Velo ekspedīcija- 3000 km izdzīvojums Irānas ceļos. Irāna

Armēnijas kalni, vējš un aukstums mani ir nomocījuši tā, ka gribas kādu ceļa posmu veikt ar vilcienu. Tomēr turpinu ceļu ar velosipēdu. 10.martā nobraucu 10 stundās 80 km pret vēju un ceļš visu laiku augšup kalnā.
Tabriz pilsētā satiku velobraucējus, sadraudzējāmies un pie viena no viņiem paliku pa nakti. Cilvēki šeit patiešām draudzīgi un viesmīlīgi.

Komunikācija ar vietējiem ir šīs ekspedīcijas sāls. Esmu ieguvis milzum daudz svarīgu un interesantu informāciju par valsts kultūru, politiku un sadzīvi. Piemēram, kas latviešiem varētu likties interesanti, degviela šeit maksā mūsu naudā aptuveni 2 santīmi litrā. Gāze (priekš auto ar gāzes padevi) vispār ir bez maksas. Tas saistīts ar to, ka irāņi ir lieli dabas draugi. Tāpēc auto Irānā nav luksus prece, tā ir gandrīz katram pilsonim. Protams, tam ir arī sava negatīvā puse- samērā lieli un pastāvīgi sastrēgumi uz ceļiem.

Vēl viena interesanta lieta- Irānā, ja arī pastāv satiksmes noteikumi, tad tikai uz papīra. Te zīmes un norādes dzīvo savu dzīvi, bet gājēji un autobraucēji – savējo. Šķiet, ka tam vajadzētu izraisīt milzum daudz avāriju. Tomēr nē. Lēnā satiksmes kustība, pateicoties sastrēgumiem, negadījumu skaitu samazina līdz minimumam, un avārijas šeit notiek reti.

Twitteris Irānā ir ekskluzīva lieta un LMT sakarus šeit nenodrošina. Man nācās nopirkt vietējo karti, lai varu saņemt ienākošos zvanus no Latvijas.

Vietējā nauda: Irānas riāls

Nu ko, nobrauktie kilometri un steiga aizgājuši otrajā plānā, jo šajā valstī ir ko redzēt un tas jāredz. Arī maršruts bija nedaudz jāpārplāno, par cik braukšana gar Irākas robežu nav droša. Tālāk- uz Teherānu-, jādodas ar vilcienu, tad uz Persijas līci atkal ar velo.

12.marta rītā ar vilcienu iebraucu Irānas galvaspilsētā Teherānā, pēc dažām stundām ierodas arī velo. Dodos apskatīt šo 14 miljonu iedzīvotāju pilsētu. Tā tiešām ir apskates vērta un ne jau tāpēc, ka galvaspilsēta, bet gan tāpēc, ka te ir ko redzēt. 50 km izmalu pa Teherānu. Gaisa temperatūra šeit pa dienu +20 grādi. Sapratu, ka uz ielas labāk nefotografēt un nestaigāt īsos šortos. Arī mana Hawaii jaka diez ko neatbilst vietējo tradīcijām un piesaista vispārēju uzmanību.

Velo stāvoklis joprojām stabils. Redz, cik būtiski ir uzturēt velosipēdu labā stāvoklī. Manu SCOTT sacensību divriteni regulāri apkopj un remontē HAWAII EXPRESS velosipēdu darbnīcā Biķernieku ielā 11(Tālrunis 67543721, www.hawaiiexpress.lv)

Protams, pēc tik daudz km nobraukšanas ir mazas nebūšanas- priekšējās bremzes čīkst, aizmugurējās nedaudz sulo pie roktura, bagāžnieka platforma gandrīz nolūzusi, taču, ja arī nolūzīs pavisam, nebūs nekas traks, jo man ir savilcēji. Kameras gan ir sāpīgs temats-, kādas sešas jau būšu nomainījis, vairs pat neskaitu. Viss pārējais ir "kedā"!

Starp citu, šeit tieši šodien notiek pulksteņa griešana, līdz ar to laika astrpība ar Latviju nu ir 2,5 stundas.

Labs ir- dodos dzert alu- arī Irānā tas ir iespējams.

13.martā sāku ceļu uz Persijas līci.

Tiek transportēts kodolraķetes korpuss

No ceļojuma sākuma nobraukti 1800 km. Persijas līča krasts mani sagaida ar sauli, smacīgu gaisu un aptuveni +30 grādiem gaisa temperatūras. Šeit gribas nedaudz atpūsties, izpeldēties un padomāt par citu pārvietošanās veidu, ja negribu izcepties.

18 martā sasniedzu savu brauciena galamērķi- Bandar-Abbas. Gaiss šeit ap 30- 35 grādiem, ūdens temperatūra 30 grādi. Bandar-Abbas ir dārga pilsēta, jo Dubaja ir tepat vien blakus, kā arī pilsēta iecienīta vietējo tūristu aprindās. Arī šobrīd šeit sabraucis daudz irāņu, jo viņiem sākušās lielās Jaungada brīvdienas. Pēc 48 stundām iestāsies 1390.gads.

Vēl nezinu, kā tikšu atpakaļ uz 3500 km tālo Tbilisi, visas biļetes izpirktas un jau tagad saprotams, ka būs problēmas ar atpakaļceļu. Taču ceru uz manu jauniegūto draugu palīdzību. Pie viņiem arī esmu pagaidām izmitinājies un atradis naktsmājas.

24. marts. Šodien sāksies mans 48 stundu garais atgriešanās ceļš mājās. Tad arī būs kopējais nobraukums un cita statistika.

Uz tikšanos Latvijā!
Krišjānis Raitiniks