Mistiskās un daudziem nostāstiem apvītās būtnes - raganas

Raganas latviešu mitoloģijā

Raganas latviešu folklorā ir sieviešu kārtas būtnes, kam piemīt pārdabiskas spējas un kas apkārtējiem dara ļaunu.

Par raganu var tapt sieviete, ja tā buršanas prasmi pārmanto no kādas citas raganas, noslēdz līgumu ar velnu vai zina īpašus vārdus, kas to pārvērš par raganu. Minēts, ka par raganu var kļūt arī apziežoties ar īpašu ziedi.
Viena no raksturīgākajām raganu īpašībām, šķiet, ir lidošanas prasme.

Raganu ļaunums galvenokārt minēts saistībā ar mājlopiem, īpaši govīm. Viņai piemīt spēja noskaust govīm pienu, lai tas tiktu viņai pašai. Īpaši no raganām jāuzmanās Jāņu naktī, kad tās klejo apkārt pa kūtīm un noskauž lopus. Vasaras saulgriežu tradīcijās minēti tādi aizsargrituāli pret raganām un citām ļaunām būtnēm, kā kūts stūros, sienās, jumtā un durvīs dadžu, ušņu, nātru un ērkšķu saspraušana, lai raganas, jājot mocīt lopus, sadurstītos un netiktu pie lopiem.
Ne tikai saulgriežos, bet arī ikdienā cilvēki vairījās no svešu cilvēku klātbūtnes kūtī, kur uzturas lopi.

Kad govis nedod piena, jeb kad piens ir zilgans, bez krējuma un drusku pastāvējis velkas, tad govis ir apburtas. Lai uzmeklētu vainīgo, jāņem slota un no visiem kaktiem jāsaslauka mēsli istabas vidū. Tad jāņem sievietes krekls, jānoberž ar to kāda govs no galvas līdz kājām, jāieber tur saslaucītie mēsli, jāsasien kreklam abi gali ar auklu, tad jāliek krekls uz sliekšņa un jāsāk sist. Nevajaga tomēr sist pa saites vietu, jo tad ragana būs beigta. Drīz vien atskries ragana un lūgsies piedošanas. Ja ragana jeb burvis neatnāks, tad no kaimiņiem dabūs dzirdēt, kas pa zemi vāļādamies ir tai laikā kliedzis, kad krekls tika sists. Tas ir tas vainīgais. Ja tā māja nav tālu, kur ragana jeb burvis dzīvo, tad sitējs pats dzirdēs kliegšanu.

Raganas apsūdzēja arī par vīriešu impotences pieburšanu.

Viduslaiku raganas

Māņticība viduslaikos bija obligāta. Visiem zināms, ka Eiropā tumšajos viduslaikos raganas lidoja uz slotaskātiem, cilvēki atvēma krupjus un tārpus, sievietēm seksuāli uzmācās dēmoni, cilvēkos iemiesojās sātans. Tikai tas bija uzticams katoļu baznīcas dēls, kas ticēja visam tam, ko stāstīja par svētajiem, un ar bijāšanu un šausmām noraudzījās, kā baznīckungi lūko izdzīt velnu un citus nešķīstus garus no epileptiķiem un histēriskām sievietēm. Neticēt spokiem, raganām, nešķīstiem gariem un viņu virspavēlniekam – sātanam nozīmēja apšaubīt katoļu baznīcas autoritāti, jo baznīca atzina ļauno garu esamību. Bet pārāk bieži redzēt šos garus sapnī vai vēlā vakara stundā arī bija riskanta lieta, sevišķi vēl tad, ja redzētājs bija sieviešu dzimuma. Ātri varēja nokļūt aizdomās, ka tā pinas ar ļauniem gariem no laba prāta, ka viņa ir ragana. Tādā gadījumā viņu agri vai vēlu aprija uguns sārts.

Bet nav gluži tā, ka šie stāsti ir izdomājumi. Tā laika cilvēki to patiešam redzēja un izjuta, bet tam savukārt ir savs izskaidrojums. Tas viss izklausās pēc apreibinošu vielu izraisītām halucinācijām. Bet vai tad viduslaikos bija tādas lietas, kā heroīns vai zālīte? Izrādās paši zemnieki haluciogēnus ražojuši paši, pie tam masveidā, un lietoja uzturā gadsimtiem ilgi, paaudžu paaudzēs, tikai neapzinoties. Ir tāda pelējuma sēnīte Claviceps purpurea, kura vislabāk jūtas rudzos pie noteiktiem apstākļiem. Pagatavojot maizi no šadiem miltiem, cilvēkiem sākās halucinācijas – kaimiņiene lidinājās uz slotas kāta, rēgojās dēmoni, pie bērniem nāca Svētais Gars.

Jāpiemin, ka bagātajiem cilvēkiem nebija “vīziju”, jo tie ēda baltmaizi.

Maģijas risks

Ikviens cilvēks ir piesātināts ar astrālo gaismu jeb enerģiju un nepārtraukti to gan atdod, gan saņem jaunu. Šis process pamatā notiek caur acīm un rokām — tie ir nervu centri, kuru uzdevums ir veikt astrālās enerģijas apmaiņu, vienlaikus iedarbojoties uz visa organisma nervu sistēmu. Taču raganas apzinās, ka, darot ļaunu, viņas pakļauj sevi nāves briesmām, ja nerūpēsies par kādu objektu, kuram noraidīt enerģētisko pretsitienu, jo astrālās darbības virzās pa apli un jebkurš magnētisks strāvojums ar milzu spēku atgriežas pie tā sūtītāja, ja nesasniedz mērķi.

Raganas pastāv

Nevaru spriest vai raganas patiešām pastāv, bet ir cilvēki ar vairāk attīstītām spējām. Protams, raganas nelido uz slotas, nedzīvo mūžīgi, bet viņas savu spēku māk koncentrēt, lai kaut ko panāktu, šie cilvēki zina, kā izmantot dabas veltes, savu iekšējo spēku un apkārtējo enerģiju, lai panāktu kādu noteiktu rezultātu. To vairāk varētu saukt par lielu talantu, nevis burvestību. Bet tas ir mans personiskais viedoklis, jo raganu vēl neesmu satikusi, bet, iespējams, jūs zināt ko vairāk, tāpēc te nu tālāk katrs spriediet pats!

Autors: Elīza Bula