epadomi/Tava virtuve/Epadomi TV/Arhīvs/Reklāma

Lauma Balode. Viņa gribēja baltu pasauli. 3.daļa

Drukāt

Turpinām atmiņu stāstu par ilggadējo Līvānu teātra režisori, kultūras darbinieci un leģendāru personību Laumu Balodi.

Lauma Balode. Viņa gribēja baltu pasauli. 3.daļa

Vecumdienas

Kad pārgāju uz pastāvīgu dzīvi "Ošlejās", abas māsas satiku bieži. Viņas ļoti daudz ko pastāstīja par savu un apkārtne cilvēku dzīvi, par notikumiem. Man iepatikās viņu asprātīgie spriedumi, labestība, godīgums. Laumai vēl bija sakari ar Dignājas kultūras namu, arī ar Līvāniem. Viņa sarakstījās ar draugiem līvāniešiem, gandrīz katru dienu rakstīja vēstules draugam- Vilim Krauklim uz Angliju, bija lepna par šo draudzību. Bet gāja laiks un ņēma savu tiesu.

Vilma strādāja pa māju, bet Lauma darīja āra darbus. Darīja visu- pļāva, skaldīja malku, tīrīja kūti, ravēja utt. Palīgu viņām bija pamaz. Sāku vairāk palīdzēt. Bieži braucu uz Rudzātiem, tāpēc Lauma lūdza pa ceļam atvest pensiju vai medicīnas līdzekļus. Jāpiebilst, ka Lauma līdz mūža galam palika līvāniete. Oficiāli.

Vilis Krauklis saslima un vēlāk nomira, naudu vairs nesūtīja. Tas Laumai bija liels pārdzīvojums. Bet Anglijā atradās studiju draudzenes meita Jautrīte Svenne. Viņa, uzzinājusi faktus, uzņēmās grāmatas par Vili un Laumu sponsorēšanu. Pie Laumas brauca rakstnieks Ēriks Hānbergs, sameklēja visu vajadzīgo un 1977.gadā iznāca grāmata "Viņi satikās ezera krastā". Par literāro apdari viņa bija ļoti pateicīga Ilzei Grīnbergai.

Gadi steidzās. Radi māsas apmeklēja reti. Šad tad palīdzēja Grauzu un Baložu ģimenes. "Mēs ar vilmu spriežam, ka esam kā divi apinīši, kuri stiepjas uz augšu, bet nav atbalsta kārtiņas", tā reiz teica Lauma. Nāca arī dažādas nelaimes. Lauma smagi strādājot, salauza roku, bet gotiņa jāslauc. Dažas dienas palīdzēju izslaukt, bet Lauma bija lepna, darīja pati, ar vienu roku. Viņa strādāja līdz pēdējam.

Reiz stāstīja, ka vakarā no noguruma nespēkā pakritusi un nevarējusi piecelties. Tad viņa lūgusi: "Airīt, palīdzi!" (Aira- mirusī māsas meita, red.piez.) Un noticis brīnums. Viņai radies spēks, un viss bijis atkal labi!

Bija reizes, kad Lauma izteica savas sirds sāpes- viņas abas ar Vilmu esot Baložu meitas, bet mājas valdniece esot Vilma. Tas Laumai sāpēja, jo pusi savas nelielās algas viņa bija atdevusi saimniecībai, sev neko neesot atļāvusies. Vienmēr atbalstījusi visus slimības brīžos. Tā bija pašaizliedzīga cilvēka atzīšanās.
Mēdz teikt, ka dzīvē viss izlīdzinās. Divus mēnešus pēc Vilmas nāves Lauma kļuva saimniece, mantiniece. Un tieši viņa bija tā, kas galīgi sadalīja mantojumu- kam māja, kam zeme, kam mežs.

Lauma bija cīnītāja- gan par labo, gan pret slikto. Mūs abas dziļi satrauca arī nebūšanas, kas notika "Putraimiešos". Tā bija arī dzeršanas problēma. Nodzērās vīrieši, arī sievietes. Lielu postu nodarīja "točkas". Nelīdzēja sievu kolektīvās sūdzības. Vietējie bija pārliecināti, ka varas iestādes, policija "piever acis" uz "točku" darbību. Kulminācija bija atgadījums, kad kādā naktī kaimiņu mājā sadega cilvēks- Oskars Kusiņš, kurš pārdevis "točkas" īpašniekam malku, aizsmēķēja gultā, aizmiga un sadega. Dieva dāvāta laime, ka vējš nesa liesmas uz attālāko "Vegaru" pusi, apdega tikai koki, bet cieši kopā sabūvētās celtnes palika neskartas. Vai Lauma varēja klusēt? Viņa uzrakstīja emocionālu rakstu Jēkabpils avīzei. To iespieda, bet dažas dienas vēlāk varas iestāžu darbinieki Laumai pieprasīja atsaukt rakstīto kā nepatiesu, pārspīlētu. Arī tā notiek.

Sirds ilgojas pēc laimes

Grāmatā "Viņi satikās ezera krastā" skaisti aprakstītas jaunās meitenes pirmās jūsmas, mīlestība. Liekas, ka tā būs mūžīga un vienīgā. Nāca karš, tas izšķīra. Lauma pieņēma Viļa šķietamo nāvi. Bija jādzīvo tālāk. Cilvēka sirds ilgojas pēc laimes- reālas, skaistas. Pēc stāstītā, Līvānos viņai radās romantiskas jūtas, sapņu tēls, ilgu cilvēks- kāds izglītots puisis. Neparasts gadījums viņus izšķīra. Puisis apprecējās, bet vai sirdij var pavēlēt?

1990.gadā pienāca vēstule no Anglijas. Vilis Krauklis Laumu bija atradis. Uzplauka mīlestība no tālienes, slepena. Tas aizņēma Laumas jūtas, bet Viļa klātbūtnes pietrūka...

Un atkal- dzīve visu izlīdzina. "Vegaros" ieradās nu jau brīvs kļuvušais Līvānu sapņu vīrietis. Bija ko parunāt abiem, bija ko atcerēties- bet mīlestības liesmu vairs neuzpūst. Gail tikai ogles.
Bija arī praktiski apsvērumi... Tik ļoti žēl, ja jāaprok sapņi, kamēr vēl esi dzīvs.

Domāju, kāpēc liktenis bija tik nežēlīgs pret Laumu? Viņa nedabūja izjust tuva cilvēka glāstus, pasaulei trūka krāšņuma, nebija tās baltās pasaules, kurai viņa veltīja savu tik bagāto jūtu dzīvi.

Galavārdi

Vilma nomira 92 gadu vecumā janvārī. Slimības dēļ nevarēju Vilmu pavadīt. Vīrs gan bija un stāstīja, ka Vilmas baltā lakatiņā ietērptā sejā bija dziļš miers. Viņa bija izjutusi lielu cilvēcisku laimi un diemžēl arī lielas cilvēciskas sāpes.

Bezgala žēl, ka biju ļoti slima, jo citādi varbūt, nebūtu noticis tā, ka māsas bēru laikā Lauma, būdama slima un bezspēcīga, bija izkritusi no gultas un gulējusi pavisam aukstā, nekurinātā istabā.
Lauma vēlāk nokļuva Līvānu slimnīcā ar ielaistu plaušu karsoni. tur es viņu pēdējo reizi satiku. Viņa bija priecīga, jautri sarunājās ar palātas biedrenēm. Pēc tam viņa ārstējās Jēkabpilī. No Laumas iznāca atvadīties martā. Viņu izvadīja no Sudrabkalna kluba, kur reiz bija izrādītas viņas iestudētās lugas. Piemēram, "Zvejnieka dēls", ko nospēlēja vietējie cilvēki. Par to ilgi vietējie ļaudis runājuši.

Tuvu atradās padomju laikā izveidotais Jaunatnes parks ar estrādi, kuru bija dimdinājuši Laumas sagatvotie deju kolektīvi un rādītās Līvānu teātra izrādes. Netālu bija arī Dunavas pagasta kultūras nams, kur tika spēlētas viņas lugas.

Laumas bēru dienā smidzināja lietus. Raudāja debesis, un Dievs sūtīja savu svētību labam cilvēkam- dārgakmenim.

Varbūt man ar šo savu stāstu kaut nedaudz izdosies atraust smiltis, lai dārgakmens vairāk mirdzētu. Ļoti gribētos, lai šo izcilo, talantīgo līvānieti kādreiz apciemotu kāds Līvānu puses cilvēks, uzliktu ziedu kapu kopiņai vai arī ko vairāk- piemiņas plāksnīti kā apliecinājumu viņas darbīgajam, kultūrai un mākslai veltītajam mūžam.

Raksta autore: Broņislava Ošāne, pensionēta skolotāja un Rudzātu goda pilsone

Nobeigums

Tev jābūt autorizētam,