Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource1 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource1), Fid:22, Did:0, useCase: 3

28.oktobris- Simjūda jeb Urguču diena (Veļu godināšanas diena)

Šī ir diena, kad mūsu senči pieminējuši savus mirušos radiniekus, aicinot tos sētā ciemoties, un par godu šim notikumam gatavots bagātīgs mielasts: uz galda likti visdažādākie ēdieni un dzērieni, kas gatavoti no vasaras ražas un graudiem. Ļaudis darījuši alu, cepuši plāceņus, grūduši pikus (vārītus zirņus ar kaņepēm) un vārījuši zupu, pie kuras piemetuši pa drusciņai no visiem zemes augļiem. Tas saukts par Dievaiņu ēdienu un sākumā neviens no saimes nav drīkstējis to nogaršot. Kas nejauši to pasmeķējis, tas saslimis.

Ēdieni iesākumā aiznesti uz mielojamo vietu, aizdegtas sveces, tad attaisīti vaļā visi logi un durvis, lai aizgājušie draugi nu nāk un mielojas. Tikām paši saimnieki gājuši prom, teikdami:

Augstlecīte, zemlecīte,
Sēdies meldru krēsliņā;
Tu man devi rudzus, miežus,
Sirmus, bērus kumeliņus.

Tieši veļiem senie latvieši pateicās par labu un ražīgu gadu; tos arī rāja, ja gads nebija bijis tik labs, kā cerēts.

Pēc kāda laika visi nākuši atpakaļ skatīties, vai urguči (veļi) ko ēduši. Ja ēdiens bijis aizskarts, visi priecājušies, ja nē- bijuši ļoti bēdīgi. Pēc tam dzinuši veļus prom, baidot pa visiem kaktiem, stūriem un pagultēm ar slotām un kūjām, reizē saukdami: "Urguči ārā, urguči ārā!"

Dažviet saimnieks jūdzis zirgu ratos, aicinājis tajos sēsties ciemos sanākušos veļus, un vedis tos atpakaļ uz kapsētu.

Tad sēdušies visi pie galda un kā pirmie no visiem ēdieniem pagaršojuši mājas saimnieks ar saimnieci. Pēcāk visi mielojušies līdz pat rītam, pa starpām minot mīklas un stāstot spoku stāstus.

P.s. Senie latvieši uzskatīja cilvēku par Dieva laistu radījumu, kam ir augums, dvēsele un velis. Mirušā cilvēka dvēsele aiziet atpakaļ pie Dieva, bet ķermeņa vieliskais dvīnis velis nonāk Māras- Veļu mātes gādībā. Lai gan nosaukums velis ir labāk pazīstams, dainās sastopami arī citi tā apzīmējumi: iļģis, lelis, urgucis un rauducis.

Cep, māmiņa, kukulīti, iļģos mani vadīdama,
Ko mielošu iļģa bērnus, iļģu vārtu vērējiņus
.

Ko tu dziedi, leļa bērns, ne tev kaulu, ne dvēseles;
Man ir kauli, man dvēsele, man jaukā valodiņa
.