Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121), Fid:1, Did:0, useCase: 0


10 pārsteidzoši atklājumi pēc bērna piedzimšanas

Redakcija
Redakcija

Kādam taču ir par to jābrīdina. Piedāvājam ielūkoties kādas māmiņas atklājumos.

1. Bērns var izrādīties cilvēks, ar kuru tu labprātāk nebūtu pazīstama

Kamēr radinieki prāto, kurā bērns atsities, no kura vectēva mantojis uzacis un no kuras vecmāmiņas - mazo pirkstiņu, bērns aug atšķirīgs no visiem, līdzīgs tikai sev. Mēs neizvēlamies, kas piedzims. Mēs neko nezinām par jauno cilvēku, mums katru dienu ar viņu jāiepazīstas un viņš jāatklāj.

Var izrādīties, ka tev piedzimis cilvēks, ar kuru tu nekādā ziņā nekomunicētu, ja tev būtu šāda izvēle. Ne tādā nozīmē, ka bērns ir briesmonis, tas nozīmē tikai to, ka jums, iespējams, nav nekā kopīga, izņemot kādu daļu gēnu un uzvārda.

Piemēram, var gadīties, ka bērns ir tipisks flegmatiķis, saprātīgs, savās nodarbēs iegrimis un tev ir viegli un interesanti komunicēt ar tāda tipa cilvēkiem. Dažreiz ar šausmām tu nodomā – labi, ka viņš nav tāds kā brāļadēls, aktīvs, kustīgs, prot piesaistīt uzmanību, uzņemas simts svarīgu lietu, lai nākamajā minūtē atrastu simtu vēl svarīgāku. Foršs, talantīgs, bet tev ar viņu būtu grūti.

Šādas temperamenta atšķirības pamanāmas jau no pirmajiem dzīves mēnešiem, un bērnu nevar pārtaisīt (kāds mēģina, bet tas ir necilvēcīgi). Mums būs jāmīl viņš tāds, kāds piedzimis, un jāiemācās sadzīvot ar viņu.

2. Tavi vecāki pieļāvuši daudz kļūdu

Mēdz teikt, ka tikai pēc bērna piedzimšanas saproti, cik grūti bija vecākiem. Tā ir, bet tu saproti arī kaut ko citu: cik bieži viņi kļūdījās.

Vecākiem, protams, nebija interneta, vienreiz lietojamo autiņu, zīdīšanas konsultantu utt. Bet viņiem bija bibliotēkas! Kāpēc viņi mūs audzināja tā, kā to darīja?

Ikvienam izglītotam mūsdienu vecākam ir acīmredzams, ka viņu vecāki kļūdījās. Kāds sīkumos: zīdainim pilināja degunā mātes pienu, baroja pēc noteikta grafika vai piespieda ēst. Kāds arī nopietnākās lietās: neatbalstīja konfliktā ar klasesbiedriem, aizliedza uzņemties iniciatīvu, audzināja ar siksnas palīdzību.

Neviens nepaliek bez grēka, jo mēs visi esam cilvēki.

3. Tu pieļausi vēl vairāk kļūdu

Pirmā sajūsma no domas, ka zini par bērniem vairāk nekā tavi vecāki, paiet ļoti ātri. Tāpēc, ka, lai kā tu censtos, tev nekad neizdosies kļūt par ideālu vecāku. Nav iespējams nekad nepaaugstināt balsi, nekad neaizsvilties un vienmēr atcerēties to, kas jādara ideālam vecākam.

Tu noteikti kļūdīsies daudzas reizes, taču tas tiešām nav iemesls sevi ienīst. Visi vecāki kļūdās, visi bērni to izjūt, bet kaut kā izaug, vairumā gadījumu viss ir normāli.

Tiesa – tas nav iemesls pavirši izturēties pret vecāku pienākumiem. Vienkārši nekultivē ideālā vecāka tēlu un nemēģini tam sekot - neko citu kā neirozi nenoķersi.

4. Neviens nezina, kā audzināt ir pareizi

Katrs bērns ir unikāls cilvēks ar savu temperamentu, savām domām un pieaugšanas īpatnībām. Neviena rokasgrāmata neizstāstīs visu, neviens psihologs nepateiks, kas notiek šī mazā cilvēka galvā.

Receptes "kā audzināt bērnu" nedarbojas. Precīzāk, darbojas, bet ne visas, ne vienmēr un ne ar tavu bērnu.

Piemēram, katrā otrajā rakstā, kas veltīts trīs gadus veca bērna kaprīzēm, redzēju padomu rīkoties no pretējā: ja bērns nevēlas doties mājās no pastaigas, jāsaka, ka neviens mājās neies. Tā kā bērns vēloties rīkoties pretēji pamācībām, viņš tūlīt gribēšot doties mājās. Kaut reizi šis padoms darbotos! "Nevar iet mājās, staigāsim, kamēr ausis jau būs zilas nosalušas!" - mamma saka, un bērns pamāj un laimīgs dodas uz tuvākajiem krūmiem, lai noķertu tārpu.

Un tā vienmēr ar visiem ieteikumiem.

5. Bērni ir gudrāki, nekā šķiet

Bērnu smadzenes tikai aug, daudzi domāšanas procesi viņiem nav pieejami fizioloģisko ierobežojumu dēļ. Bērniem ir maz pieredzes, viņiem ir grūtāk izdarīt secinājumus, jo nepietiek materiāla pārdomām. Tāpēc daudziem pieaugušajiem šķiet, ka bērns "vēl nesaprot". Te pieaugušie kļūdās, jo bērni saprot daudz vairāk, nekā mēs domājam.

Nekad nevajadzētu par zemu novērtēt bērnu intelekta spēku, vēl jo vairāk tāpēc, ka nevar teikt: “Izaugsi - uzzināsi”. Ja bērns jautāja, viņš ir gatavs dzirdēt atbildi. Ja bērns nesaprot tavu atbildi, tad tu vienkārši labi nepaskaidro vai arī pats neesi līdz galam noformulējis sakarīgu atbildi.

Kad man vēl nebija bērnu, komunicēju ar vecākiem, kuru bērns bija “kāpēcīšu” vecumā (četrus gadus vecs) un pastāvīgi jautāja par visu. Vecāki lūdza nepievērst uzmanību šiem jautājumiem, jo "citādi viņš neliks mierā". Es redzēju, cik bērns ir sarūgtināts, ja neviens neatbild, tāpēc centos viņam atbildēt. Varēja redzēt, ka viņu tiešām interesē viss, ko viņš jautā, un tas, ko atbild. Viņš tik dedzīgi uzņēma informāciju, ka es sev apsolīju atbildēt uz visiem bērnu “kāpēc?”, kad pati kļūšu par māti.

6. Vecāki (tas ir, mēs) ir ļoti stulbi

Kad mazulis pieprasa atbildi uz mūžīgo "kāpēc?", viņam nepietiek ar atrunām vai muļķīgu "es nezinu". Atbildēt aizplīvuroti, tā ka viņš neko nesaprot, neiznāks - mūžīgais "kāpēc?" tiks uzdots, līdz viņam viss kļūs skaidrs. Visu laiku jārunā un jāpaskaidro viss pasaulē. Kāpēc debesis ir zilas, kas ir varavīksne, kāpēc ir tumsa utt.

Ja tu nehaltūrē, tad saruna par tauriņiem var beigties ar evolūcijas teorijas un šūnu struktūras pamatiem, un lidojošās lidmašīnas troksnis iesāk sarunu par aerodinamiku. Turklāt viss jāstāsta bērnam saprotamā valodā. Tas ir iespējams tikai vienā gadījumā: tu ļoti labi pārzini tēmu.

Te nu noskaidrojas, cik maz mēs patiesībā zinām, cik vāji saprotam lietu būtību un cik daudz zināšanu no skolas mācību programmas pagaisušas no atmiņas. Lai atbildētu uz bērnu jautājumiem, pastāvīgi jākonsultējas kā minimums ar Google.

Bērns ir stimuls mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties. Viņš ir labākais eksaminētājs uzreiz visos priekšmetos pasaulē. Neviens universitātes profesors, nekāda zinātkāre nevarēja likt mācīties un uzzināt tikpat daudz kā bērns.

7. Arī mans bērns kādreiz nomirs

Jaunajiem vecākiem stāsta, cik daudz mīlestības un laimes bērns nesīs. Tad piebilst, cik daudz bezmiega nakšu un ikdienas grūtību vēl priekšā, pēc kuriem jebkurā gadījumā nāks bezgalīga laime. Tikai daži cilvēki dalās bailēs, kas piemeklēs vecākus. Tās nav parastas bailes, piemēram, “es netikšu galā”, “es būšu slikta mamma”, “man neizdosies” vai “man būs grūti”, “kur es dabūšu naudu”.

Kad tavā dzīvē ienāk bērns, ienāk arī dzīvnieciskas šausmas: ar viņu kaut kas var atgadīties. Šīs bailes vairs nekad tevi nepametīs. Ja tās izanalizēsi, agrāk vai vēlāk nonāksi pie acīmredzamas, bet grūti izprotamas lietas: bērns arī ir cilvēks, viņš ir piedzimis, kas nozīmē, ka arī nomirs.

Tagad jūs zināt visbriesmīgāko noslēpumu, laipni aicināti vecāku klubā. Šī doma biedē vairāk nekā doma par savu nāvi. To neapspriež, jo pat pateikt to kādam ir briesmīgi. Ar šo atklājumu tu paliec aci pret aci. Tu neko tur nevari mainīt, pat ja tavam bērnam būs 110 gadi, ap viņu pulcēsies mazmazbērni, reiz viņa vairs nebūs.

8. Vecāku sarunas jeb čati ir kaitinoši

Teorētiski tā ir ērtāk: grupas sociālajos tīklos vai tālruņos palīdz ikvienam uzzināt svarīgu informāciju, ja vien vari to atrast simtiem nevajadzīgu ziņojumu plūsmā.

9. Tu vari žāvāties ar papēdi

Mazi bērni parāda, ko nozīmē būt pilnībā pārņemtiem ar kādu nodarbi, nodoties tai. Viņi neprot savādāk. Dažreiz ir vērts no viņiem pamācīties.

Es sapratu, kā var aizraut viena nodarbe, kad ieraudzīju, kā žāvājas mans jaundzimušais dēls. Parasti mēs žāvājamies ar muti un dažreiz to aizklājam ar roku, bet dažas dienas vecais mazulis darīja to savādāk: viņš žāvājās viss, pilnībā. Procesā bija iesaistītas gan rokas, gan kājas, līdz pat papēžiem. Izskatījās, ka viņam tas patīk.

Tā bija mācība man: kad kaut ko dari, iegremdējies tajā pilnībā, lai piedalītos pat papēži. Tad tev tas patiks.

10. Ar bērnu jāspēlējas pa īstam, nevis tikai jāizliekas

Bērni parasti labi saprot, kad viņiem pievērš uzmanību un kad komunicē pavirši un formāli. Ja es ticētu trešajai acij, teiktu, ka bērniem tā joprojām ir atvērta un lasa vecāku domas - viņi precīzi nosaka, kad pieaugušajiem, piemēram, nav interesanti būvēt torni.

Vienīgais veids, kā ieinteresēt bērnu jebkurā nodarbē, ir paspēlēties ar viņu. Vienīgais veids spēlēties labi - neizlikties, ka spēlējies, bet patiesi aizrauties ar procesu, kā atgriežoties bērnībā.