi, cilvēkiem un pasauli lūkoties ar mīlestību. Bet mēs varam cerēt, ka arī dzīvē kādai bērnunama meitenei ir izdevies atgūt pašapziņu. Varam cerēt, ka pasaulē ir vieta, kurā aiz Lias un Andreja Kraukļu mugurām neatskan nievīgie: vārna, čīča, džakene! Un varam būt pavisam droši, ka pēc izlasīšanas vismaz daži sirsnīgi apskaitīsies uz Krūmiņa kungu.
Laura Vinogradova (1984) sarakstījusi vairākas grāmatas bērniem un pieaugušajiem. Par garstāstu “Upe” saņēmusi Eiropas Savienības balvu literatūrā 2021. gadā, šī grāmata tulkota un izdota arī vairākās citās valodās, to skaitā lietuviešu, vācu, angļu, franču, bulgāru un maķedoniešu.
Pieejama arī e-grāmata.
