Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121), Fid:10, Did:0, useCase: 0


Apkārt Sicīlijai

Redakcija
Redakcija

Jau pavasarī tika nolemts, ka vasarai izskanot, vajadzētu apciemot kādu Vidusjūras salu. Tā kā Ryanair piedāvā lidojumus (protams, ar pārsēšanos) gandrīz uz visām lielākajām Vidusjūras salām, turklāt diezgan bieži tiek piedāvātas arī akcijas šiem lidojumiem, tad ap maija mēnesi ik pa laikam uzmetu aci vēlamajiem ceļojuma galamērķiem. Sākotnēji vēlamie varianti bija Korsika, Sardīnija, Sicīlija un Grieķijas salas, uz kurām laikam tikai no šī gada iespējams lidot ar Ryanair. Taču nedaudz vairāk papētot katras salas apskates objektus, dabu un vēsturi, tika izlemts tomēr doties uz Sicīliju. Sagaidīju arī Ryanair akciju uz Trapani lidostu lidojot caur Weeze Vācijā. Tā kā Vācijā arī nebija būts, tad 2 naktis šajā valstī arī nelikās nekāds apgrūtinājums. Protams, ar visiem on-line checking fee sadārdzinājās visas akcijas biļetes, tomēr – cena tāpat bija vairāk kā pieņemama – turp un atpakaļ par 4 lidojumiem 57ls.

Vācija

Ryanair labpatikās Weeze lidostu nodēvēt par Dusseldorf lidostu, lai gan abas šīs vietas ir 80km attālumā:) Sākotnēji meklēju vietas, kur būtu iespējams pārnakšņot, taču draugi bija izteikuši pozitīvas atsauksmes par tāda portāla Couch surfing (cilvēki dažādās pasaules malās piedāvā izmitināt ceļotgribētājus) izmantošanu, tad nu nolēmu mest ierasto latviešu kautrību pie malas un intereses pēc piereģistrēties portālā un aizsūtīt pāris ziņas par palikšanu netālu no lidostas. Droši varu ieteikt izmantot šo portālu, jo nemazākā mērā nenožēloju palikšanu svešā mājā par baltu velti. Turklāt - mājas saimnieks izrādījās ļoti draudzīgs un viesmīlīgs. Atteikšanās no aizvešanas uz lidostu nakts vidū darba dienas naktī un savākšana no lidostas pat netika pieļauta. Protams, tika atdarīts ar pāris dāvanām no Latvijas. Vācijā tika apskatītas pāris tuvākās pilsētas – Kleve, Goch, Kevelaer, kas ir piligrimu, baznīcu un kafe centrs, Moyland pils, kas atgādina kādu pili no pasakām. Tika pamēģinātas īstas Bavārijas desas ar „pareizo” mērci un pagatavošanu, kā arī nedaudz vācu Jēgermeistara:) Katrā ziņā – bija patīkami izbaudīt arī Vācijas posmu ceļojumā. Cenas, protams, „vāciskas” – sabiedriskais transports bez 4 eur nekustās pat pieturu, taču pārtikai cenas daudz lētākas kā mūsu pašu rimčikā. Palikšana viesnīcās, apartamentos, moteļos ir nedaudz dārgāka, kā citos Vācijas reģionos – 25 - 40 eur no cilvēka par nakti.

Pārvietošanās Sicīlijā

Jau sākotnēji zināju, ka būs nepieciešams īrēt braucamrīku Sicīlijā, lai pēc iespējas vairāk interesējošās vietas (kas ar katru izpētes dienu palika arvien vairāk:)) būtu iespējams apskatīt. Pēc avio biļešu iegādes sāku googlēt par īres iespējām Sicīlijā. Auto cenas patīkami pārsteidza – mazo izmēru mašīnītes bija iespējams izīrēt turpat lidostā no Hertz, Avis, Sixst pat par 20 -25 eur diennaktī. Taču tā kā braucām 4atā un gribējām maksimāli izbaudīt ceļošanas brīvību, nerēķināties ar tikšanām uz viesnīcām utt, tika nolemts pamēģināt īrēt kemperi – nezinātājiem – tas ir pārveidots autobusiņš, ar dušu, virtuvi, guļvietām utt. Problēmas parādījās tad, kad nācās komunicēt ar sicīliešiem – vai nu uz e-pastu angļu valodā netika atbildēts, vai tika atbildēts itāļu valodā vai izmantojot google translate, kas padarīja visu vēl nesaprotamāku:) Taču pēc nieka 50 + e-pastiem un itāļu valodas pašmācības, tikām pie 2 gadus jauna 6 vietīga FIAT kempera par 110 eur dienā, kas rēķinot uz 4 personām ir krietni izdevīgs piedāvājums. Gribētājiem iesaku izmantot firmu, kas mums izīrēja kemperi – Montalto caravan. Bažas darīja tas, vai tik netiks mēģināt visādi ieturēt mūsu doto drošības naudu 1000 eur, taču beigās viss izrādījās ok un par vienīgo bojājumu – netīšām ar koku zariem noplēsto gabarīta lampiņu – tika paprasīts 10 eur.

Apbraucām apkārt visai salai, kas kopā sanāca nedaudz vairāk par 1100 km. Tomēr neiesaku īrēt kemperi cilvēkiem, kas par savām braukšanas spējām nejūtas īpaši droši un nekad nav pat pamēģinājuši pabraukt ar lielāk izmēra mašīnām, jo, ņemot vērā, ka vairākās kalnu vai vecāka gadagājuma pilsētās ieliņas ir tik šauras, ka pat ar vieglo mašīnu nevarētu bez raizēm pārvietoties, tad ar kemperi tas ir 5 reizes grūtāk. Kādā naktī navigācija mūs ieveda tik šaurās ielās, ka tikai ar spoguļu pielocīšanu un virzīšanos centimetru pa centimetram bija iespējams tikt tālāk.

Ērtāk, protams, būtu braukt ar pēc iespējas mazāku mašīnu.

Kemperim ļoti arī garšoja dīzelis – ap 15 litriem uz katriem 100 km, bet tas ir piedodami šāda izmēra un smaguma mašīnai. Lielākais bonuss, kas atsvēra mīnusus bija tas, ka var braukt cik ilgi gribi, apstāties kur gribi, pagatavot ēst un gulēt, kur gribi:)

Jā, benzīns un dīzelis Sicīlijā maksāja 1,2-1,3 eur par litru.

Tā kā salai palēnām apkārt būvē autobāni, tad sākotnēji pārvietošanās ir diezgan pieņemama – atļautais ātrums autobānī ir 130, kas ir arī maksimālās kempera iespējas:) Bet, nu – autobānis vēl nav pabeigts, tas ir pieejams braukšanai tikai salas ziemeļu un austrumu pusē – no Trapani līdz Sirakūzām, tālāk gan ceļi pašvaki liela izmēra mašīnām. Cenas par bāni cilvēcīgas – maksājām par posmu 0,7-2 eur, laikam viņi rēķina pavadīto laiku uz bāņa, tā kā nakšņošanas iespējas laikam tur nevajadzētu izmantot:)

Tā kā izlidojot no Vācijas un Latvijas bija pavēss un lietains laiks, tika cerēts uz saulainu laiku nokļūstot Sicīlijā. Nedaudz apbēdināja skats, kad tika atvērtas acis pēc gulēšanas lidmašīnā neilgi pirms plānotās nolaišanās – visur melni lietus mākoņi, lai gan gismeteo solīja vienu vienīgu sauli visas dienas. Vēl jo vairāk tikām apbēdināti, kad pilots gādīgi paziņoja, ka vētras dēļ nav iespējams nolaisties Trapani lidostā, bet nolaidīsimies Palermo, jo kemperi mums norunātajā laikā bija jāsaņem tieši Trapani. Zinot Ryanair attieksmi – ja lidojums beidziet, tad tieciet galā paši – jau sagaidīju ļaunāko, tomēr pēc 3,5 h gaidīšanas, solītās 1,5h vietā, sagaidījām autobusus, kas mūs nogādāja uz Trapani, līdz ar nagiem, lai ierastos uz kempera saņemšanas vietu.

Nedaudz par angļu valodu – ja kādam liekas, ka kontinentālajā Itālijā, Francijā, Spānijā cilvēki slikti runā angliski, tad Sicīlijā praktiski neviens jums neatbildēs angliski, par ja saprastu ar 0,001% izņēmumu:) Instruēti kempera lietošanā tikām itāliski, līgumu parakstījām itāļu valodā, tūrisma informācija pārsvarā pieejama itāļu valodā:) Bet, nekas – kaut kā sapratām un pat samācījāmies pāris vārdus un frāzes un ceļojuma pēdējās dienās pat mācējām jau salikt dažus teikumus:)

Šo to saprast palīdzēja arī kāda atsaucīga meitene no facebook, kas dzīvo Trapani un labi runāja angliski.

Plānojot maršrutu lasīju dažādus aprakstus draugos, tripadvisor un citos portālos, zemāk izbraukšanas secībā aprakstīšu objektus, kurus apciemojām un kuri ieinteresēja. Vēstures faktos gan neiedziļināšos, jo tos jau katrs pats varēs atrast.

Erice

Pirmās dienas vakarā braucam uz Erice viduslaiku pilsētiņu – pašā kalna malā, no kuras paveras iespaidīgs skats uz Trapani pilsētu. No Trapani Casa Santa rajona dienas laikā var uzbraukt pa 6 eur uz Erice arī ar funikulieri, bet tā kā bija jau vēls, tad funikulieris nestrādāja, tāpēc nācās tikko saņemto kemperi iemēģināt kalnu ceļos. Līdzi paņemtajam Ivaram (TomTom navigācija) bija pie kājas, vai braucam ar divriteni, kemperi vai Ikarusu, bet viņš spītīgi norādīja uz īsāko ceļu, lai sasniegtu galamērķī, kas nereti izrādījās ļoti apgrūtinoši kemperim, jo daudzās vecpilsētās bija tik šauras un kalnainas ielas, ka bažījāmies, ka kaut kur paliksim uz ilgāku laiku. Bet, neko – kemperis riteņiem spolējot uzrāpās pirmajā kalnā ceļā uz Eriči, rāpāmies tālāk serpentīnos, kad pēkšņi pretī braucošā mašīna sāka pīpināt, midžināt gaismas un rādīt, lai stājamies malā. Kāds itālis, protams, itāļu valodā paskaidroja, ka nekādi nesanāks ar kemperi uzbraukt vēlamajā kalnā, jābrauc esot no otras puses, kur platāks ceļš, tā arī izdarām un veiksmīgi sasniedzam Eriči.

Nezinu, vai labi, vai slikti, ka esam tur jau tumsā, taču arī naktī pilsētiņa ir romantiska un ar krietnu vēstures elpu. Šauras ieliņas, pavecas viduslaiku mājas, cietoksnis pašā klints malā. Sicīlijā visas pilsētas naktī tiek skaisti izgaismotas, tāpēc noteikti iesaku kādu kalnaināku pilsētiņu apmeklēt arī naktī. Viņi netaupa elektrību kā mēs, izslēdzot naktī apgaismojumu pat uz pilsētu galvenajām ielām:)

Eričē nobaudām vietējo saldumu – genovesi, tādu kā bulciņu, pildītu ar krēmu, kuru pasniedz siltu – vietējās mūķenes tādu esot gatavojušas minētajā cietoksnī. Saldums mūsu mēlei gan likās nedaudz par saldu, taču remdējām to ar cafē americano. Interesantas sajūtas – sēdēt veclaicīgā itāļu kafejnīciņā, malkot kafiju un vērot vietējos onkuļus skatāmies televizorā kādu itāļu operas koncertu.

Scopello

Šajā vietā paliekam pa nakti. Tā kā laika trūkuma dēļ neieplānoju braukt uz izslavēto Capo lo Vito pludmali, tad meklēju tuvāko pievilcīgo pludmali, kas sanāk pa ceļam, izmantojot google earth. Netālu no kāda rezervāta atradu pilsētiņu Scopello, kurā piesaistīja klinšaina pludmale ar nosaukumu Tonnara di Scopello. Nosaukums laikam radies no vēsturiskajiem sargu torņiem, kas uzbūvēti klintīs, kas ieskauj pludmali. Pieceļoties no rīta, kamēr citi kemperī mazgājāsu n gatavoja ēst, paklīdu ar fotoaparātu pa apkārtni – ik uz soļa kaut kas ieskanas krūmos, līdz sapratu, ka tās ir ķirzakas, kas sildās saulē – to te bija krietni daudz, bet tā kā man antipātijas šie dzīvnieki neizraisa, tad pacentos pat vēl vienu kustonīti iemūžināt. Flora un fauna tiešām ļoti atšķirīga no citur redzētās – visur olīvu, vīģu koki, kaktusi ar ēdamajiem augļiem, vīnogas, meloņu lauki un citi labumi.

Pludmalē arī pirmo reizi nopeldamies Vidusjūrā. Lai gan mums pieņemts, ka gandrīz visur var tikt pludmalē, Sicīlijā vairums pieņemama izskata pludmalēs par iekļūšanu ir jāmaksā – šeit šķīrāmies no 3 eur katrs, taču, tas bija to vērts. Peldoties gan vienam no ceļabiedriem kaut kas iedzēla vēderā, tā arī nesapratām, kas īsti, bet koduma vieta palika sarkana un sūrstoša – ceļabiedrs gan veiksmīgi tika mājās, tā kā – nekas traks laikam nebija:)

Palermo

Palermo kā jau Sicīlijas galvaspilsēta bija vislielākā. Vecpilsēta ar savām gotiskajām un iespaidīgajām mājām nedaudz atgādināja Barselonu. Šajā brīdī jau biju tik daudz apguvis itāļu valodu, ka pat šajā mēlē vietējiem veselā teikumā varēju pajautāt, kā atrast ceļu uz Vucceria – arābu laikā izveidojušos tirdziņu. Tā kā pilsētā ietves bruģētas ar lieliem bruģakmeņiem, tad lietus laikā noslīpētie bruģakmeņi līdzinājās ledum, tāpēc pārvietošanās ar kājām sanāca diezgan smieklīga. Palermo apskatījām arī iespaidīgo katedrāli un ķīniešu pili, kas kādreiz bijusi medību villa kādam vietējam kungam un medības rīkotas blakus esošajā parkā. Diemžēl laika trūkuma dēļ nesanāca apskatīt vēl kādu interesantu objektu – Kapucīņu ordeņa mūku katakombas, kurās esot 3000 mūmiju, kas izliktas apskatei. Bet tā kā diez vai, ka iekšā ļautu fotografēt, tad tika pieņemts lēmums doties tālāk.

Cefalu

Viena no skaistākajām pilsētiņām ceļojuma laikā. Vecās zvejnieku mājas, kuras uzbūvētas pāris metru attālumā no ūdens, iespaidīgā izmēra katedrāle un šaurās ieliņas neatstāj vienaldzīgu. Bez maz vai pilsētiņas centrā atrodas 400m augstais Roccas kalns, kurā varot uzkāpt pusotrā stundā – skats no augšas vismaz pēc bildēm spriežot, ir iespaidīgs, taču tā kā sāka jau satumst (parasti ap 20iem vakarā jau), tad izlēmām kalnā tomēr nekāpt, bet pastaigāt pa pilsētiņu.

Atgriežoties pie kempera secinām, ka esam neievērojuši maksas automātu par stāvēšanu un saņemam par to sodu 38 eur, lai gan stāvēšana maksā vien 0,70 eur stundā, nu, neko darīt, turpmāk zināsim. Braucot prom no pilsētas, izlemjam nakšņot pie nākamā apskates objekta – Santuria della Madonna Nera, taču Ivars mūs ieved visšaurākajā un stāvākajā vietā visā braucienā – tā, ka tālāk tiekam tikai ar spoguļu pielocīšanu un ātrumu daži centimetri minūtē, labi, ka ir nakts un satiksme nav intensīva – uzbraucot pa šauro ieliņu garām pabrauc policisti, kas nobrīnās, kā minētajā vietā var atrasties milzu kemperis:D Neko, uzpīpējam, nomierinām nervus un dodamies atpakaļ lejā, jo tālākais ceļš ir vēl šaurāks. Lai padarītu mūsu nobraucienu atpakaļ vēl „interesantāku”, pilsētā pazūd visas gaismas, un kempera sānu attālumu no māju sienām vairs neredzam:D Beigās viss beidzās labi, objektu gan neredzējām, bet vismaz veiksmīgi tikām atpakaļ lejā.

Nākamajā dienā dodamies Taorminas un Etnas virzienā. Izpētot iespējamos braukšanas ceļus pirms ceļojuma, tiek izvēlēts braukt pa visgleznaināko šoseju pāri kalniem, nevis pa maģistrāli caur Messinu. Braucam Etnas virzienā pa SS 185 šoseju, nevis SS 116. Kalnu apvidi ievērojami atšķiras no pārējā iepriekš redzētā. Nezināmu iemeslu dēļ pamestas spoku pilsētas ik uz soļa, lavas izžāvētas upes, nedaudz nabadzīgākas kalnu pilsētiņas, taču tas viss nes līdzi zināmu devu romantikas. Pa ceļam apskatām Novar di Sicilia pilsētiņu, spoku pilsētu Borgo Schisina, un esam jau klāt pie nākamā apskates objekta – Etnas lavā ūdens izgrauztajam kanjonam Golle dell’Alcantara. Ieeja maksā 7eur, taču tas ir tā vērts. Starp citu – cilvēkiem līdz 25 gadiem daudzviet ir ievērojamas atlaides biļetēm, tā kā iesaku nēsāt līdzi kādu dokumentu, jo tomēr patīkami ierasto 10 vai 8 eiro vietā maksāt tikai 4 vai 5 eiro. Ja kanjonā ūdens līmenis būtu zemāks, tad pa to varētu izbrist arī ar kājām, taču mums atļāva apskatīt to no augšas un nobraukt apskatīt to lejā. Protams, kamēr neviens neredz, aizlienu aiz nožogojuma noķert kādu labāku kadru:) Vācu pensionāri jau apsver manas glābšanas vai nosūdzēšanas iespējas, taču beigās arī paši pārlien daži pāri:)

Taormina

Tālāk dodamies uz Taormina pusi. Vēl neiebraucot pašā pilsētā jau paveras iespaidīgi skati no Taorminas raga uz zemāk esošo līci un Isola Bella saliņu, kuru ar sauszemi savieno sēklis, kuru iespējams pārbrist. Vēlāk arī nokāpjam pie pašas saliņas, lai gan tur ir privātā pludmale skaistai La Plage Resort viesnīcai, mums izdodas notēlot viesnīcas iemītniekus un tikt līdz pludmalei:)

Braucot augšā pa kalnu serpentīnu uz Taorminu, zinām Ivara stiķus un zinot, ka Taorminā, kā jau kalnainā un senā pilsētā būs šauri ceļi, atstājam kemperi serpentīnā zem zīmes, kas nosaka, ka stāvēšana atļauta tikai vietējiem. Sametu priekšējā panelī Sicīlijas karti un līdzi paņemtos materiālus angļu valodā, lai radītu iespaidu, ka nesaprotam zīmes jēgu, ja nu policisti mēģina uzlikt mums kārtējo sodu, nezinu vai tas nostrādāja, bet atgriežoties kempera logu nerotāja soda kvīts.

Taormina vakara pusē pārpilna ar ļaudīm un tūristiem, ko vēl papildina vietējie, kas tur svin iespaidīga apjoma kāzas. Kārtējo reizi nobaudām vietējo saldējumu, kas ir šausmīgi baudāms un iespaidīga izmēra:) Vislabāk iet pie sirds šokolādes un zemeņu saldējumu, Par 3-4 eiro sakrāmē mums bez maz vai puskilogramu ar saldējumu:) Vietējie ieteica pamēģināt saldējumam līdzīgu gardumu – granīta, sasmalcinātu ledu ar dažādām garšām, taču tas mums tomēr negāja pie sirds, jo garša likās pārāk ķīmiska.

Par ieeju Taorminas teātrī jāmaksā 8 eiro. Tomēr 2 no mums ir līdzi dokumenti, kas apliecina, ka esam jaunāki par 25 gadiem, kasiere notic, ka arī pārējie ir jaunāki un ielaiž mūs par studentu cenu – 4 eiro. Pats teātris, kas būvēts 2.gs. paver skaistu skatu uz vairākus simtus zemāk esošo līci un Etnu tālumā, taču nedaudz traucē mūsdienās sabūvētās stalažas un soli, kas nomāc vēsturisko skatu.

Pēc Taorminas dodamies Sirakūzas virzienā, nolemjam neapskatīt Aci Trezza ciklopu salas, jo esam jau pabijuši Isole Bella salā un ir jau vēls. Šodien mūsu draugu kemperi jāmēģina pieslēgt elektrībai un uzpildīt ar ūdeni, jo visas lampiņas sāk liecināt, ka minētās lietas iet uz beigām. Jau iepriekš biju atradis iespējamu kempinga vietu, ko ar Ivara gādīgo palīdzību izdodas atrast. Izbraucam cauri Katānijai to neapskatot. Bija plānā apskatīt Ursino pili Katānijā, taču kempinga atrašana ir svarīgāka un vēlāk uz Katāniju paveras lielisks skats pāri līcim no kempinga. Iebraucot kempingā vietējie itāliski paskaidro, ka vēlas mūsuprāt salīdzinoši dārgu cenu tikai par kempera novietošanu un pieslēgšanos elektrībai – kopā 42 eur, taču kā jau latvieši, sarunājam, ka aizbrauksim pirms 8iem, kad kempings vēl ciet un vienojamies par cenu 20eur:)

Sirakūzas

Pieceļoties vēl izpeldamies vietējā pludmalē un dodamies tālāk uz Sirakūzām.

Beidzot beidzas šaurie kalnu ceļi un braukšana kļūst mazāk nervoza, jo iepriekš vadot kemperi ar skaudību lūkojos uz dažādiem punto, uno, mini un smart braucējiem:D

Sirakūzās nolemts apskatīt tradicionālos apskates objektus un arī kādu objektu, kuru neatradu nevienā ceļojumu aprakstā, bet kas likās gana interesants – San Giovanni katakombas. Tā kā šādās vietās parasti neļauj fotografēt, jau laicīgi aizsūtīju e-pastu ar jautājumu par fotografēšanu. Protams, sākotnēji tika atbildēts, ka nedrīkst fotografēt, taču pastāstot, ka fotografēšu ar statīvu un bez zibspuldzes, izdodas pierunāt administrāciju man ļaut šo prieku. Par ieeju samaksājam katrs 6 eur un tiekam vēl pie gida, kas māk angļu valodu. Gids pastāsta, ka katakombas esot 2 lielākās kapenes aiz Romas un kādreiz te apbedīti vairāk kā 10000 cilvēku. Tā kā gids nav informēts par manu norunu par fotografēšanu, tad izslēdzu visas iespējamās skaņas fotoaparātam un nemanot atpalieku no grupas un veiksmīgi uzņemu pāris bildes. Gids gan manu nodarbi pēc laika pamana un saka, lai neatpalieku, jo varot apmaldīties. Tas gan mani neapbēdina, jo vajadzīgo jau esmu uzņēmis:)

Dodamies tālāk uz Sirakūzu vecpilsētu – Ortigia. Onkulim skaidrā itāļu valodā:) paprasu, kur var atrast vietējo zivju tirgu, onkulis tik pat itāliski atbild, ka tirgus jau ciet. Nekas – ejam apskatīties pašu vecpilsētu un Castello Maniace pili. Pludmalē laiski noenkurotas motorlaiviņas ar cilvēkiem, kas sauļaojas un malko dažādus reibinošus dzērienus, kā arī kāda gan jau miljonus vērta Jaunzēlandes jahta ar apkalpi, kas pienes ēdienus un dzērienus vecāka gadagājuma cilvēkiem. Cerams, ka sapelnīšu arī tikpat daudz naudas, lai kādu dienu tāpat atpūstos:)

Izstaigājam Sirakūzu vecpilsētu un dodamies uz Arheoloģijas parku. Te atkal pierunājam dot mums studentu biļetes un samaksājam 5 eur 10 eur vietā, mums vēl tik pasaka, ja būtu arheoloģijas vai ģeogrāfijas studenti, tad vispār par velti varētu tikt iekšā. Diemžēl uzraksts manā dokumentā „Juridiskā fakultāte” viņiem neliekas gana arheoloģisks:)

Parkā apskatām Lattomie Paradiso akmeņlauztuves, kur savā laikā esot iespundēti sirakūzieši un atstāti nomirt badā. Turpat arī ala ar nosaukumu Dionīsa auss. Leģenda vēsta, ka arī te kādreiz turēti cietumnieki, jo alā, neskatoties uz tās iespaidīgajiem izmēriem, ir iespaidīga akustika un sargi esot pie alas ieejas noklausījušies cietumnieku sarunas pat alas otrā galā. Pārbaudot to tiešām secinām, ka var dzirdēt ikvienā alas vietā ikvienu čukstu. Vācieši te izdomā uzraut kādu savu šlāgeri:D Tepat arī redzams romiešu cīņas arēna un grieķu teātris, kas nav piegružots ar mūsdienīgiem atribūtiem, kā Taorminā.

Marzamemi, Pachino

Pēc Sirakūzām dodamies uz salas Dienvidu galu un zvejnieku ciematiņu Marzamami. Ciematiņa jaunajā rajonā uzlietas greznas privātmājas, bet vēsturiskā daļa atkal ir savdabīga un neraksturīga iepriekš redzētajai arhitektūrai. Nobaudām te kādu vīnu un vietējo alu un dodamies ceļā ar domu ieskriet vēl kaut kur paēst. Aizbraucām uz pilsētu, kuras vārds saistīts ar itāļu mafiju – Pachino. Vietējie labprāt mūs aizved līdz vietai, kur mēs varēšot paēst. Parādītā vieta atsver visas uz to liktās cerības – picu ceptuve, kurā picas tiek gatavotas īstā malkas krāsnī, kur picas ir vienā telpā ar malku:D Arī cenas priekš bagātīgi klātajām picām ir smieklīgas – 3- 5 eiro par vienu picu. Notiesājam picas, nopērkam vēl pāris grande un pāris picolo Bira Moretti (mūsuprāt garšīgākais Sicīliešu aliņš) vakaram un dodamies uz iepriekš noskatīto pludmali Due Rocche 120 km attālumā, lai pieceļoties varam pasauļoties un nopeldēties. Pa ceļam nofotografēju naksnīgo Comiso pilsētu un pārējie biedri mēģina salasīt kādu kaktusa augli ēšanai, taču beigās viņi ir nelaimīgi, jo visas rokas ir ar mazām adatiņām, kas klāj šos augļus:D

Ceļabiedri lēnām ir iemiguši un arī man sāk nākt miegs, taču pēkšņs un šaurs kalnu serpentīns aizdzen miegu:)

Nonākot pie izraudzītā galamērķa secinām, ka pie pludmales piebraukt nekur nevarēs, jo visur norādes, ka pludmale ir privātīpašums. Novietojam kemperi turpat ceļa malā. No rīta gan atrodu vietu, kā tikt līdz pludmalei un pāris stundas laimīgi pasauļojamies un nopeldamies.

Agrigento

Tālāk dodamies uz Agrigento pusi, pa ceļam vēl iebraucam apskatīt 200 m augstajā piejūras klintī esošo Castello di Montechiaro cietoksni. Argigento galvenais apskates objekts ir seno tempļu ieleja, kas ir nozīmīgs romiešu vēstures mantojums. Šeit ir pirmā vieta, kur pieprasa tomēr visiem rādīt dokumentus un atlaides neizdodas sarunāt visiem – ieeja vai nu 5 vai 10 eiro. Tempļu un to drupu te ir daudz, vislabāk saglabājies ir Konkordijas templis, taču man nedaudz traucē tempļa ainavā neiederošās stalažas un mēģinu dabūt templi fotogrāfijā tā, lai stalažas neredzētu.

Pēc ielejas nopērkam pāris augļus, kurus esam paredzējuši notiesāt kādā pludmalē un dodamies uz Scala dei turchi. Latviski šī vieta laikam nozīmē turku kāpnes – erozijas ietekmē piejūras klints iežos izveidojušās tādas kā trepes. Fotogrāfijās klints neizskatās tik augsta, taču esot augšā, līdz pludmalei liekas, ka ir kādi pārsimts metri. Nolemjam kāpt lejā, sagaidīt saulrietu, nopeldēties un notiesāt iegādātos labumus. Esot uz klints pūš mežonīgs vējš, liekas, ka aizraus mūs pa gaisu ar visu līdzi paņemto arbūzu:D, taču ir silts un daži par sauļojas pa pliko kādā klusākā līcī:D

Sagaidām saulrietu, nopeldamies un dodamies ceļā. Pēdējais vakars Sicīlijā pavadīts lieliski:)

Protams, bija dažas vietas, ko gribējām vēl apskatīt, piemēram Ragusu, Segestu un citas, taču visu nevar gribēt 5 dienās. Ceļojums tomēr izvērtās veiksmīgs, redzējām daudz un dažādas vietas – gan dažādu kultūru vēstures mantojumus, interesantus dabas objektus, gan vienkārši atpūtāmies jūras krastā.

Autors: Rolands Karaševskis