epadomi/Tava virtuve/Epadomi TV/Arhīvs/Reklāma

Džošua Bella teju četrus miljonus ASV dolāru vērtās Stradivāri vijoles piedzīvojumi

Drukāt

Leģendārais stīgu instrumentu meistars Antonio Stradivāri savas dzīves laikā ir izgatavojis aptuveni 1100 dažādu stīgu instrumentu, no kuriem līdz šai dienai “izdzīvojuši” ap 650, starp tiem 512 – vijoles. Viena no tām ir pasaulslavenā vijolnieka Džošua Bella uzticamais partneris un panākumu atslēga - Stradivāri “Gibsons” – vijole, kura tapusi 1713.gadā.

Džošua Bella teju četrus miljonus ASV dolāru vērtās Stradivāri vijoles piedzīvojumi

Joshua Bell

Izcilā virtuoza spēli un šā unikālā instrumenta skanējumu varēsim dzirdēt jau šo piektdien, 18.augustā, Dzintaru koncertzālē, taču vēl pirms tam stāstām par aizraujošu vijoles ceļojumu līdz tā beidzot atrada savu pašreizējo īpašnieku.

Stradivāri vijole iemanto savu vārdu

Vairāk nekā 300 gadus vecais instruments savus īpašniekus ir mainījis vairākkārt – informācija liecina, ka līdz pat 1898.gadam tā bija dažādu stīgu instrumentu meistaru īpašumā, pēc tam nonāca pie izcilā britu vijolnieka Alfrēda Gibsona. Karaliskās akadēmijas profesora uzvārdu kā savu nosaukumu vērtīgais instruments nes vēl šobaltdien.

1911.gadā Stradivāri “Gibsons” nokļuva pie leģendārā poļu izcelsmes vijolnieka, brīnumbērna Broņislava Hūbermana un kopš tā laika bija galvenā vijole, ar ko virtuozs izpildīja skaņdarbus savos koncertos. Tādēļ nereti šo Stradivāri vijoli mēdz dēvēt par “Gibsonu ex Hūbermanu”.

Vijoles mīklainā nozušana

Leģendas vēsta, ka slavenā vijole Hūbermanam nozagta divreiz, - pirmoreiz, 1919.gadā, Vīnē un otrreiz, 1936.gadā, Ņujorkā. Pirmajā reizē garnadzi un pašu instrumentu atrada visai ātri, proti, dažas dienas pēc tās nozušanas to atguva, kad zaglis to centās pārdot izsolē. Diemžēl, kad vijoli nozaga no Hūbermana ģērbtuves Kārnegīholā, to vairs neizdevās uziet. Kā vēsta liecības - mākslinieks bija izdomājis otro koncerta daļu nospēlēt uz citas vijoles, kad starplaikā pie viņa pienāca sulainis un paziņoja, ka Stradivāri “Gibsons” esot nozagts. Policija uz karstām pēdām uzsāka izmeklēšanu, taču velti, tikmēr pats mākslinieks centies pārlieku nesatraukties, jo galu galā vijole esot bijusi apdrošināta.

“Tas bija kā noņemt putekļus no Siksta kapelas grieztiem”

Vijole “uzradās” tikai pēc 66 gadiem, kad kāds vijolnieks vārdā Džulians Altmans uz nāves gultas esot sievai atzinies, ka visus šos gadus spēlējis uz 18.gs. sākumā tapuša stīgu instrumenta. Dažos avotos tiek lēsts, ka Altmans vijoli nozadzis pats, citviet – viņš to esot iegādājies par 100 ASV dolāriem. Lai nu kā, Altmans visus gadus pamatīgi nopūlējās slēpt vijoles patieso identitāti, noklājot tās skaisto oriģinālo lakojumu ar kurpju vasku. Galu galā 1985.gadā pēc vīra nāves Altmana atraitne vijoli nodevusi britu apdrošinātajam “Lloyd’s”, kas ar ekspertu palīdzību autentificēja tās patieso izcelsmi. Varētu teikt, ka apdrošinātājs nošāva divus zaķus ar vienu šāvienu – viņu rokās ne vien nonāca leģendārs un izsmalcināts instruments, bet arī viņi varēja beidzot noslēgt Hūbermana apdrošināšanas lietu. Vijole tika atjaunota vairāk nekā deviņus mēnešus, un tās restaurācijas veicējs esot atzinis, ka “tas bija kā noņemt putekļus no Siksta kapelas grieztiem.”

Mīlestība no pirmā acu skata un pirmajām taktīm

Bells atceras, ka tā esot bijusi “mīlestība no pirmā acu skatiena”, kad viņš esot ieraudzījis un dzirdējis, kā britu vijolnieks Norberts Brainins muzicējot ar šo instrumentu. Tiesa, šī instrumenta nonākšana Bella īpašumā ir bijusi tīra sakritība. 2001.gadā Bells esot iegriezies vijoļu darbnīcā, lai iegādātos stīgas, kad vienlaikus turpat uz apkopi esot bijusi nodota “Gibsona” Stradivāri.

“Kad man to iedeva paturēt rokās, darbnīcas īpašnieks teica, ka Brainins plāno instrumentu pārdot kādam vācu privātajam kolekcionāram. Pēc pāris nošu nospēlēšanas uz šīs vijoles es apsolīju sev, kad tā nekad nenotiks. Šis instruments ir domāts muzicēšanai, nevis kolekcijai,” sacīja Bells, atzīmējot Stradivāri “Gibsona” 300 gadu jubileju.

Publiskie avoti lēš, ka Bells esot pārdevis savu “Toma Teilora” Stradivāri par aptuveni diviem miljoniem ASV dolāru, un par nepilniem četriem miljoniem ASV dolāru tās vietā nopircis Stradivāri “Gibsonu”. Ar šo vijoli Bells esot uzstājies jau tā paša vakara koncertā Londonas Karaliskajā operā.

Ņemt rokā Stradivāri “Gibsons” ir tāpat kā auklēt zīdaini

Vaicāts, kā viņam nav bail turēt rokās šo vēsturisko un dārgo vijoli, Džošua Bells “Toronto Star” minēja analoģiju par bērniem, smejot, ka tas ir tāpat kā auklēt zīdaini. Pret instrumentu viņš izturoties ar tādu pašu maigumu kā pret saviem bērniem, kad pirmo reizi paņēmis tos rokās. “Ar laiku ikviens no mums pierod apieties ar kaut ko neaizvietojamu – vai tas ir cilvēkbērns, vai vēsturisks stīgu instruments,” tā Bells Kanādas izdevumam.

Bells arī atzinis, ka cilvēki bieži nesaprot, kāpēc jātērē tik daudz naudas, lai nopirktu šo instrumentu, ja ir tik daudz citu vijoļu par saprātīgākām cenām. Mākslinieks piebilda, ka sajūtu un melodijas līmenī vēsturiskām vijolēm nav līdzinieku, katra ir ar savu skanējumu un stāstu, kuru nespēj atkārtot neviena mūsdienu vijole.

Latvijas klausītājiem piektdien, 18.augustā, Bells atskaņos Antonīna Dvoržāka 9.simfoniju “No jaunās pasaules”, Fēliksa Mendelsona “Sapni vasaras naktī” un Maksa Bruha 1.vijoļkoncertu. Koncertā slavenais vijolnieks uzstāsies kopā ar Baltijas muzikālo sezonu simfonisko orķestri diriģenta Maksima Aškenazi vadībā.

Biļetes uz “Baltijas muzikālo sezonu” koncertiem nopērkamas “Biļešu paradīzes” tirdzniecības vietās un Bilesuparadize.lv Vairāk informācijas un biļetes https://balticmusicalseasons.com

Šis ir pirmspēdējais “Baltijas muzikālo sezonu” koncerts šogad. Programmu šogad 3.jūnijā atklāja ar diriģenta Rikardo Muti un Luidži Kerubīni orķestra koncertu. Šajā sezonā klausītājus vēl priecēs pasaulē zināmais trompetists Kriss Boti.

Tev jābūt autorizētam,

Izrāžu videofragmenti vairāk

Videointervijas vairāk