Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource104 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource104), Fid:21, Did:0, useCase: 0


Balvu Zelta Mikrofons par mūža ieguldījumu saņems skaņu režisors Kārlis Pinnis un dzejnieks Viks

Redakcija
Redakcija

Uz Dailes teātra skatuves 18.februārī svinīgā un emocionālā ceremonijā tiks godināts skaņu režisors Kārlis Pinnis un dzejnieks Viktors Kalniņš jeb Viks, saņemot Mūzikas ierakstu gada balvu Zelta Mikrofons par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā.

Izcilā skaņu režisora Kārļa Piņņa darba mūžs kopš 1973. gada aizritējis skaņu firmas „Melodija” Rīgas skaņu ierakstu studijā un Latvijas radio. Šajos gados ieskaņoti vairāk nekā 100 albumi, to vidū bija populārā un akadēmiskā mūzika, latviešu un ārzemju mūziķu priekšnesumi. Kā nozīmīgāko savā daiļradē skaņu režisors vērtē ilggadējo sadarbību ar komponistu un pianistu Raimondu Paulu un dziedātājas Ineses Galantes debijas albumu „Debut” (1995).

„Lai skan kā dzīvē!” – ar šādu devīzi gandrīz piecus gadu desmitus skaņu režijā darbojas Kārlis Pinnis, kas savas profesionālās zināšanas smēlies no grāmatām un vecāko kolēģu padomiem, bet tagad grāmatu par savu skaņu režisora darbu varētu uzrakstīt pats. Dzimis 1947. gada 8. martā, sešu gadu vecumā zēns iestājās P. Jurjāna mūzikas skolā, lai mācītos vijoļspēli. Muzicēja arī Pionieru pils simfoniskajā orķestrī, taču pēc 7. klases vijoli lika pie malas. Pabeidzis Rīgas 5. vidusskolu, Pinnis iestājās Latvijas Valsts konservatorijas kordiriģēšanas fakultātē. Par viņa specialitātes pedagogu kļuva Imants Kokars, viņa vadītajā kamerkorī „Ave Sol” Kārlis dziedāja 20 gadus.
Pēc augstskolas ar norīkojumu 1971. gadā Kārlis nonāca E. Dārziņa mūzikas vidusskolā, kur strādāja kā Jāņa Erenštreita asistents zēnu korī. 70. gadu sākumā radās interese par skaņu režiju, ar kora biedra, skaņu firmas „Melodija” Rīgas studijas mākslinieciskā vadītāja Aleksandra Grīvas ieteikumu Kārlis Pinnis sāka praktizēties. Dažus gadus viņš savu labo balsi lika lietā estrādes žanrā, dziedot t.s. „Meijas filharmonijā” – Jāņa Meijas vadītajā grupā, kur galvenās zvaigznes bija Andrejs Lihtenbergs, Zigfrīds Račiņš, un Pinnis dziedāja duetus ar Māru Krievkalni.

Par pirmo patstāvīgo ierakstu studijā kļuva Raimonda Paula himna „Manai dzimtenei”, sekoja citi Maestro skaņdarbu ieskaņojumi - Edgara Liepiņa programma, dziesmas izrādēm „Šerloks Holmss”, Imanta Skrastiņa skaņuplate „Sapņu pīpe”, „Dālderu” priekšnesums diskomūziklā „Nāc pie puikām”. Par virsotnēm sadarbībā ar Raimondu Paulu Pinnis uzskata mūziklu „Māsa Kerija” (1979) un Maestro klavieralbumu „Mans ceļš” (1980). Populārās mūzikas jomā Pinnis strādājis ar grupām „Modo”, „Selga”, „Credo”, „Eolika”, Edmunda Goldšteina, Zigmara Liepiņa skaņdarbiem, bērnu vokālo ansambli „Dzeguzīte”. Viņa vadībā tapa Leļļu teātra izrādes „Šveiks” skaņuplates, Margaritas Vilcānes un Mirdzas Zīveres soloalbumu ieraksti, Gunāra Rozenberga leģendārais albums „Laura”, Egila Straumes džeza ansambļa ieraksti skaņuplatē „Fiesta”. Par vairākiem ierakstiem saņemti Vissavienības firmas „Melodija” labākā skaņu režisora diplomi.

Kārļa Piņņa veikums iemūžināts literāru darbu, folkloras un akadēmiskās mūzikas dažādu žanru (solo un kordziesmas, klavierdarbi, lielas formas vokāli instrumentāli skaņdarbi) ieskaņojumos, viņš strādāja ar sava laika izcilākajiem solistiem, kuru vidū bija Maija Krīgena, Leonarda Daine, Kārlis Zariņš, Jānis Sproģis, kā arī Latvijas radio, Valsts Akadēmiskais koris, Valsts simfoniskais orķestris u.c. kolektīvi. Pinnis bija skaņu režisors Elīnas Garančas un Aleksandra Antoņenko pirmajos ierakstos, iemūžināja Ingas Kalnas un Ineses Galantes balsi. Sevišķi lepns viņš ir par Galantes debijas albuma „Debut” (1995) ieskaņojumu, šis disks Holandē izpelnījās Platīna statusu. „Jājūt orķestra dziļums, instrumentu kopskaņa, lai ieraksts nebūtu plakans,” viņš uzskata. Un, protams, skaņu režisoram vajadzīga ne tikai laba telpa, labi mikrofoni un prasme tos pareizi izvietot, bet arī psihologa dotības, lai mūziķus noskaņotu veiksmīgam darbam.

80. gados Kārlis Pinnis bija skaņu režisors Latvijas radio, daudz strādāja ar radio kolektīviem. Atgriezies firmā „Melodija”, kas vēlāk kļuva par Rīgas skaņu ierakstu studiju, 90. gados Pinnis ierakstos sadarbojās ar ārzemju producentiem, diriģentiem, mūziķiem un to turpina darīt līdz šodienai. Viņš desmit gadus strādāja arī par Radio Brīvā Eiropa skaņu inženieri Rīgas birojā, 21. gadsimtā Latvijas radio restaurēja senus skaņu ierakstus.
Ierakstu tehnoloģijas pa šiem gadu desmitiem, protams, mainījušās, taču nemainīga palikusi Kārļa Piņņa labā dzirde un paša muzikālajā izglītībā un pieredzē balstītā meistarība.

„Mans amats ir rakstīšana, un man ir jāraksta tā, kā es rakstu,” uzsver Viktors Kalniņš jeb Viks, dzejnieks, kuru darbu noskaņa allaž sasaucas ar paša iekšējo būtību. 2019. bija Vika 80. jubilejas gads, atzīmēts ar svinīgiem sarīkojumiem un koncertiem, kuru repertuāra pamats, protams, bija Imanta Kalniņa dziesmas ar vecākā brāļa vārdiem. Tās ir neatņemama Latvijas kultūras sastāvdaļa vairāk nekā 50 gadu garumā.

Imanta Kalniņa dziesmas ar Vika vārdiem izpildījušas grupas „Menuets”, „Līvi”, „Autobuss debesīs”, „Turaidas Roze”, lieliski dziedātāji un izcili aktieri, jo tās skanēja Liepājas, Nacionālā u.c. teātru izrādēs. Par pirmo kopdarbu kļuva lugai „Mīla, džezs un velns” sacerētā „Betas dziesmiņa” (1967). Brāļu sadarbība nebija plānota, Viks to sauc par veiksmīgu sagadīšanos, un turpmākajos gados sacerētas vairāk nekā 50 kopīgas dziesmas un dziesmu cikli („Cilvēks, kas smejas”, „Vēl viens tu, vēl viens es” u.c.), kā arī rokopera „Ei, jūs, tur”. Viks sacerējis libretu Imanta operai „Ifigēnija Aulidā”. Brāļu Kalniņu „Dziesma, ar ko tu sāksies” 1979. gadā „Menueta” priekšnesumā tika atzīta par 2. populārāko „Mikrofona” aptaujā, bet 1989. gadā aptaujā uzvarēja grupas „Pērkons” izpildītā Jura Kulakova dziesma „Mēs pārtiekam viens no otra” ar Vika vārdiem. Viņa dzeju savās kompozīcijās izmantojuši Uldis Stabulnieks, Ēriks Ķiģelis, Zigmars Liepiņš, Aivars Hermanis un citi, kā arī Raimonds Pauls (dziesmas raidlugā „Emīls un Berlīnes zēni”, 1986).

Viktors Kalniņš dzimis Rīgā, Grīziņkalnā 1939. gada 1. aprīlī, pēc vidusskolas beigšanas strādāja par montētāju Rīgas radiorūpnīcā, vēlāk Rīgas telefona centrālē, līdz iestājās Latvijas Valsts universitātes Svešvalodu fakultātē, lai studētu angļu filoloģiju. Uz diviem gadiem Kalniņu iesauca armijā, augstskolu viņš pabeidza tikai 1972. gadā. Savu angļu filologa izglītību viņš licis lietā tulkojot, kā arī sacerot dziesmu vārdus angļu valodā.

Viktors dzeju sācis rakstīt jau skolas laikā, pirmā publikācija presē 1968. gadā bija dzejolis „Pasaciņa”, kuru komponēdams Imants Kalniņš tam izraudzījās nosaukumu „Smilšu rausis”. Tovasar tapa dziesmas izrādei „Princis un ubaga zēns”, sekoja „Trīs musketieri”, bet tikai 70. gadu vidū Viks literatūru izraudzījās par savu pamatprofesiju. Savu pirmo dzejoļu krājumu „Komunikācijas” (1978), gūstot cildinošas kritiķu atsauksmes, viņš vēl izdeva ar īsto vārdu Viktors Kalniņš, turpmāk lietoja literāro pseidonīmu – Viks. Pirmajam sekoja vēl pieci dzeju krājumi, arī bērniem domātas grāmatas, no kurām populārākās bijušas „Sarežģītais zvirbulēns” (1982) un „Zemūdens bara lielā diena” (1985), pēc kurām radītas arī animācijas filmas.

„Dzeja nav vārdu organizācija, tieši neredzamā telpa starp vārdiem veido dzejas plūdumu,” uzskata oriģinālais vārdu rotaļu meistars Viks, kas rakstījis arī scenārijus TV pārraidēm un dokumentālajām filmām. Viņa dziesmu vārdi apkopoti krājumā „Dziesma, ar ko tu sāksies?” (1996). Kopš deviņdesmitajiem dzejnieks dzīvo Dikļu pagastā, kur iekārtots viņa Pasaku parks, un joprojām sacer dzeju, izteikdams savu sirds pieredzi.