Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121), Fid:417, Did:0, useCase: 3


Vajadzīga palīdzība! Pēc sāpju pilna ceļa Violai ir parādījusies cerība izveseļoties

Redakcija
Redakcija

Violai Babenko ir smaga onkoloģiska saslimšana. Diagnozi ārstiem noteica ne uzreiz, taču tagad, par laimi, ir izdevies atrast zāles, kas viņai ir ideāli piemērotas. Ārstēšana jau ir sākusies. Taču problēma ir tā, ka valsts šo medikamentu neapmaksā. Katrs kurss, reizi trijās nedēļās, maksā 5800 EUR. Violai ir nepieciešami vēl vismaz seši šādi kursi, kopā tie ir 34800 EUR. Viņai ir ļoti vajadzīga mūsu palīdzība.

Viņa atnāca uz tikšanos – skaista un smaidīga. Negribas ticēt, ka šai dzīvespriecīgajai sievietei vēl tikai vakar tika veikta sestā ķīmijterapijas procedūra, bet pirms pāris mēnešiem viņa, sāpju mocīta, nespēja piecelties no gultas.

Violai Babenko ir smaga onkoloģiska saslimšana. Diagnozi ārstiem noteica ne uzreiz, taču tagad, par laimi, ir izdevies atrast zāles, kas viņai ir ideāli piemērotas. Ārstēšana jau ir sākusies. Taču problēma ir tā, ka valsts šo medikamentu neapmaksā. Katrs kurss, reizi trijās nedēļās, maksā 5800 EUR. Violai ir nepieciešami vēl vismaz seši šādi kursi, kopā tie ir 34800 EUR. Viņai ir ļoti vajadzīga mūsu palīdzība.

Tas ir stāsts par cilvēku grūtā situācijā. Par pavisam dažādu attieksmi pret dzīvi un pret cilvēku. Par profesionāļiem un diletantiem. Par sirsnību un vienaldzību. Par draugiem un tuviniekiem, kas ir līdzās priekos un bēdās. Un, galvenais, par to, ka nekādā gadījumā nedrīkst nolaist rokas un zaudēt cerību.

Viss aizsākās nedaudz vairāk nekā pirms gada, aptuveni 2022. gada martā, kad Violai parādījās sāpes mugurā, zem lāpstiņas. Būdama aktīva dzīvesveida un sporta piekritēja, sieviete sākumā nepievērsa tam uzmanību, taču sāpes nerimās.
Viola vērsās pie neirologa, taču tas neko neatklāja. Asins analīzes un audzēju marķieri bija normas robežās. Neviens nenosūtīja viņu uz tomogrāfiju un nepiedāvāja uztaisīt uzņēmumus. Mediķi pieļāva, ka tā varētu būt kaulu slimība, bet ģimenes ārsts iedeva nosūtījumu uz fizioterapiju.

Šodien Viola pati nesaprot, kā viņai toreiz izdevās izturēt intensīvās nodarbības ar fizioterapeitu. Viņai bija ļoti smagi, sāpēja viss ķermenis, īpaši krūškurvis. Kā vēlāk noskaidrojās, viņas gadījumā šīs nodarbībasne tikai nebija ieteicamas, bet pat nodarīja ļaunumu.

Taču toreiz uz Violas jautājumu “ko darīt?” neviens nevarēja atbildēt. Tāpēc Viola ar vīru sāka patstāvīgi meklēt dažādus speciālistus, lai pārbaudītu visu iespējamo un atklātu mokošo sāpju iemeslu.

Tajā skaitā Viola pabija pie hematologa, kurš viņai uztaisīja punkciju un, pārbaudot analīzes, paziņoja, ka asinīs nekas slikts neesot konstatēts. “Varat doties mājās dzert šampanieti, ar asinīm viss ir normāli”, teica ārsts. “Bet kā lai es tieku vaļā no sāpēm?” pajautāja Viola. “Tas nav mans profils”, vienaldzīgi atcirta ārsts.

Ģimenes ārsts tā arī nenosūtīja Violu uz datortomogrāfiju, nolemjot, ka tam nav pamata.
Situācija turpināja pasliktināties, līdz pagājušajā vasarā tā kļuva pavisam smaga. “Man sākās depresija, es vairs neko negribēju, neko nevarēju un nekam neticēju,” atceras Viola. Taču tuvinieku atbalsts neļāva viņai padoties.

Gada nogalē iestājās krīze. “Es vairs neko nevarēju izdarīt, man bija grūti stāvēt un gulēt, es pati nespēju pat nomazgāties. Taču diagnozes kā nebija, tā nebija”, atceras Viola.

Visbeidzot kineziologs, pie kura Viola izmisumā vērsās pēc konsultācijas, apskatot viņu, uzreiz pateica, ka tā nav neiroloģija un sāpēm nav nekāda sakara ar muguru. Pēc viņa ieteikuma Viola nolēma pati, bez norīkojuma, uztaisīt mugurkaula un krūškurvja datortomogrāfiju.

Savukārt ārsts-algologs no 1. slimnīcas, pie kuras Viola vērsās cerībā mazināt sāpes, burtiski uzņēmās rūpes par viņu un ieteica iziet izmeklēšanu Tuberkulozes un plaušu slimību centrā Sauriešos, kur Violai veica biopsiju un bronhoskopiju. Tikai pēc tam Violai parādījās diagnoze.

Tiesa, analīžu rezultātus viņai nācās gaidīt veselu mēnesi. 2022. gada decembra beigās pienāca šokējoša atbilde: adenokarcinoma.

Viola vēl joprojām ar šausmām atceras to brīdi, kad ārsts viņai piezvanīja un pateica: “Turieties, tās ir beigas. Nekas nepalīdzēs.” Savukārt ģimenes ārste pa telefonu pastāstīja viņai, cik cilvēku ar šo diagnozi mirst ik gadu un ka Violai vajadzētu vienkārši pieņemt šo situāciju, jo izredžu būtībā nav.”

Violai nebija ne mazākās sapratnes, ko iesākt tālāk. Janvāra sākumā sieviete saņēma ziņu no ārstu konsīlija par to, ka viņai ir nozīmēta konsultācija Onkoloģijas centrā 15. februārī.

Gaidīt konsultāciju ilgāk par mēnesi, kad dārga ir katra diena, viņa nevarēja. Par laimi, pieslēdzās draugi un radi. Viņi sazinājās ar Izraēlas klīniku “Ichilov”, kur, iepazīstoties ar Violas diagnozi, viņai pateica – brauciet droši šurp!
“Es runāju ar ārstu videozvanā un viņš man pateica – kāpēc jūs raudat? Šī slimība ir ārstējama! Nepārdzīvojiet, vajag cīnīties”, atceras Viola. Tas bija pavērsiena punkts.

Violas vīrs Vadims ātri noformēja Izraēlas vīzas un nopirka biļetes. Jau 8. janvārī viņi devās uz Izraēlu, kur Violai tika veikta sarežģīta molekulārā analīze.

Izraēlā Viola ar vīru pavadīja gandrīz mēnesi. Klīnikā, balstoties uz analīžu rezultātiem, Violai atklāja gēna mutāciju un precīzi piemeklēja preparātu, kas palīdz tieši viņas gadījumā – “Enhertu”. “Šīs zāles nav vienkārša ķīmija, tās apvieno sevī bioloģiju un ķīmiju. Šis ir jaunākās paaudzes preparāts, pie mums Latvijā to neizmanto”, skaidro Viola.

Noskaidrojās, ka šīs zāles viņai ideāli palīdz. Tās bija speciāli jāpasūta, un mūsu ārsti piekrita veikt terapiju tepat Latvijā pēc Izraēlas ārstu protokola. Preparāts ir jāievada reizi trijās nedēļās.

Jau janvārī Violai tika veikta pirmā ķīmijterapija ar nozīmēto preparātu. Pēc tam viņai sākās pneimonija. Tā mēdz gadīties, organismam reaģējot uz nezināmiem medikamentiem. Viola ir ļoti pateicīga 1. slimnīcas medmāsiņām, kuras brauca pie viņas uz mājām, lai veiktu infūzijas un injekcijas. Pati staigāt viņa nespēja. Galu galā slimību izdevās uzvarēt.

Tālāk būs labas ziņas. Pēc trešā ķīmijterapijas kursa Violai tika veikta pozitronu emisijas analīze (PET). Ārsti nespēja noticēt savām acīm – limfmezglu iekaisums bija samazinājies par 30 %! Tas nozīmē, ka slimība ir sākusi pamazām atkāpties.
Šobrīd Viola jūtas ievērojami labāk. Nākamā pārbaude ir nozīmēta 13. jūnijā. Pēc tam – kārtējā ķīmijterapija. Cik vēl seansi būs nepieciešami, lai līdz galam uzvarētu audzēju un nostiprinātu rezultātu, šobrīd nav zināms. Ārsti uzskata, ka vajadzīgi vēl vismaz seši kursi. Tie ir 34 800 eiro.

Tādas naudas ģimenei nav. Visi iekrājumi, kas bija, jau ir iztērēti, lai apmaksātu braucienu uz Izraēlu, konsultācijas klīnikā “Ichilov” un dārgos izmeklējumus. Par pirmajiem ķīmijterapijas kursiem un zālēm ģimene maksāja pati, ar draugu un radu palīdzību savācot visu, ko varēja. Šobrīd Violai ir ļoti nepieciešama mūsu palīdzība. Var teikt, ka tā ir dzīvības cena.
Ja Violai jau toreiz, septembrī, kad viņa sāka staigāt pa apburto loku ar sūdzībām par sāpēm mugurā, ārsti būtu veikuši vismaz mugurkaula datortomogrāfiju, viņas ārstēšana būtu uzsākta daudz ātrāk un noritētu ievērojami vieglāk, jo situācija nebūtu tiktāl ielaista.

Taču pozitīvais tajā visā ir tas, ka zāles palīdz. Tas nozīmē, ka ir cerība. Viola ir atguvusies un dzīvo pilnvērtīgu dzīvi, dodas pastaigās ar suni Almu, nodarbojas ar mazbērniem. Viņai ir lieliska ģimene – vīrs Vadims, ar kuru viņi ir kopā jau 35 gadus, divi bērni un divi apburoši četrgadīgi mazbērni, kurus Viola bezgalīgi mīl.

“Tā ir mana laime!”smaida Viola. Viņai nav tiesību padoties. Violai ir tikai 54 gadi – brīnišķīgs vecums, kad var no sirds priecāties par to, kas jau ir bijis un par to, kas vēl ir priekšā.

“Meita man uzreiz pateica: “Mammu, mēs esam ar tevi””, stāsta Viola. Gan meita, gan dēls mobilizēja visus savus spēkus un iespējas, lai atbalstītu mammu. Un, protams, līdzās vienmēr ir vīrs Vadims, kurš ne tikai rūpējas par viņu, bet arī ir dara visu, kas ir viņa spēkos, meklējot speciālistus un ārstēšanās iespējas. Viņš neļauj Violai krist izmisumā un zaudēt cerību.

Kā palīdzēt

Pēc Vadima aplēsēm, kopā izmeklējumiem, sarežģītām analīzēs, braucienam uz Izraēlu un ārstu apmaksai šeit ģimene jau ir iztērējusi ap 100 tūkstošiem eiro. Taču rezultāts ir tā vērts! Šobrīd viņiem ir ļoti nepaciešama palīdzība.
Katrs ķīmijterapijas kurss, kurš ir jāveic reizi trijās nedēļās, maksā 5800 EUR. Violai ir nepieciešami vēl vismaz seši šādi kursi, kopā tie ir 34800 EUR. Tā ir dzīvības cena.

Ziedojumu tālrunis 90006384 (1,42 EUR par zvanu) darbojas Violas atbalstam līdz 12. jūnijam.
Labdarības fondā BeOpen Violai ir atvērts arī speciāls ziedojumu konts.No ziedojumiem netiek ieturēti nekādi procenti vai komisijas maksas.

Labdarības fonds BeOpen
Reģ.Nr. 50008218201
Konta Nr. LV62 CBBR 1123 2155 00150
Bankas SWIFT kods: CBBRLV22 (BluOr Bank AS)
Mērķis: Zaļā lampa. Palīdzība Violai Babenko