Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource104 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource104), Fid:372, Did:0, useCase: 0

epadomi/Tava virtuve/Epadomi TV/Arhīvs/Reklāma

Intervija. Kas ir māksla un kā tā ietekmē izpratni par dzīvi. Izrāde “No, Nothing”

Ginta Martini
Ginta Martini

Intervija. Kas ir māksla un kā tā ietekmē izpratni par dzīvi. Izrāde “No, Nothing”
Foto: Johannes Gallner

"Uz skatuves es tiešām jūtos kā mājās. Es vēlos to praktizēt uz skatuves un tad ienest arī savā privātajā dzīvē. Teātris ir vieta, kur to visu izdzīvot, pārbaudīt, izpētīt un saredzēt to kā veidu, lai atklātu jaunas iespējas. Stāsts nav tikai par sociālo identitāti vai par to, kā cilvēki grib, lai tu veido savu dzīvi, bet par to, ka vēlos būt es pats."

Šo sestdien, 5. septembrī, mūsdienu kultūras foruma “Baltā nakts” ietvaros Pārdaugavas senākā ciema svētkos “Zundas sādža” viesosies austriešu mākslinieki “United Sorry” un “Theater im Bahnhof” ar izrādi “No, Nothing”. Viņi dzied par mīlestību un dzīvi, viņi nopūšas, iedomājoties to, kas nāk pēc tam.

Mēs taču zinām, ka pēc lietus vienmēr būs saule. Kad sakām “Jā” mīlestībai, mums ir jāsveicina arī tās nāve. Skatīties acīs bailēm un kārdinājumiem, kas saistās ar nāvi, un ar patiesu dzirksteli acīs svinēt dzīvi tās patiesā priekā un skaistumā! Izrādes beigām ir jābūt tikpat burvīgām kā sākumam!

Aicinājām izrādes režisoru Robertu Šteinu un aktrisi Gabrielu Hiti uz sarunu, lai ar mums dalītos savos uzskatos par izpratni un darbību skatuves mākslas jomā.

Zane Estere Gruntmane: Kā Jūs sevi iepazīstinātu Latvijas skatītājam?

Gabriela Hiti: Esmu aktrise un vairāk kā 25 gadus strādāju Grācā, lielākoties Bahnhofa teātrī (Theater im Bahnhof jeb TIB). Izpratne par profesiju “aktrise” parasti skan tā - kāds cilvēks, kurš dara to, ko režisors liek, bet TIB mēs tā nestrādājam. Mēs vienmēr strādājam kopā. Cilvēki, kuri ir aizņemti ar darba radīšanu, kopā darbojas ar tekstu sacerēšanu. Ja nepieciešama tēmas izpēte, arī to mēs veicam kopā. Tas ir veids, kā es sevi identificēju kā aktrisi. Es arī dziedu un spēlēju mūziku. Tas ir iemesls, kādēļ vēlējos veidot šo izrādi kopā ar Norbertu Valliju, Robertu Šteinu un Fransu Pulstru.

(Gabriela Hiti. Foto: Johannes Gallner)

Roberts Šteins: Es uzsāku dejot ļoti vēlu, kad man bija 43 gadu. Sākt pievērsties dejas mākslai mani iedvesmoja šamanisms, ko vēlējos savienot kopā ar performancēm. Es domāju, ka kustība man vienmēr palīdzēs uzrunāt cilvēkus un manos darbos vienmēr būs teātra un dejas savienojums. Deja mani aizveda arī uz TIB. Tajā laikā es galvenokārt strādāju Vīnē kopā ar “United Sorry” un arī Francijā. Mēs zinājām, kā viņi strādā un kādi ir viņu darbi, tā mēs sadarbojāmies vairākos projektos. Vēlāk Gabi (saīsin. Gabriela) man atklāja, ka vēlas būt uz skatuves ar Norbertu un veidot muzikālu izrādi. Un es atbildēju, ka es arī vēlos būt uz šīs skatuves un dejot kopā ar nāvi. Tā mums radās plāns. Es izdomāju, ka vēlos būt šīs izrādes režisors un ka Francis tēlos nāvi. Tā bija ideja par to, kā ir būt 40 gadus vecam un sajust tuvojamies nāvi. Man šķita, ka mūsu paaudzē pastāv liels trauslums, kad tev ir bērni un dzīve, bet tas var beigties jebkurā brīdī. Pirms tam cilvēks par to neaizdomājas, bet pēc 40 sāk šķist, ka savā ziņā tu to visu laiku atliec. Es vienmēr esmu bijis ieinteresēts šamanismā un domājis par to, kā nāve iekļaujas mūsu dzīvēs. Nāves apzināšana padara dzīvi skaistāku.

(Attēlā: Roberts Šteins)

Gabriela: Jā, es arī par to domāju savādāk, tagad, kad man ir bērni. Nāve man arī nozīmē kaut ko citu, jo, kad tev piedzimst bērni, tu vēlies būt viņiem līdzās. Ne vienmēr, bet dažreiz uztraucos, ka ar bērniem kaut kas varētu notikt. Jā, kopš tā laika tas ir mainījies.

Zane: Tas tiešām nav salīdzināms, ja iedomājamies pieņemto dzīves procesu - vecāki ir pirmie, kuri aiziet un situāciju, kad nāve pirms laika pārrauj bērnam dzīvi. Tad sastapšanās ir ar neskaitāmiem jautājumiem un atbildēm, nepieņemšanu un sadzīvošanu, kāpēc nāves klātesamība ir jāsastop šādi?

Kas Jums liek strādāt skatuves mākslas žanrā? Kas ir Jūsu kaisle vai iedvesma tajā strādāt?

Roberts: Man patīk būt uz skatuves un kad uz mani skatās. Es domāju, ka tas ir talants, vai citiem vārdiem sakot, ja cilvēks grib, lai uz viņu skatās, viņam vienkārši ir jābūt uz skatuves. Man patīk kaut ko dot pretī. Es ļoti ilgu laiku to atliku - es nevaru dejot, es nevaru būt aktieris. Es esmu vairāk universitātes tipa cilvēks. Es studēju teātra zinātni, bet skatuve man likās arvien vairāk un vairāk pievilcīga. Es izveidoju instalāciju un biju neredzams, bet tad es izveidoju instalāciju un biju tāds kā gids, kurš tikai runā, bet, laikam ejot, es vēl vairāk gribēju dejot un tēlot. Uz skatuves es tiešām jūtos kā mājās. Es jūtu, ka tas saskan ar manu būtību. Man patīk, kad uz skatuves ir klusums, jo dzīvē klusums ir tikai klusums, bet, kad esmu kluss uz skatuves, tam ir liels ietekmējošs spēks. Tas mani aizveda uz teātri, un šobrīd es izjūtu sevi kā ļoti fizisku būtni. Viss, kas notiek, piepilda manu ķermeni. Es domāju, ka deja ir ideāls veids, kā izpaust sevi ar savu ķermeni un rādīt to, kā es uztveru pasauli un citus cilvēkus. Man ļoti patīk, ka teātrī es varu satikt jaunus cilvēkus, ar kuriem sadaboties un mēs varam salikt savas būtības kopā. Kad strādāju teātrī kā kurators, mani ļoti kaitināja, kā cilvēki strādā ofisā, kā viņi ķircina viens otru un rada nepatīkamu atmosfēru. Kad strādāju, es varu izvēlēties, ar kuriem cilvēkiem strādāt kopā, kā arī izpētīt, kā sadarboties un gūt baudu, radot kaut ko skaistu un bez stresa. Es varu noteikt savus darba apstākļus un teātrī man tas ir vieglāk, nekā, ja strādātu izdevniecībā vai teātra birojā. Ir arī jauki, ka mana darba diena sākas desmitos, dažreiz vienpadsmitos rītā.

Zane: un dažreiz ilgst līdz pusnaktij. (Smejas.)

Gabriela: Kad es sāku darboties teātrī, tas bija kā hobijs un tikai prieka pēc, bet tagad nodarbojos ar to profesionālā līmenī, un tas tik un tā sagādā prieku. Man patīk, ka var būt kontaktā ar cilvēkiem un izstāstīt stāstu, vai, ja izrāde ir, piemēram, par politisku tēmu, es varu būt kontaktā ar cilvēkiem citādā veidā. Man ir svarīgi, ka uz skatuves vienmēr ir cilvēks un emocijas. Tādēļ lielākajā daļā manu/mūsu darbos vienmēr ir iekļauts ļoti personisks redzējums, bet ne privāts. Manas personīgās pieredzes vienmēr līdzdarbojas manā darbā. Es domāju, ka varu paust lietas jautrākā un emocionālākā veidā, nekā, piemēram, politiķis. Esmu ieinteresēta tajā, kāda ir sabiedrība un kādas problēmas un tēmas mēs rādām uz skatuves. Vissvarīgākais šobrīd nav tikai būt uz skatuves, bet arī pats darba process ir ļoti svarīgs. Es pati attīstos un augu pēc katras izrādes, jo tas ir kaut kas, kam esmu gājusi cauri.

Roberts: Es klausījos un domāju par to, ko tu tikko teici. Es nodomāju, ka ir ļoti interesanti būt cilvēkam un atrasties uz skatuves. Un kā tas ir - būt par cilvēku. Kā cilvēku ietekmē sabiedrība un kā mēs varam tam pretoties, kā mēs varam būt citādāki. Tas ir cieši saistīts ar humānismu. Kā cilvēciska īpašība, nevis viedoklis vai situāciju analīze, bet gan būtība, kur slēpjas cilvēciskais.

Zane: Kāda nozīme ir mākslai Jūsu dzīvēs? Vai, Jūsuprāt, mums māksla ir nepieciešama? Vai mēs kaut ko zaudētu, ja tās nebūtu?

Roberts: Man māksla ir kā telpa, kas atvēlēta dzejai. Tā nav kaut kāds ekonomisks paņēmiens vai stratēģija, bet gan tas, kā runā mūsu dvēsele. Telpa, kur varam sapņot un skatīties uz savu dzīvi vai sabiedrību tā, kā iepriekš to nedarījām. Ārpus mākslas nav daudz telpas, kur uz savu dzīvi varam skatīties bez loģikas. Kad varam just. Un neveiksme ir kaut kas skaists, ko novērot. Man tas ir veids kā ne tikai atbrīvot prātu, bet arī saredzēt citas iespējas. Kad noskatos kādu izrādi vai aizeju uz izstādi, es vienmēr jūtos labi par gaidāmajiem nākotnes notikumiem. Es domāju, ka māksla rada pārliecību, ka tev vairs nav jātic, un priekšplānā izvirzās skaistums. Skaistums, kas liek domāt, ka tas ir iespējams arī ārpus skatuves. Sākumā radīju daudz darbu par savu privāto dzīvi - sava tēva nāvi, mīlestības mokām, bet tagad radu darbus par abstraktākām lietām - kā klusums un maigums. Es vēlos to praktizēt uz skatuves un tad ienest arī savā privātajā dzīvē. Es vēlos parādīt publikai, ka varbūt mēs to varam iekļaut savās dzīvēs. Tā vietā, lai rādītu, kā tās pazūd no mūsu dzīvēm, es vēlos atklāt jaunus plašumus. Manuprāt, šobrīd ļoti svarīga ir empātija. Empātija, kas vērsta uz citiem cilvēkiem mūsu sabiedrībā - minoritātēm, bēgļiem -, un domāju, ka teātris ir vieta, kur to visu izdzīvot, pārbaudīt, izpētīt un saredzēt to kā veidu atklāt jaunas iespējas. Iespējas, kuras es neesmu pārbaudījis ārpus mākslas. Es domāju, ka tas ko daru, ir jaunas definīcijas radīšana skaistumam kā vērtībai. Man nepatīk kapitālisma vai neokapitālisma skaistums. Es uzskatu, ka ir ļoti jauki redzēt skaistumu cilvēciskajā būtībā vai novecošanā, maigumā un empātijā. Uz skatuves man ļoti patīk strādāt ar tādiem paņēmieniem un tēmām kā lēnums, nevis konsumēšana, vērot un priecāties tā vietā, lai nekavējoties kaut ko izmantotu. Tas ir tas, ko godinu mākslā.

Gabriela: Es pilnībā piekrītu. Es nezinu, vai spēšu pateikt kaut ko vairāk. Man māksla ir daļa no manas dzīves, es nevaru iedomāties, ka neklausīšos mūziku vai neiešu uz izstādi. Būt uz skatuves - skatīties, kā citi uzstājas man nav greznība, bet gan vajadzība. Tas ir tā, kā tu teici, Robert, tu tam atradi ļoti labus vārdus.

Zane: Kāda ir Jūsu kā mākslinieka misija?

Roberta: Domāju, ka misija izpaužas tad, kad tev ir ideja, bet tev nav ne jausmas, kā to realizēt. Bet tev nepieciešams to realizēt un tad tu vienkārši ķeries tai klāt. Man bija sajūta, ka man jārada kaut kas par nāves tēmu ļoti ilgu laiku. Un tagad man ir sajūta, ka vēlos kaut ko teikt par seksualitāti un vīrišķo seksualitāti, un maigumu. Tas ir kā mākonis - kaut kas ļoti trausls un tev nav ne jausmas, ar ko sākt. Tad tu sāc runāt ar cilvēkiem un jautāt, vai viņi vēlas strādāt kopā ar tevi. Un dažreiz tas, kas bija trausls, ir piepildījies, un es domāju, ka mana misija ir realizēt savas idejas. Idejas, kas spētu kaut ko dot sabiedrībai vai būtu kaut kas labs, ko parādīt cilvēkiem. Paveikt to tā, ka nespēj kontrolēt, kā cilvēki to uztvers, ne arī kontrolēt to, kā tas atnāk pie tevis. Es atvēlu daudz telpas iedvesmai. Saredzēt tēmas, kas ir trauslas un ievainojamas, runāt par tām un saredzēt to skaistumu. Mana misija ir atrast to, kas ir tabū, atklāt tā ievainojamību. Apskatīt neforšas tēmas un padarīt tās foršas.

Gabriela: Mana misija ir varbūt tajā, ka es nevēlos būt labāka vai gudrāka nekā mana publika. Parādīt nevis viedokli vai to, kas ir labi vai slikti, pareizi vai nepareizi, bet gan atklāt vienu iespējamību. Un cilvēki, kas skatās izrādi, var paši izlemt vai viņiem tā patīk vai ne, vai viņiem ir tādas pašas sajūtas par tēmu. Man izrādes nozīmē sniegt kaut kādu variantu. Rodas ideja, kuru es vēlētos apspēlēt un visa iedvesma atnāk tad, kad sāku pie tās strādāt. Es uzkrāju idejas par tēmu - lasu avīzes, un vienmēr domāju, kā izrāde beigās izskatīsies. Sākumā nav ne mazākās jausmas, kā viss beigās izskatīsies un man ļoti patīk tā strādāt. Es ļoti priecājos, ja izrāde tiek rādīta ilgāku laiku, jo katru reizi notiek attīstība, transformācija. Varbūt tāpēc, ka manā dzīvē visu laiku notiek kaut kas jauns un es nevaru atdalīt savu privāto dzīvi no skatuves.

Zane: Jau pavisam drīz Jūs rādīsiet savu koncertizrādi “No, Nothing” Rīgā. Ar kādiem trim vārdiem Jūs varētu aprakstīt un ieintriģēt Latvijas skatītājus?

Gabriela: Trīs vārdi, kas man nāk prātā ir emocijas, humors un aizkustinājums. Es domāju, ja publika sajutīs aizkustināumu, man tā būtu lielākā dāvana un piepildījums. Izrāde runā par skumjām un mīlestību, nāvi un dzīvi - tēmām, kas ir katras dzīves sastāvdaļa.

(Foto: Johannes Gallner)

Roberts: Sevis pilnvarošana, atvieglojums, mistērija. Sevis pilnvarošana saistīta ar Gabiju. Dažreiz jokojot es saku, ka izrāde ir viņas solo performance. Viņa un viņas divi vīrieši - viņas mīļākais un nāve. Bet īstenībā tas ir process, kā viņa pieņem dzīvību un nāvi. Priecāties par to, ko vēlies darīt savā dzīvē aizņem lielu daļu no viņas solo un visas izrādes. Tā apskata tēmas, kā - kas es esmu, kas es vēlos būt. Stāsts nav tikai par sociālo identitāti vai par to, kā cilvēki grib, lai tu veido savu dzīvi, bet par to, ka vēlos būt es pats. Es domāju, ka konfrontācijā ar nāvi ir tas laiks, kad dzīve un tās spēks iznāk uz āru. Pazūd piesardzība un parādās vēlme dzīvot. Un arī atvieglojums. Reiz biju ļoti tuvu nāvei un tad es biju ļoti laimīgs un sajutu to, ka nāve spēj būt ļoti mierinoša. Es domāju, ka nav svarīgi, kad es miršu. Es vēlos nomirt viegli. Es vēlos parādīt cilvēkiem, ka nāve nav tikai skumjas, bet gan spēja palaist vaļā vainas apziņu, ja jāatstāj cilvēki. Pēdējais vārds, ko minēju, ir mistērija. Es domāju, ka tā ir abu pirmo kombinācija. Mēs neizprotam to, kā mācāmies no dzīves situācijām, un tas ir ļoti skaisti. Mums vienmēr nepieciešams kontrolēt savu dzīvi, savas izvēles, bet, savā ziņā, dzīve mūs aizved ceļos, par kuriem mums nebija ne jausmas, un es domāju, ka tieši tur izpaužas dzīves mistērija. Kad kāds nomirst, es jūtu ļoti daudz mīlestības. Kad cilvēks nomirst, es sajūtu, ka viņi ir man ļoti tuvi arī pēc nāves. Manās atmiņās, un es atceros tikai visu to labāko. Un tas ir skaisti. Pasaulē ir tik daudz kā, ko mēs neizprotam. Man nav ne jausmas, kā mūsu prāts uztver informāciju par kāda nāvi. Tik un tā spējam viņiem rast vietu savās dzīvēs un tajā arī slēpjas mistērija. Es domāju, ka mistērija ir ļoti skaists vārds, un es ceru, ka šajā mistērijā rodas arī miers. Domāju, ka mistērija ir kaut kas ļoti emocionāls.

NO,NOTHING! trailer with latvian subtitles from PIGEON-BRIDGE on Vimeo.

Zane: Kā Jūs aprakstītu izrādes nosaukumu “No, Nothing”? Un kad, Jūsuprāt, nekas pārtop par kaut ko?

Roberts: Nosaukums vispirms radās kā joks. Kad esi satraukts, nomākts un kāds jautā, vai kaut kaut kas noticis, tu atbildi: “Nē, nekas!”. Kaut kas laužas caur tevi, bet tu nespēj vai negribi komunicēt. Un no otras puses - te apslēpta budisma ideja par nebūtību. Un mēs nezinām, kas notiek pēc nāves. Es domāju, ka nekas pārvēršas par kaut ko, un tā ir pilnīga laime. (Smejas.)

Gabriela: Jā, labi pateikts.

Roberts: Es tiešām tā domāju. Mēs esam tik aizgrābti ar to, ko darām. Kad dejojam, mēs tikai dejojam. Kad runājam, esam aizņemti tikai ar runu. Mums nav nekādu šaubu, mēs aizmirstamies un esam dzīves plūsmā. Tas ir ļoti skaisti.

Gabriela: Jā, es piekrītu. Es domāju, ka brīži, kad esmu tuvu nebūtībai ir tad, kad meditēju. Man ļoti labi nesanāk, bet es mēģinu un mācos. Tas ir ļoti relaksējoši - ne par ko nedomāt un atslābināt savu prātu.

Roberts: Ir jauki, kad izrādē tu saki: “Es Gabriela Hiti ieniru nebūtības pasaulē” .. un tad tu ļoti ātri turpini: “…es vairs nevēlos to darīt!” (Smejas.)

Gabriela: Jā, tā ir taisnība.

Roberts: Un es domāju, ka nebūtība ir arī sociālo konvenciju nebūtība. Brīži, kad varam palaist vaļā ekspektācijas, darbību tīkls, kurā ievijam to, ko šķietami ir jādara.

Gabriela: Jā. Izrādē ir daļa, kurā es stāstu par to, kā neviens mani nemāca dzīvot, neliek man neko darīt. Es domāju, ka būtība ir tajā, ka jāspēj būt pašam sev. Nav jāpiepilda citu vēlmes vai gaidas, ko esam uzlikuši paši sev. Man tas apzīmē daļu no nebūtības.

Izrāde “No, Nothing!” 5. septembrī plkst. 21:00 pasākumā “Zundas sādža”, Arhitektūras un mediju centrā H2O 6. Izrāde būs angļu valodā ar latviešu subtitriem. Izrādē ieeja brīva.

Zundas sādža VIDEO from PIGEON-BRIDGE on Vimeo.

Vairāk par izrādi lasāms: pigeonbridge.com
fotogrāfijas: ej.uz/nonothingfoto

Meklē vairāk informācijas Baložu pilsētā: www.pigeonbridge.com un seko baložu sarunām @pigeonbridge facebook un twitter.

Interviju sagatavoja:
Zane Estere Gruntmane, producente, pigeon-bridge





Izrāžu videofragmenti vairāk



Videointervijas vairāk