epadomi/Tava virtuve/Epadomi TV/Arhīvs/Reklāma

Lauma Balode. Viņa gribēja baltu pasauli. 1.daļa

Dārgakmeņi ir. Tie mirdz, vienalga vai tie ir cilvēka acīm redzami, vai apslēpti. Arī cilvēki ir kā dārgakmeņi ar savu dzīvības brīnumu. Cilvēki mirdz ar saviem labajiem darbiem gan šai saulē, gan aizsaulē. Šādas atziņas man radās, domājot par daudziem brīnišķīgiem cilvēkiem, to starpā arī par Laumu Balodi. Par viņu ir stāstīts grāmatā "Mēs satikāmies ezera krastā". Bet daļa līvāniešu un dignājiešu, domāju, viņu atceras dzīves laikā, ir sastapuši, darbojoties kultūras laukā. (Lauma bija ilggadēja Līvānu teātra režisore un kultūras darbiniece). Ar Laumu arī mani liktenis saveda kopā, un man ir par ko pastāstīt.

Drukāt

No kurienes nākusi

Tajos vēsturiskajos laikos- 19.gs beigās seši Dignājas mācītājmuižas vīrieši, arī radinieki, apzinoties savu varēšanu un iespējas, izrentē un vēlāk izpērk zemi no mācītājkunga. Viņi sabūvē mājas blakus Dignājas pilskalnam, apkārt ierīko laukus un mežus. Uzņēmīgo zemniekus pazīstam ar uzvārdiem- Kusiņš, Muižnieks, Ošāns, Jostiņš, Ozoliņš, Urpens. Katrs no viņiem apprec sievas, dibina ģimenes un veido tālāko likteni, viens otru atbalstot.

Tuvāk par Muižniekiem- Laumas Balodes priekštečiem. Laumas vecaimātei- Anša sievai ilzei Cakulei- Muižniecei, nākušai no Latgales, ir bijuši 8 bērni. To liktenis ir bijis dažāds. Māsas Anna un Māra izprecētas Latgalē, Jēkabs kritis kaujā pie Baložu stacijas. Juris ir bijis latviešu strēlnieks, par to vēlāk saņēmis zemi, Kārlis ierīkojis saimniecību Jersikas pusē aiz Daugavas, Jānis ir bijis 1905.gada revolūcijas dalībnieks un piedalījies notikumos Dignājā, vēlāk, bailēs no apcietināšanas, aizbēdzis kuģa kravas kastē uz Ameriku. Atgriezies Latvijā, Jānis Cakuls ierīkojis dārzniecību- visnotaļ bagātu saimniecību apmēram 2 km no Laumas mājām. Viņa dzīves turpinājums (pēc man stāstītā) ir bijis traģisks. Ievas meitas Vilma un Lauma vairākkārt ir stāstījušas, kā viņš zvērējis visu savu mūžā iekrāto atstāt tikai Cakulu dzimtai piederīgam mantiniekam, bet iznāca citādi.

Jānis vēlējies Laumu pieņemt kā paša meitu, lai viņa turpinātu darboties saimniecībā un dārzniecībā. Lauma patiesi 2 gadus arī dārzniecībā strādājusi, taču sapratusi, ka tas nav viņas dzīves lielais aicinājums. Ja Lauma būtu piekritusi pieņemt onkuļa piedāvājumu palikt un mantot saimniecību, varbūt viņas liktenis būtu iegrozījies pavisam citādāks, būtu nodibināta ģimene.
Laumas lielā mūža mīlestība bija leģionārs Vilis Krauklis, kas tā arī palika nepiepildīta. Par to varat lasīt grāmatā "Viņi satikās ezera krastā".

Starp citu, pirms pirms doties leģionā, Vilis bija ieradies arī pie Laumas onkuļa Jāņa Cakula un meklējis Laumu, taču Cakuls negribējis viņu satikšanos.

Lauma nepiekrita kļūt par Jāņa saimniecības mantinieci. Nebija arī neviena cita, kura dzīslās ritētu Cakula asinis un kam nodot mantojumu. Tāpēc īpašumu mantoja sievas radi, bet pats Jānis padarīja dzīvei galu pakaroties. Lauma savā atmiņās rakstīja, ka tieši Cakuls 1941.gadā viņus paglābis no izvešanas.

Mantinieks- Cakula sievas māsas dēls Auseklis arī ir ar savu dzīves stāstu. Mantojis dārzniecību un kolhozu laikos vedis tirgot puķes uz toreizējo Ļeņingradu (tagad Sanktpēteburga, red.piez.), taču pieķerts un tiesāts par spekulāciju (mūsdienās tas būtu bizness).
Atgriezies no ieslodzījuma, viņš pie mājas, upītes krastā uzcēlis pieminekli pret komunistiem, jo bezgalīgi ienīda padomju varu. Daudzi brauca to skatīties. Par to kāds bija paziņojis drošības iestādēm un pieminekli vēlāk nojauca, bet Ausekli notiesāja.

Atkāpjoties atpakaļ vēsturē, Laumas māte Ieva (Ilzes meita) paņēma iegātņos diezgan vecāko Jēkabu Balodi, kurš nācis no turīgas ģimenes. Tā sešas sētas izveidoja apdzīvotu vietu. Bet to kaut kā vajadzēja nosaukt! Lauma atceras, ka Ulmaņlaika kartē bija nosaukums "Muizžnieki". Tas tika aizmirsts, un pagastā izmantoja apkārtnē iesaukto vārdu "Putraimieši". Brīvvalsts laikā sētām pievienojās vēl kādas trīs saimniecības. Viena no tām piederēja saimniekam ar uzvārdu Putraims. Mājas atradās tuvāk ceļam. Vēlāk radās arī autobus apietura "Putraimi". Laikam jau šis vārds likās interesants. Katrai sētai tika dots nosaukums. Laumas mājas iesauca "Vegari".

Arī "putraimieši" malti dzīves dzirnavās. Daudz ciešanu atnesa vēsturiskie notikumi. Baložu ģimenes rašanās ir notikusi pēc revolūcijas. Šajā ģimenē Ievai un Jēkabam piedzima meitiņa Vilma. Bet drīz sākās 1. Pasaules karš. Vienā Daugavas pusē bija "baltie", otrā- "sarkanie". Ģimene līdz ar citām devās bēgļu gaitās uz Latgali. Baloži apmetās toreizējās Irlavas muižā. Brauca liela ģimene ar zirga vezumiem un lopiem. Mazā Vilma līdzi bija paņēmusi pat kaķi. Kad karadarbība beidzās, bēgļi saņēma ziņu, ka var atgriezties. Māju vietā atrada, var teikt, tuksnesi. Nebija nevienas mājas, viss bija vienos ierakumos. Apmetās pagrabos, arī lielajā pagrabā Dignājas pilskalna pakājē. Visur mētājās asiņaina vate, jo Ošānu mājās bija iekārtota lazarete. Grūts bija atjaunošanas laiks. Valdība ļoti palīdzēja, par ierakumu izlīdzināšanu maksāja.
1919.gada februārī Baložu ģimenē ieradās otrā meitiņa Lauma Velta.

Tēvs Jēkabs

Laumas vecaistēvs bijis zintnieks, ārstējis cilvēkus. Arī Jēkabs pazina un mīlēja dabu. Parasti viņa kabatas bijušas pilnas ar dažādām sēkliņām. Saimniecībā radās plašs augļu koku dārzs. Daugmales krūmos un mežos vēl šodien aug no Jēkaba izkaisītajām sēkliņām radušies apiņi.
Jēkabs bijis ļoti labsirdīgs un arī humora un izdomas pilns. Pie lielceļa viņš apļa veidā sastādījis bērzus, lai izveidotu danču placi, kur jaunatnei pulcēties. Iekopjot laukus, bērzi palikuši tikai vienā rindā un aug vēl šodien.

Jēkabu uztraucis tas, ka meitenas no kapu kopiņām plūkušas puķītes. Viņš pārģērbies baltā tērpā, iegājis kapsētā un meitenas nobaidījis.
Bijis paradums pa ceļu braucošiem kāziniekiem rīkot "vārtus". Jēkabs tur parasti devies raibā zirgā un sveicis ar zirga dejošanu. Bet tie ir tikai daži stāsti!

Jēkabs ļoti mīlējis savas meitiņas, bet kādu reizi ļoti sailgojies pēc dēla. Sarunājis, ka Ieva dosies uz bāreņu patversmi. Tā arī izdarīja. Ieva ieradās Annas patversmē un meklēja puisīti. Pa ceļam kādā šupulītī ieraudzīja mazu meitenīti, kura spožām actiņām skatījusies, stiepusi pretī rociņas un sacījusi "Mamma"!
Ieva nevarējusi citādāk rīkoties un pārvedusi mājās Mariju, kurai pievienoja vārdu Ruta. Jēkabs sākumā nebija apmierināts, bet tad meitiņu loti iemīļojis. Paturēt šo bērnu bija arī izdevīgi, jo par adoptēšanu daudz maksāts. Šādus bērnus saukuši par "bekoniem".
Jāatzīst, ka tādā veidā Kārlis Ulmanis ne tikai izglāba bāreņus, bet arī vairoja lauku apdzīvotību.

Marijas māte bijusi poļu strādniece Anna, tēvs nav zināms. Tā visu mūžu audžu māsa nodzīvojusi ar sāpi sirdī, Marija Ruta vēl tagad vientuļi dzīvo Ozoliņu celtajās mājās. Viņai ir ģimene- divi dēli. Viens no tiem Vilnis tagad dzīvo tukšajās "Vegaru" mājās.
Laumas tēvs Jēkabs nomira 1955.gadā.

Māte Ieva

Ieva bija bijusi praktiska, sabiedriska un arī jautra sieviete. nodzīvojusi līdz 1973.gadam.
Vilma un Lauma atceras, ka viņa zinājusi daudz dziesmu, arī tautasdziesmas. Pašas nebēdnīgākās dziedājusi kāziniekiem "vārtos".
Lauma māti ļoti mīlējusi, bet nekad nav varējusi aizmirst vienu vārdu, ko māte raidījusi pakaļ, kad Lauma pret mātes gribu devusies uz Jelgavu, lai mācītos par aktrisi. Šis vārds bijis: "Vazaņķe"!

Pēc tam arī praktisku palīdzību meita nav saņēmusi. Lauma ļoti satraukta kādreiz stāstīja gadījumu, kad māte, būdama plīts tuvumā, nejauši aizdedzinājusi sev drēbes. Lauma atzina, ka viņa nav spējusi un pratusi māti glābt. Drīz pēc tam māte slimnīcā mirusi.
Vēl viens liels pārdzīvojums Laumai bijis, kad saņēmusi ziņu, ka māte mirst, bet viņai bijis jābrauc uz Aknīsti ar jauniešu deju kolektīvu. Vajadzēja izšķirties.

Vai varēja māti nemīlēt kaut vai par to, ka viņa dzīvoja nežēlīgā laikā, ka zīdainīti Laumu māte ņēmusi līdzi darbā, ka pat karavīri apšaudes laikā viņu slēpuši ierakumos.

Raksta autore: Broņislava Ošāne, pensionēta skolotāja un Rudzātu goda pilsone

Turpinājums sekos

Drukāt

Tev jābūt autorizētam,

Dienas citāts vairāk

Cilvēkam ir jāpiemīt drosmei kļūdīties!
Šis gadsimts it kā pieprasa nenormālu tempu un perfekciju, bet tā ir ilūzija – to nevar sasniegt.
Perfekts visā nevar būt, jo tad cilvēks nav cilvēks, bet gan robots.

/Aktrise Marija Bērziņa/

Avots: EpadomiTV arhīvs

Izrāžu videofragmenti vairāk

Videointervijas vairāk