Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource104 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource104), Fid:277, Did:0, useCase: 3


Es pieskaros sev. Tikšanās ar izstādes kuratori JANU KUKAINI un māksliniecēm RASU JANSONI, ANDU MAGONI un INGRĪDU PIČUKĀNI

Redakcija
Redakcija

Svētdien, 2017. gada 12. martā, plkst. 15.00 Latvijas Nacionālais mākslas muzejs aicina uz “Sarunu muzejā” ar izstādes “Es pieskaros sev” kuratori Janu Kukaini un māksliniecēm Rasu Jansoni, Andu Magoni un Ingrīdu Pičukāni. Tikšanās vieta: LNMM galvenās ēkas Kupola zāle (5. stāvā, Jaņa Rozentāla laukumā 1, Rīgā).

Garšvielu plauktiņā, pretgrumbu krēmā, atrastos attēlos un uz ādas virsmas – šeit sākas viens no daudzajiem sievietes stāstiem. Tie riņķo, uzmetas, tiek aizpūsti prom, tiek aprakti, aizmirsti, nosapņoti un izstāstīti no jauna. Raudzīties sievietes acīm un reizē spēt izvērtēt šī skatījuma priekšnosacījumus, atklāt straumes un smaguma centrus, kas rada minētā skatījuma specifiku, – tas ir viens no izstādes “Es pieskaros sev” mērķiem, par ko arī tiks runāts “Sarunās muzejā” ar projekta idejas autori Janu Kukaini, māksliniecēm Rasu Jansoni, Andu Magoni un Ingrīdu Pičukāni.

“To, kas ir feminisms, šķiet, vairs nav jāskaidro, visi tāpat to zina. Feminisms ir par kaut ko elementāri saprotamu – par sievietēm. Un vai tad mēs nezinām, kas ir sievietes? Mana māte ir sieviete un mana māsa ir sieviete. Un mana skolotāja, un kaimiņiene, un visas manas mīļākās (pārsvarā) ir sievietes... Vai tad es nezinu, kas ir mana māte, māsa un mīļākā? Jūs taču neapgalvosiet, ka es nezinu, kas mani ir uzaudzinājusi vai ar ko es guļu? Un, galvenais, es zinu, ka viņām jābūt foršām, – un tad nebūs nekādu no pirksta izzīstu problēmu, nevienam no dzimumiem,” savās pārdomās dalās izstādes kuratore, mākslas kritiķe Jana Kukaine.

Šis “visi zina”, iespējams, izskaidro, kāpēc Latvijas kultūras telpā cirkulē dažādi aizspriedumi un valda domāšanas paviršība. Latvijas mākslā un teorijā nav vēsturiski pārmantota feministiska kanona – tas veidojas tieši tagad. Projekta iedvesma nāk no franču filozofes Lūsas Irigarajas (Luce Irigaray, dz. 1932) hrestomātiskās esejas “Kad mūsu lūpas sarunājas”, kas sarakstīta 1977. gadā un iezīmē tā sauktā diferences feminisma pozīciju. Izstāde aktualizē šo eseju Latvijas mākslas kontekstā, spītējot populārajam uzskatam, ka mākslai un valodai nav dzimuma.

Viens no svarīgākajiem projekta konceptuālajiem lokiem ir sievietes ķermenis un seksualitāte, kas ir daļa no viņas subjektivitātes jeb izpratnes par “es”. Ja esam pieraduši redzēt vairāk vai mazāk kailus, seksuāli pieejamus sieviešu ķermeņus – gan mākslā, gan reklāmā, tad izstāde piedāvā radikāli atšķirīgu ķermeņa un seksualitātes reģistru, kur svarīgākie lielumi ir iespējas, ko ķermenis sniedz pašai sievietei. Tas var palīdzēt pārvarēt grūtības, var kļūt par intīmas dienasgrāmatas daļu vai par instrumentu pasaules izzināšanai. Tāpat ķermeni var saprast kā materiālu mākslas darba radīšanai, tādējādi dekonstruējot mītu par mākslinieku-ģēniju un sievieti-mūzu. Ekspozīcija arī sniedz svaigu un brīžiem ironisku komentāru par tradicionālām sieviešu lomām, tēliem un mājas darbiem, novērtējot šo “sievišķības rituālu” potenciālu atraisīt feministiski uzlādētas pārdomas un kritisku skatu uz konstruētajām identitātēm.

Izstādes dalībniece Rasa Jansone, stāsta, ka, būdama lieciniece tam, kā viņas mamma pēdējos dzīves gados pamazām zaudēja pilnīgi visu – vīru, darbu un divus bērnus, kuri burtiski aizbēg uz Rīgu –, savā mākslā cenšas atsaukt viņu atpakaļ un no jauna veidot saikni ar savas dzimtas sievietēm. Citu stāstu piedāvā Anda Magone: “Jau vairāk nekā desmit gadus ilgst kāds eksperiments, kura laikā es radoši transformēju atskārsmi, ka man ir dvīnis. Es varētu pastāstīt par laimes meklēšanu kādā savas dzīves smagākajā punktā, un kā tas noveda pie mīlas stāsta ar savu pašas ķermeni. Es runāšu par darbu, kas man prasīja vislielāko drosmi, un vēl, iespējams, atklāšu kādu slepenu zīmi, ko ieraudzīju tikai foto palielinājumā.”

Uz “Sarunām” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā laipni aicināts ikviens interesents!
Nāciet, skatiet, apbrīnojiet, salīdziniet, uzdodiet jautājumus, veidojiet un izsakiet savu viedokli!
Mēs Jūs gaidām!

Dalības maksa: pieaugušajiem – 3,00 EUR, studentiem, pensionāriem – 1,50 EUR, skolēniem – 0,50 EUR. Ar šo biļeti būs iespējams apskatīt arī pastāvīgo ekspozīciju.

Iepriekšēja pieteikšanās nav nepieciešama.

Izstāde būs atvērta līdz 23. aprīlim.

Plašāk par projektu lasiet LNMM mājas lapā:
Es pieskaros sev