Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121), Fid:1, Did:0, useCase: 0


Kāpēc dzemdēt bērnus vai īstā patiesība par glāzi ūdens vecumdienās

Redakcija
Redakcija

Parasti par “ūdens glāzi vecumdienās” dzirdam no radiem un draugiem, kuri nevar vien sagaidīt, kad mums būs bērni. It kā vienīgais viņu dzimšanas iemesls būtu vecumdienās pasniegtā glāze ūdens. Bet tikai nedaudzi cilvēki zina, ka šis teiciens patiesībā ir par žēlsirdību, par līdzjūtību un garīgo tuvību.

"Kāpēc mums vajadzīgi bērni?" - “Lai būtu, kas vecumdienās pasniedz ūdens glāzi!” -
atbild tautas gudrība. Tās balss ir tik skaļa, ka dažreiz traucē gan vecākiem, gan
bērniem dzirdēt mūsu pašu atbildi uz uzdoto jautājumu.

"Ūdens glāze, par kuru ir runa, dažās kultūrās bija daļa no atvadu rituāla: tā tika
novietota pie mirstošā cilvēka galvas, lai viņa dvēsele varētu nomazgāties un aiziet,"
stāsta ģimenes psihoterapeits Igors Ļubačevskis, Tā simbolizēja ne tik daudz fizisko
palīdzību, cik žēlsirdības izpausmi, lēmumu būt kopā ar cilvēku viņa dzīves pēdējās
stundās. Mēs taču neiebilstam pret žēlsirdību, bet kāpēc gan šis teiciens bieži vien
aizkaitina?

Pirmais un acīmredzamākais iemesls ir tas, ka “šie vārdi, kas adresēti jaunajam pārim,
metaforiski norāda uz vajadzību radīt bērniņu neatkarīgi no tā, vai viņiem ir šāda
vēlme un iespējas,” atbild ģimenes psihoterapeits. Sirsnīgas sarunas vietā – klišejiska
prasība, kurai jāpakļaujas. Sakāmvārds par glāzi ūdens devalvē potenciālo vecāku
nodomus un kļūst par reproduktīvās vardarbības izpausmi. Un, tāpat kā jebkura
vardarbība, tā raisa noraidījumu un protestu, nevis piekrišanu.
Otrs iemesls - šī frāze bieži vien demonstrē tādu kā ģimenes “uzstādījumu”, attieksmi:
"Tu esi tas, kurš vecumdienās man pasniegs glāzi ūdens!" Tāds vēstījums padara
bērnu par pieaugušā ķīlnieku. Būtībā tā ir maskēta pavēle "dzīvo man, manis dēļ".
Kurš gan priecāsies par to, ka tiek piespriests gādāt par citas, turklāt vēl
“augstākstāvošas” personas vajadzībām?
Trešais, neacīmredzamais, bet ne mazāk nozīmīgais iemesls negatīvajai attieksmei
pret “glāzi ūdens vecumdienās” ir tas, ka mūsdienu sabiedrība nelabprāt atceras, ka
dzīve nav bezgalīga.

Bet problēma nekur nepazūd: no zināma brīža gados vecākajiem nepieciešama
aprūpe, un vienlaikus viņi baidās no savas bezspēcības. Rūgtums un lepnums,
kaprīzes un aizkaitināmība pavada šīs drāmas dalībniekus. Katrs no viņiem kļūst par
ūdens glāzes stereotipa ķīlnieku: daži to gaida, citi, šķiet, ir spiesti nodrošināt pēc
pirmā pieprasījuma un bez starpniekiem (tautas gudrība taču nevar melot!).
“Vecāku novecošana vienlaikus ir bērnu pieaugšana. Ģimenes hierarhija mainās:
mums it kā jākļūst par vecākiem mūsu mātēm un tēviem,” konflikta dinamiku skaidro
psihoterapeits. Tie, kurus mēs uzskatījām par stiprākajiem, pēkšņi kļūst par “maziem”
palīdzību alkstošiem.

Pieredzes trūkuma dēļ un paļaujoties uz sociālajiem noteikumiem, bērni rūpējas par
vecākiem un aizmirst par savām vajadzībām. Vecāki vai nu protestē vai “pielīp”
bērniem, lai dalītos vientulībā un bailēs no nāves. Gan vieni, gan otri nogurst, slēpj un
apspiež dusmas vienam pret otru.

Katram ir savas bailes, savas sāpes. Kā mēs varam palīdzēt viens otram un lomu
maiņas laikā saglabāt mīlestību? “Nav vajadzības visu savu brīvo laiku pavadīt pie
radinieka gultas vai patstāvīgi risināt medicīnas jautājumus. Bērni un vecāki var
noteikt savu iespēju robežas un deleģēt daļu uzdevumu speciālistiem. Un būt viens
otram vienkārši mīloši, tuvi cilvēki,”
secina Igors Ļubačevskis.

P.S. Ir tāda anekdote: “Visi viņam teica, ka jāprecas, citādi vecumdienās nebūs, kas
pasniedz ūdens glāzi. Tā nu viņš nomainīja savu ierasto un iemīļoto vientuļnieka dzīvi
pret kopdzīvi ar visai kašķīgu sievu un pamazām saradušos bērnu bariņu. Ilgi dzīvoja,
mocījās un pacieta. Viņam guļot uz mirēja gultas, blakus apsēdās sieva ar glāzi ūdens
rokā. A večuks domā... priekš kam tas viss bija jāpārcieš, jo stulbākais, ka dzert
nemaz negribas...”