Svētā Meinarda skats pāri laikiem

Lai gan neskaitāmas reizes esam bijuši svētā Meinarda salā, tik un tā katru reizi vieta pārsteidz un tiek atklāta kā no jauna – XII gadsimta baznīcas akmens mūriem, kas tapuši pirmā Livonijas bīskapa, svētā Meinarda vadībā, ir ko pastāstīt, ja māk ieklausīties. To sapratusi arī valsts, jo dažādu laikmetu kolīzijas pārdzīvojušās baznīcas mūra daļas iekļautas Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas kultūras mantojuma sarakstā. Vēsturisko personību darbs iemiesojas ne tikai materiāli taustāmā izteiksmē, bet arī sajūtu līmenī. To apliecina daudzo cilvēku vēlme saņemt kristību vietā, kur reiz sācies kristīgo vērtību ceļš un izplatība Latvijā. Beidzot ir nokārtots kāds sabiedrības parāds un bīskapam Svētajam Meinardam Latvijā tapusi cienīga piemiņas zīme mūžīgā materiālā tēlnieka Viktora Suškēviča autorizpildījumā, tiesa ne uz salas, bet Ikšķiles pilsētas parka zonā. No mūžības uz nākotni, tā šķiet, Svētā Meinarda staltais granīta tēls liturģiskā tērpā lūkojas pāri laikiem un notikumiem.

Svētā Meinarda kults mūsdienās ir dažādu konfesiju – katoļu un luterāņu - vienoto vērtību apliecinošs tilts. Svētais Meinards, kas ieradās Livonijā kā augustīniešu mūks, lai sludinātu kristīgās vērtības, ir atzīts par pirmo mūsu tautas apustuli, bīskapu un svēto. Sirds mīlestībai nav nacionalitātes, ādas krāsas, ticības piederības zīmoga, tā ir saprotama mums visiem, ja domājam kategorijās, kas nekad nenovecos. Svētā Meinarda vēsturisko laikabiedru atsauces hronikās un rakstos vēsta par bīskapa toleranto dabu un emocionālo inteliģenci, par māku cienīt vietējās tradīcijas un valodu, par nerimstošām rūpēm un darbu iedzīvotāju labā. Bīskaps Meinards nekad nav pielietojis vardarbību kalpošanā, bet bijis miera apustulis. Svētīgā bīskapa Meinarda mirstīgās atliekas dus Rīgas Doma baznīcas sienas nišā kopš XIV gadsimta, kad tās pārapbedīja, pārvedot no Ikšķiles. Oficiāli tiek uzskatīts, ka bīskaps dzimis ap 1130.gadu, miris – 1196.gadā, 16 pēdējie dzīves gadi pavadīti Livonijā.

Vietas izvēle Svētā Meinarda piemineklim

Ikšķile viena no pirmajām Latvijas teritorijā ir saņēmusi svarīgo pilsētas statusu, pateicoties svētā Meinarda uzņēmībai un sabiedriskās dzīves aktivizēšanai. Un ir tikai loģiski un racionāli pieminekli Latvijas kontekstā nozīmīgai personībai uzstādīt vietā, kur tā reiz dzīvojusi, strādājusi, bijusi laimīga, noskumusi vai gandarīta. Ikšķile laika gaitā pletusies plašumā, šķelta ar Rīgas – Daugavpils šoseju divās daļās, līdz ar apgrūtinot pilsētas centra izveidi, ap kuru grupētos viss cilvēka dzīvē nepieciešamais. Vai veikalu ieskauts laukums uzskatāms par centru? Domājams, ka nē, jo piektrūkst uz pilsētasvēsturi vai pārstāvētās kultūras iezīmēm norādoši vides elementi. Tas var būt muzejs, piemineklis, baznīca, vai kas cits, ja vien nolasāms kultūrslāņa zemteksts un vēstījums. Rolanda statuja Rīgas Rātslaukumā uzrunā daudzu tautību ceļiniekus un mūs pašus, vēstīdama par pilsētas municipālo un tirdzniecisko centru; Rīgas Doma baznīca, kurai līdzās grupētās sabiedriskas un dzīvojamas funkcijas celtnes piešķir laukumam pievienoto vērtību, padarot to par pilsētas kultūras un sabiedriskās dzīves centru.
Ikšķilē šobrīd trūkst izteikta pilsētas centra, arī vietas izvēle piemineklim nebija viegla ne no estētiskā, ne citiem – finansiāliem, īpašuma piederibas - aspektiem. Sabiedrības un baznīcas pārstāvju diksusijas rezultātā izkristalizējās vienīgā iespējamā pieminekļa uzstādīšanas vieta – uz Svētā Meinarda draudzei piederošā koku ieskauta sakrālā laukuma, kura atrodas arī Baltais krusts, ar pieminekļa vērsumu Rīga – Daugavpils šosejas virzienā.

Kopā ar granīta postamentu un pamatni Svētā Meinarda piemineklis sasniedz ievērojamu augstumu – 7,5 metri. Šādi izmēri pieprasa iespēju atkāpties, lai aplūkot Svētā Meinarda granīta tēlu no attāluma, tverot to perspektīvā skatā. Zemes gabala izstrādātais labiekārtojuma projekts paredz nelielas baznīcas būvniecību, vienlaikus veidojot sargājošu mūra fonu piemineklim, pārējo laukuma daļu iecerēts atvēlēt celiņu tīklam, zālājam, labiekārtojuma elementiem, kas kopā sniegs iespēju pieminekļa uztverei izvēlēties skatu punktu katram pēc savas gaumes. Vienīgais trūkums – Svētā Meinarda tēls ir vērsts pret ziemeļiem, tāpēc saules piepildītās dienās ir nedaudz grūtāk baudīt pieminekļa māksliniecisko vēstījumu, jo dienvidu saule „kož” acīs. Taču to kompensē aina, kas paveras naktī spožu prožektoru gaismā – izgaismotais Svētais Meinards uz tumšā debesu fona burtiski uzrunā ikvienu garāmgājēju un garāmbraucēju, simboliski atklājot gaismas varu pār tumsu.

Tēlnieks pamatoti uzskata, ka tik monumentālam darbam, lai tas atbilstoši strādātu, nepieciešama vismaz 500 metru perspektīva ideālā gadījumā. Pagaidām tādas iespējas nav, taču jau pēc laukuma labiekārtojuma realizēšanas skatītāji varēs atkāpties, lai aplūkotu pieminekli visā tā krāšņumā. „Granīta mūžs ir krietni ilgāks par cilvēka dzīvi, varbūt nākotnē piemineklim, kas ir cienīgs būt par Ikšķiles, pat Latvijas centra zīmi, tiks izraudzīta cita, plaša un no tālienes pārskatāma vieta,” optimistisks ir tēlnieks Viktors Suškēvičs.

Granītā kaltais vēstījums

Tēlniekam Viktoram Suškēvičam, kurš ikdienā radis daudz prātot par kultūras, mākslas, sirdsapziņas tēmām, Svētā Meinarda personības spozme sniedza iedvesmu ar tēlniecisku skici rokās 2005.gadā doties pie Ogres Svētā Meinarda draudzes prāvesta Konstantīna Bojāra ar vienu domu – bīskapam Meinardam nepieciešams monumentāls piemineklis, kuru varētu realizēt kopīgi sadarbojoties garīgajām, laicīgajām organizācijām un mākslas lauciņa pārstāvjiem. Tēlnieka audience pie prāvesta Konstantīna Bojāra iezīmēja Svētā Meinarda pieminekļa tapšanas garā ceļa pašu sākumu, veiksmīgi noslēdzoties 2010.gada 24.septembrī ar pieminekļa atklāšanu.

Latvijā vēl ir salīdzinoši daudz vēsturiski un garīgi ietilpīgu tematu, kuri gaida savu kārtu – idejas iniciatoru, mākslinieku, pasūtītāju un mecenātu. Tikai komandā iespējams veikt nozīmīgas lietas. Viktors Suškēvičs frāzi „tas ir mans darbs” vēlas aizstāt ar citu – piemineklis esot prāvesta Konstatntīna Bojāra darbs, aiz kura muguras tēlnieks juties kā aiz akmens sienas, atļaujoties domāt tikai par mākslinieciski garīgām vērtībām, jo organizatoriskās rūpes uzņēmās prāvests.

Skatītāju spēj aizraut uzrunājošs tēlniecisks sniegums ar perfekti izspēlētu satura, tēmas un formas mijiedarbību. Svētā Meinarda piemineklis ir veiksmīga paraugstunda, apliecinot kultūras valodas pārākumu pār politiskajām un sadzīviskajām nesaskaņām. Ja Latviju aplūko no kultūras daudzslāņainības aspekta, tā ir fantastiska zeme, jo pēdas te atstājusi gandrīz vai ikviena Eiropas kultūras, garīgo vērtību un mākslas stila izpausme – cita pārstāvēta krāšņāk, cita mazāk krāšņi, cik nu katrai nākamajai politiskajai elitei ambīcijas likušas iepriekšējo laiku māksliniecisko devumu pasludināt par „seklu, nevērtīgu un noderīgu tikai iznīcināšanai”.

Svētā Meinarda personības veikuma tēma ir pietiekami ietilpīga, ar 800 gadu senām vēsturiskām saknēm un lielisku vēstījumu par drosmi, uzņēmību un labdarību. Pagaidām sabiedrības apziņā vēl pienācīgi netiek novērtēts aspekts, ka tēlnieciskie darbi, īpaši monumentālie, ir vērsti un tiek radīti tikai ar vienu mērķi – popularizēt cienījamas garīgas vērtības. Tēlniecība ir spēcīgs ideoloģisks instruments, labākie pasaules mēroga tēlniecības sniegumi liecina par tās spēju cauri gadsimtiem iznest nozīmīgas un globālas idejas.

Viktora Suškēviča pašizvirzītais mākslinieciskais uzdevums ietvēra ideju par pieminekli ar nozīmīgu kultūrvēsturisku saturu, pārstāvošu kristīgo vērtību ienākšanas laikmetu, bet vienlaikus integrējamu mūsdienīgas vides apstākļos un saprotamu mūsdienu cilvēkam. Svētais Meinards Latvijas kontekstā ir unikāla personība un standartizēta tēla interpretācija šajā gadījumā nederēja, lai gan tēlnieks godīgi atzīst - kārdinājums bijis gan. Jutīgā tēma un saturs nešaubīgi noteica materiāla izvēli – granīts. Ne kurš katrs granīts derēja, Svētā Meinarda stājskulptūrai rūpīgi tika piemeklēts tumši, tumši pelēka granīts šķirne no Somijas atradnēm, bet pamatne tapa no granīta, kas atceļoja no Ukrainas.

Pieminekļa plastiskā valoda ir viegli nolasāma un saprotama, darbam ir lakonisks un precīzs dekoratīvais risinājums un līdzsvarota kompozīcija, maksimāli pietuvinot tēla raksturu atsaucēm, kuras par bīskapa Meinarda personību un darbību lasāmas laikabiedru hronikās. Monumenta kompozicionālais centrs ir krusts Svētā Meinarda rokās, bet ne bīskapa varu demonstrējošais zizlis, kā pieņemts oficiālajā sakrālajā tēlniecībā. Jā, ir lauztas dažas atzītas shēmas, bet ieguvusi tēla kopējā izteiksmība ar vertikālo dominanti simbolizējot vērtības, pēc kurām tiekties sevis pilnveides procesā. Tēlnieks apzināti vairījies no subjektīvo uzskatu atainošanas bīskapa tēlā, priekšplānā izvirzot universālas kategorijas un radot iespēju mākslas asociatīvo valodu uztvert visiem - sirmgalvjiem un bērniem, ticīgiem un pagāniem, Latvijas iedzīvotājiem un ceļiniekiem no tuvām un tālām zemēm. Izvēlētā kompozīcija nepārprotami norāda uz saikni ar vēsturisko aspektu, ar kristīgo kultūru, ar izglītību un inteliģenci. Viktors Suškēvičs teic: „Svētais Meinards gadsimtu kultūras griezumā pieder latviešu nācijas arhetipu grupai. Šobrīd piemineklis atrodas vietā, kur kopā ar prāvestu Konstantīnu Bojāru atbraucot uz Ikšķili apstājāmies kā pie pirmās iespējamās, pēc tam apskatot vēl vairākas citas provizoriski iespējamās vietas Svētā Meinarda pieminekļa uzstādīšanai. Pieminekļa mākslinieciskā risinājuma pamatā ir viduslaikiem raksturīgā estētika, kas izpaužas, piemēram, simetriski viedotajā kompozīcijā, tērpa drapējumā un dekoratīvajās tērpa detaļās, par kurām zināšanas iegūtas pētot pietuvinātā laika bīskapu tērpus un galvas segas - cik nu bija iespējams, jo pieejamā informācija ir ārkārtīgi skopa.”

Tēla risinājums tika pakļauts akmens palstikas iespējām, izmantojot tradicionālus un arī oriģinālus, līdz šim latviešu tēlniecības skolai svešākus paņēmienus, piemērams, pulēta ornamenta izveide uz kaltas akmens virsmas. Plastiskie efekti, kas ir „skaļāki” ģipša skicēs, pelēcīgajā granītā ir pieklusinātāki un maigāki. Tēlnieka vēlme bija iekļaut pēc iespējas vairāk visiem saprotamu simbolu, piešķirot darbam konteksta slāņus. Uz zīda šalles (stolas) izzīmēti ornamentālā tvērumā grieķu alfabēta primais un pēdējais burts – alfa un omega, simbolizējot ticību; bīskapa cepure (mitra) un apmetņa (kapa) muguras daļa rotāta ar stilizētiem trejlapiņu fragmentiem, simbolizējot Svēto Trīsvienību, trejlapiņa simboliskais zemteksts izmantots arī bīskapa sutanas apakšējā daļā. Nav nepieciešama samākslota simboliskā valoda, ja cilvēcisku laimi veido trīs elementāras lietas – ticība, cerība, mīlestība.

Tradicionāli pirmais skatītāju jautājums māksliniekam par Svētā Meinarda ir – vai ievērota portretiskā līdzība? Mēs esam raduši vaibstus, mīmiku, acu skatienu izmantot par indikatoriem, lai izprastu, cik draudzīgi vai nedraudzīgi noskaņots pretim esošais cilvēks. Diemžēl, par protretisko līdzību runāt nav iespējams, jo nav saglabājušies bīskapa dzīves laikā tapuši attēli, bet ir perfekti uztverams gribasspēka, gudrības un ticības plastisks atspoguļojums Svētā Meinarda akmens tēla vaibstos.

Satura, vērienīguma un vēstījuma ziņā Svētā Meinarda piemineklis Ikšķilē ir viens retajiem Eiropas kontekstā, kas tapis par godu izcilam garīdzniekam un izstādīts publiskā vidē, atraktīvi un iejūtīgi uzrunājot ikvienu skatītāju.

Postaments

Pieminekļa postaments tapis no tumšākas šķirnes granīta, tur izkaltie vairogi ir vienlaikus dekoratīvs viduslaiku tēlniecības paņēmiena pārnesums mūsdienās un informatīvs materiāls skatītājam. Uz postamenta četrām šķautnēm lasāms:

„Svētais Meinards pirmais Livonijas bīskaps 1186-1196”

„Meinards cienījamas dzīves un godājama sirmuma vīrs, Svētā Augustīņu ordeņa loceklis no Zēģebergas”

„Meinards ieradās Līvzemē, lai vienīgi sludinātu Kristu, un iesāka savu misiju Ikšķilē”

„SVētā Meinarda kultu atjaunoja 1993.gadā pāvests Jānis Pāvils II”

Svētā Meinarda pieminekļa īstenošanas komanda:

Tēlnieks – Viktors Suškēvičs, kas 6 tonnas smago viengabala granītu apstrādājis pats personīgi, pacietīgi milimetru pa milimetram radot Svētā Meinarda tēlu.
Mecenāts – Juris Savickis, „Itera” valdes priekšsēdētājs.
Organizatoriskie jautājumi un idejas aizstāvis - Ogres Svētā Meinarda draudzes prāvests Konstantīns Bojārs.
Svētā Meinarda pieminekļa atklāšana notika Ikšķilē 2010.gada 24. Septembrī.
Apkārtnes labiekārtošanas darbus paredzēts veikt 2011.gadā.