Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121), Fid:326, Did:0, useCase: 3


Ļaunuma apsēstas lietas un neizskaidrojamas nāves

Ir cilvēki, kas tic pārdabiskām būtnēm un ļaunuma apsēstām lietām. Ir tādi, kas uzskata, ka visi turpmāk aprakstītie gadījumi ir zinātniski izskaidrojami. Pie kuras kategorijas piederat jūs, izlemiet paši.

Dīvāns

Francūziete Mišela Lurjē kādā izsolē Luvrā nopirka nelielu dīvāniņu. Jau no paša sākuma viņa juta nelāgas žņaugšanas sajūtas katru reizi, kad uz tā apsēdās, centās atpūsties vai palasīt grāmatu. Sapratusi, ka ar dīvānu kaut kas nav labi, viņa to pārdeva pazīstamam antikvāram.

Pēc mēneša Mišela uzzināja par šausminošo traģēdiju, kas piemeklējusi antikvāru. Viņš uz dīvāna bija aizmidzis un miegā nomiris neizskaidrojamu iemeslu dēļ.

Vēlāk noskaidrojās, ka dīvāns bijis viens no tām nedaudzajām mēbelēm, kas atradušās telpā, kur pāris minūtes pirms pakāršanas uzturējās franču ienaidnieki. Ļoti iespējams, ka ieslodzīto pirmsnāves emocijas un sajūtas tika atstātas dīvānā.

Jorkšīras krēsls

Bēdīgi slavenais krēsls, kas piederēja uz nāvi notiesātajam noziedzniekam Tomijam Babsijam, tika viņa paša nolādēts. Tomijs to nolādēja, sakot, ka mirs ikviens, kas šajā krēslā apsēdīsies. Kopš tā laika pagājuši jau 300 gadi, tomēr nav izdzīvojis neviens, kas mēģinājis šajā krēslā apsēsties un pierādīt pretējo. Šādi drosminieki ir bijuši septiņi.

Šobrīd krēsls atrodas Babsija vecajā mājā, kas pārtapis par bāru „Babsija krēsls”. Reiz kāda drosminiece Enna Konekatera devusies brīvdienās uz Jorkšīru un lielījusies, ka sēdēs „Nāves krēslā”. Diemžēl savas sajūtas viņa nevienam nepaguva pastāstīt. Pēc apsēšanās krēslā, Enna devās uz viesnīcu, iekāpa liftā, lai dotos uz numuriņu, taču lifta troses pēkšņi pārtrūka, lifts nokrita un sieviete nositās.

Bāra īpašnieks uz jautājumu, kāpēc viņš krēslu neiznīcina, atbild, ka tas esot vēstures liecība un viņš negrasoties iejaukties vēstures gaitās.

Mīlnieku gulta

Kāds nelielas viesnīcas īpašnieks Alonso Selja nemaz nenojauta, ko izdara, iegādājoties divvietīgu, labākās kvalitātes gultu. Katrs jaunlaulātais pāris, kas pavadīja tajā nakti, gāja bojā.

Pirmie upuri bija franču pāris Marina un Luijs. Nākamajā rītā, pēc baismīgajā gultā pavadītās kāzu nakts, viņi jutās lieliski un pat lielīja gultu saimniekam. Taču pēc pāris stundām Marina un Luijs vairs nebija dzīvo vidū. Paēduši brokastis, jaunlaulātie ar iznomātu mašīnu devās kalnos, kur neizskaidrojamu iemeslu dēļ mašīna nobrauca no ceļa un aizdegās. Diemžēl, jaunie cilvēki gāja bojā.

Nākamie upuri bija spāņu tirgotājs un viņa sieva, kuri pēc jauki pavadītas nakts tika zibens sasperti zem ozola.

Ogļracis Žozē un viņa kundze pēc gulēšanas „Nāves gultā” devās uz Barselonu. Tur viņus abus tajā pašā dienā nogalināja kādi laupītāji uz ielas.

Gulta savu slikto slavu ieguva pēc Austrālijas amatpersonas Randala un viņa sievas nāves. Arī viņi pavadīja jauku nakti, paēda brokastis un devās pastaigā. Saimnieks Alonso sajuta nemieru, kad viņi neatgriezās ne uz pusdienām, ne vakariņām. Policija viņus atrada mirušus 200 m attālumā no viesnīcas. Nāves iemesls netika izpausts.

Gultu aizveda un izpētīja, tomēr neko īpašu neatrada. Neviens tā arī nespēja izskaidrot baiso notikumu iemeslus.

Lelle

1922. gadā kāds ķīniešu meistars izgatavoja pusmetru lielu lelli ar negantām acīm, par paraugu ņemot kādu no smagas slimības mirušu bērnu. Šo lelli nosauca par Bai-Lo Baby.

Lelle kā dāvana bija domāta jūras kapteiņa Džona Greigera mazmazmeitai. Pēc dāvanas saņemšanas, meitene saslima, sajuka prātā un nomira. Vēlāk māja tika pārvērsta par muzeju, bet lelle tajā palika kā eksponāts. Taču muzeja apmeklētāji regulāri sūdzējās, ka viņi jūt Bai-Lo Baby nāvējošo skatienu vēl ilgi pēc muzeja apmeklējuma un tas liek justies ļoti slikti... līdz pat īstām panikas lēkmēm.
Sūdzību rezultātā lelli pārvietoja uz 3. stāvu, tālāk no apmeklētāju acīm.

Taču arī tur tā nelikās mierā un dīvainības nebeidzās. Gandrīz katru nakti tukšajā istabā ieslēdzās drošības sistēma, kas parasti reaģē tikai uz cilvēka klātbūtni. Tomēr istabā nekas nebija redzams un arī apsardze, dodoties apgaitā, neatrada nevienu dzīvu dvēseli. Vēlāk tika ziņots policijai par to, ka kāds klaiņojot pa bērnu istabām, tomēr arī viņi neatrada neko aizdomīgu.

Fotogrāfam, kurš centās lelli nofotografēt, pēkšņi izkrita fotoaparāta aizmugure un visa filmiņa izgaismojās. Apdrošināšanas inspektors, kurš pētīja eksponātu, nobijās no kaut kā, ko pats nespēja izskaidrot, izskrēja no istabas un uz trepēm salauza kāju. Šobrīd lelle no muzeja ir pazudusi bez pēdām, nav atrasti nekādi pirkstu nospiedumi vai citas noziedznieku pēdas, ne brīdi neiedarbojās arī signalizācija. Vietējie iedzīvotāji uzskata, ka lelle vienkārši aizgājusi prom pati. Ir pat izsludināta naudas prēmija tam, kas atradīs Bai-Lo Baby.

Dēmonu nams

Francisko no Bolīvijas vēlējās sagādāt prieku savām meitām un iegādājās leļļu māju ar 15 burvīgām lellēm. Mājiņā viss bija izgatavots miniatūrā veidā. Tā nudien bija skaista.

Pirmajā naktī, izdzirdot troksni un ieslēdzot gaismu, meitenes redzēja, kā viena lielāka lelle piekauj mazāku. Viņas pamodināja vecākus, tomēr kad vecāki nāca skatīties, viss bija kluss un mierīgs. Nākamajā naktī meitenes kļuva par kaujas lieciniecēm starp visām mājiņā esošajām lellēm. Viņas tās centās apturēt , taču lelles pretojās, uzbruka meitenēm un pat sakoda tās. Dzirdot kliedzienus, atskrēja vecāki, ieraudzīja meiteņu asiņojošās brūces, kā arī leļļu kautiņu. Nekavējoties leļļu māja tika ieslēgta aiz atslēgas.

Nākamajā rītā Francisko devās uz baznīcu, sarunāja mācītāju, lai tas nosvēta māju un leļļu namiņu izmeta. Tomēr liels bija ģimenes šoks, kad nākošajā naktī leļļu namiņš bija tajā pašā vietā, kur pirms tam, pie kam sadusmotās lelles atkal uzbruka bērniem.

Tad Francisko devās pie ekstrasensa, kurš pateica, ka lellēs ir iemiesojies dēmons un ieteica namiņu ar tā iemītniecēm sadedzināt. Par laimi, tas ģimeni atpestīja no baismīgajām rotaļlietām uz visiem laikiem.

Lai cik arī neticami tas izklausītos, šis nav vienīgais gadījums, kad lelles uzbrūk cilvēkiem.
Kad Luīza Karduča savai meitai nopirka lelli Kenu, tā dzīvokli pārvērta par īstu elli. Kens mēdījās un kāvās, un gandrīz noveda līdz neprātam saimnieces. Viss beidzās, kad eksorcists nosvētīja māju, sadedzināja lelli un pelnus apraka dziļi zemē.

Savukārt, Īrijā kāds arhitekts vārdā Maikls palika pa nakti pie savas draudzenes, kura zem sava spilvena turēja lelli Bārbiju. No rīta lelle atradās Maiklam blakus un viņa ķermeni klāja sīki zilumi un kodumi.

Anomālo parādību eksperti saka, ka tādu gadījumu, kad lelles uzbrūk cilvēkiem, patiesībā ir daudz. Tikai gandrīz neviens, kas kaut ko tādu piedzīvojis, nevēlas nevienam par to stāstīt, jo baidās, ka viņiem tāpat neticēs un uzskatīs par jukušiem.

Glezna

1972. gadā amerikāņu mākslinieks Bils Stounhems radīja gleznu no kādas savas bērnības fotogrāfijas, kuru atrada savās bērnības mājās. Vispirms gleznu parādīja kādam Losandželosas mākslas galerijas īpašniekam; neilgi pēc tam viņš nomira.

Tad glezna nonāca pie aktiera Džona Mārlija. Pēc aktiera nāves, viņa tuvinieki gleznu atrada izgāztuvē un paņēma to pie sevis. Jau pirmajā naktī četrus gadus vecā meitiņa ieskrēja pie vecākiem raudādama; viņa apgalvoja, ka bērni, kas attēloti gleznā, kustoties. Nākošajā naktī viņa stāstīja, ka jutusi, kā tie stāv aiz istabas durvīm. Vēlāk tēvs meitas guļamistabā ielika kameru, kas ieslēdzas, sajūtot kustības. Nakts laikā kamera vairākas reizes ieslēgusies, tomēr ieraksts dīvainā kārtā bijis sabojāts.

Glezna tika nodota eBay izsolē. Šeit daudzi cilvēki apgalvoja, ka, apskatot gleznu, viņiem pasliktinās pašsajūta. Gleznu tomēr iegādājās kāds mazas pilsētiņas mākslas galerijas īpašnieks. Pats mākslinieks neko dīvainu neizjūt un joprojām nesaprot, kāpēc glezna izpelnījusies tādu uzmanību.

Jau daudzus gadsimtus ik pa brīdim tiek atklātas kādas nolādētas gleznas.
Piemēram, raudošā zēna gleznas, kas tika atrastas Anglijā sadegušās mājās. Viss bija iznīcināts, tikai gleznas bija neskartas. Drīz vien tās savu uzmanību pievērsa ar to, ka katrs, kurš šo gleznu ienesa savā mājā, drīz palika bez tās. Ne no kā izcēlās ugunsgrēki. Gleznas vēlāk sadedzināja sārtā.