Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource104 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource104), Fid:148, Did:0, useCase: 0


Vakars ar Oskaru, Rozā Dāmu un Rēziju

Redakcija
Redakcija

Vakars ar Oskaru, Rozā Dāmu un Rēziju
Foto: Jānis Deinats

Tās dienas vakarā kaut kas mainījās - salūza, sadrupa mazos gabalgabaliņos, lai caur katarsi rakstos vietā kas cits - tīrāks, gudrāks, jūtīgāks. Mīlošāks.
Šīs izrādes beigās visi Kamerzāles skatītāji aplaudēja, kājās stāvot un slaukot asaras. Rēzija to pašu darīja uz skatuves. Tā – dodot un ņemot. Sirds pret sirdi.

Pēc franču rakstnieka Ērika Emanuela Šmita (1960) stāsta Oskars un Rozā Dāma (2002) tapušais Viestura Meikšāna dramatizējums viņa režijā – Rēzijas Kalniņas monoizrāde – pirmizrādi piedzīvoja 11. septembrī, divkārt nozīmīgā dienā, kas latviešiem būtiska kā Raiņa dzimšanas diena, bet pasaulei – kā traģisks atgādinājums par terora aktu Ņujorkā. Vēl – te figurē skaitlis divpadsmit. Un bērna vēstules Dievam.

Patiesība – kaila, neaizsargāta, skaista
Izrādi skatījos divas nedēļas pēc pirmizrādes - 27. septembrī, kad tā jau bija iedzīvojusies, iespēlējusies, izlaidusi trauslas saknītes Kamerzāles spēles laukumā.
Interesanta – vienkārša, lai neteiktu - askētiska, tajā pašā laikā tēlaini ietilpīga un klātesamības izjūtu radoša scenogrāfija, spēles telpas apdzīvojums / iekārtojums (režija, telpa, kostīmi, mūzika – Viesturs Meikšāns, video māksliniece – Dace Sloka, gaismu māksliniece – Jūlija Bondarenko). Kamerzāles skatuve nav ne liela, ne plaša, taču telpas neierobežotība / bezgalība, tāpat kā vides un dekorāciju maiņa panākta ar video projekcijām un gaismu spēli.
Divi vienīgie rekvizīti – četrdaļīgs atvāžamo krēslu posms un... krīts. Laika ritējuma apstādināšanai. Sargājošā apļa apvilkšanai. Zīmīgi.

Varbūt es meklēju kodus un zīmes tur, kur to nemaz nav? Tomēr – ir. Sevišķi šodien, kad pat niecīgākais, šķietami nenozīmīgākais vārds var kļūt par pozīcijas vai opozīcijas deklarāciju.
Pēc šīs izrādes reti kurš spēja iziet no teātra neaizkustināts, nesaviļņots. Un ne tāpēc, ka tā būtu zīmju vai vārdu spēļu pārpilna. Arī. Bet galvenais – tāpēc, ka tā ir pilna patiesības. Īstas, kailas, neaizsargātas un... skaistas.
Atminos, mājup braucot, vēl mašīnā, nespēju noturēties neietvītojusi: “Šovakar bijām. Satriecoši. Saviļņoja līdz kaulam. Rēzija – drosmīga, gudra, trausla. Vieda. Izcila monoizrāde!” un “Paldies, ka Viņa mums ir.”
Jo režisora iecere – eksistenciāla drāma – par divu smalku, līdzās pastāvošu cilvēcisko dvēseļu pasauļu mijiedarbi, savīšanos, pārklāšanos, bet galvenais – katrai savu patību un vienpatību, caur tikpat smalku, vibrējošu, garīgi un emocionāli atkailinātu, trauslu un bērnišķīgi, godīgi atdevīgu Rēzijas aktierspēli nonāk, trāpa tieši skatītāja sirdī.
Caur visām maņām – redzi, dzirdi, ādas sensoriņiem un zemapziņu.

Rēzija uz skatuves ir viena, tajā pašā laikā virtuozi radot iespaidu, ka viņu tur ir vismaz pieci – trausls, slimības izvārdzināts desmitgadīgs puisēns, šerpa pusmūža dāmīte, norūpējušos vecāku pāris, daudz zinošs un tāpēc rezignēts dakteris, dusmīga un nogurusi dežūrmāsiņa, pirmo agrīno pusaudžu mīlestību piedzīvojoša slima meitenīte.
Viena viņa ir gan pret skatītājiem (tovakar – tik pārņemtiem, ka visu izrādes laiku zālē valdīja kapa klusums, pat ne skaļāka elpas vilciena), gan – pats galvenais! - pret sevi.
Nedomāju, ka dvēseles preparēšana vienlaikus ar superātru lidojumu laikā būtu viegls uzdevums, taču aktrise ar to tiek galā spīdoši – viņa netēlo, viņa IR. Oskars un Rozā dāma.
Skatiens, vaibstu un mīmikas nemitīgā maiņā, balss modulācijas, ķermeņa valoda, kājas švīkāšana pusaplī ap savu asi, nervoza mīņāšanās, dusmīgi papēdīšu piesitieni, it kā neapzināta dūru savilkšana – tik daudz it kā sīkumu, kas vienā acumirklī, sekundes daļā pārslēdz dvēseles pārmijas – viņš, viņa, pārējie...

Viņš, viņa, pārējie...
Bet nu – visu pēc kārtas.
Ir kāds mazs zēns. Oskars. Olpauris. Desmit gadus vecs, visnotaļ asu, loģisku prātu un vairāk nekā labu melnā humora izjūtu. Citādi jau viņš, gadsimta ļaunākās slimības skartais, nespētu izturēt slimnīcā, kas ir “jauka vieta tiem, kuri ir patīkami slimnieki” (bet viņš tāds noteikti nav, jo “traucē medicīnai paveikt brīnumu”) un “kur ne tikai atveseļojas, bet reizēm arī mirst”.
Puikam ir vēzis. Neārstējams. Ja godīgi, viņam atlikusi vien nedēļa, varbūt divas, un viņš, par spīti ārstu un vecāku taktiskajām pūlēm slēpt, to labi zina, saprot un pieņem.

Ir Rozā Dāma. Sieviete nenosakāmā vecumā ar fenomenālām spējām atbalstīt, sapurināt, iedvesmot, dot spēku un izvilināt no pagultes tur noslēpušos ticību. Varbūt viņa ir slimnīcas māsiņa, varbūt brīvprātīgā palīdze, varbūt leģendāra cīkstone ar simts dažādām iesaukām, tai skaitā – Lohnesas briesmone. Varbūt – slimniece, kura nezina sev atvēlētā dzīves nogriežņa garumu. Vai varbūt – zina? Katrā ziņā – viņai ir tik liela un silta sirds un tāda izpratne par dzīvi, par kādu mums atliek vien pasapņot.

Ir vecāki (aiz kadra) – mīloši, noraizējušies, apjukuši, nezinoši, kā būt, ko darīt. Ko vispār var darīt, ja tavs bērns mirst un tu nespēj palīdzēt. Vari slēpties aiz klasiskās mūzikas kompaktdiskiem vai izglītojošām spēlēm, iepriekš obligāti izlasot un izstudējot visas iespējamās instrukcijas, lai tikai, pasarg Dievs, kaut kur nekļūdītos...
Ir ārsts (arī aiz kadra) – noguris, zinošs, vīlies dzīvē un ticībā Dievam, tomēr profesionāls līdz galam, lai kas notiktu. Jā, savā ziņā – cilvēkmīlošs, kas mūsdienās pamazām kļūst arvien retāka un tāpēc jo ekskluzīvāka rakstura īpatnība.
Ir virkne bērnu (neredzamu, taču klātesošu), kuru dzīvē notikušas nelaimes – Bekons apdedzis ugunskurā, Zilajai Betijai slima sirds, kāds ir nenormāli resns, kāds – daunis, cits – psihiski nestabils... Taču viņi nešķiro viens otru pēc slimībām, viņi IR. Līdzās. Laikā un telpā. Vienam atvērtā, citam – jau slēgtā.

Un ir Dievs. Klātesošs un (protams!) neredzams. Aizņemts un nepārtraukti iegrimis darbos pāri galvai. Atnāk tad, kad, ļoti gaidījis, tu pēkšņi vairs negaidi. Neko.

Pirms pieciem gadiem Jāņa Rozes apgāds šo E. Šmita stāstu izdeva latviski – nelielā formātā, 96 lappusēs. Tas nav superbiezs dižromāns. Bet. Tas ir dvēseliski ietilpīgs. Tāpat kā režisora Harija Petrocka iestudējums Daugavpils teātrī pirms trim gadiem.
Smalks, dziļš, skarbs, tomēr aizkustinošs vēstījums, kas sakustina, parauj gaisā un vairs nenoliek atpakaļ. Nolaisties uz zemes katram jāspēj pašam.
Pēc tam, kad krustu šķērsu pārdomāts jautājums – bet kāpēc Dievs to visu pieļauj?
Šmits par savu darbu teicis – tas ir stāsts par kāda bērna ceļu pie Dieva.
Es teiktu – tas ir stāsts par mūsu ceļu pie sevis un spēju ielūkoties acīs savām bailēm.

Desmit gadi vienā dienā
“Mīļais Dievs! Mani sauc Oskars, man ir desmit gadu; es pielaidu uguni kaķim, sunim un mājai (man šķiet, es pat izcepināju zelta zivtiņas), un šī ir mana pirmā vēstule, ko Tev sūtu, jo līdz šim mācību dēļ man nebija laika." Vai arī: "Mani sauc Olpauris, es izskatos septiņus gadus vecs, dzīvoju slimnīcā, jo man ir vēzis, un es nekad vēl neesmu pie Tevis griezies, jo neticu, ka Tu esi." Gudri, skumji, maigi, nežēlīgi, atklāti.
Tā aizsākas pirmā no divpadsmit Oskara vēstulēm Dievam. Tieši tik daudz laika viņam atlicis, un tieši to Rozā Dāma iesaka, lai apjukušajam puišelim atgrieztu ticību dzīvei: katra dzīves diena būs desmit nākamies viņa dzīves gadi. Tātad – atlikušo dzīves dienu laikā Oskaram (teorētiski) būs iespēja nodzīvot / izdzīvot visu mūžu, ar uzviju. Neticēt vai pretī runāt nevar. Nedrīkst. Jo Rozā Dāmas vārds slimnīcā ir likums.
Kas notiek tālāk? Viņš dzīvo? Jā, un sasniedz sirmu vecumu. Teorētiski un praktiski.
Pubertāte, randiņi, pieaugušo problēmas, iemīlēšanās, kāzas, pusmūža krīze, spēja un nenovēršama novecošana, vecuma vientulība... Un visbeidzot – satikšanās ar Dievu.

Ikvienai no divpadsmit epizodēm – atlikušajām dzīves dienām – ir autora un režisora iecerēta dziļa nozīme: slāni pa slānītim atsegt cilvēka būtību. Tāda cilvēka, kuram vairs nav jāizliekas ne savā, ne citu priekšā, tāpēc viņš drīkst būt līdz sāpēm godīgs. Vērojot, kā šīs izrādes vienīgā lomu atveidotāja Rēzija Kalniņa viegli, kā pieskaroties ar tauriņa spārnu, kā uzpūšot siltu dvašu aizsalušam logam, atklāj katra personāža visdziļāko kodolu, visslēptākās bailes, sāpes un laimes mirkļus, pārskrien sajūsmas skudriņas.

Sasniedzot Laika robežu
Jā, un ikviena no divpadsmit epizodēm ir viedu vārdu, atziņu un dzīves gudrību pilna. Tos atliek vien pieglabāt savas atmiņas failos, lai vēlāk – jau vienatnē, post factum – atkal un atkal pārcilātu, pārdomājot – kādu dziļumu iegūst doma, cilvēkam sasniedzot Laika robežu.

... kad slimnīcā pasaka vārdu nāve, cilvēki kļūst kurli - ausī izveidojas gaisa korķis.
... labāk ir viena vēlēšanās dienā, nekā trīs visā mūžā.
... viņš ir glums kā miltaina menca; vienmēr atradīsies kāds miltu maiss.
... šodien man ir pubertāte, gaidu, kad vakarā man paliks 20 gadi.
... lai uzvarētu, ar miesu un kauliem nepietiek, vajag arī sirdi un dvēseli.
... interesanti, vai no bučošanās var dabūt bērnus?
... kā jūs varat paļauties uz tādiem kā viņš (par Jēzu pie krusta)?
... brauciens Rozā Dāmas mašīnā bija ceļš uz elli, viņas valodiņa bagātināja manējo.
... varbūt viņi (vecāki) mīl tikai veselu Oskaru? Bet mana slimība ir daļa no manis!
... man uzdāvināja augu, kurš zied tikai vienu dienu; šis sīciņais tuksneša augs ir padarījis savu darbu dienas laikā.
... Dievs, es joprojām gaidu, kad tu mani apciemosi; nāc jebkurā laikā.
... man ir simts gadu; daudz guļu, jūtos labi; 110 – tas jau ir pārāk daudz...

Epiloga vietā:
Ikvienam Meistaram ir vajadzīgi savi klejojumu gadi, kad ķermenis atsakās no ikdienas, Prāts iegūst dziļumu, Sirds - plašumu, bet Dvēsele – spārnus.
Rēzija Kalniņa ir atgriezusies. Un tas ir Jauns Sākums. Laipni lūgta Mājās!

Nākamās izrādes:
16., 28., 29. oktobrī 19.00 Dailes teātra Kamerzālē.
30. oktobrī 16.00 un 19.00 ar šo Dailes teātra viesizrādi tiks atklāta Liepājas koncertzāles “Lielais Dzintars”
Eksperimentālā skatuve. Cienīga dāvana. Novērtējiet!

Raksta autore: Dace Judina, rakstniece, speciāli Kultūras Vēstīm