Gīzas piramīdas - viens no 7 pasaules brīnumiem

Piramīdas
Piramīdas ir vienreizēji Ēģiptes arhitektūras pieminekļi, kas pēc mūsdienu pētnieku domām, kalpojušas kā faraonu kapenes. Valda uzskats, ka piramīdas simbolizē uz debesīm vedošas kāpnes, lai faraons vieglāk varētu nokļūt debesīs.

Gizas piramīdu kompleksā ietilpst trīs varenās piramīdas un Sfinksa (arheologi uzskata, ka Sfinksa tika uzcelta aptuveni 2500. gadā p.m.ē., faraona Hefrena - 4. dinastijas faraona Heopsa dēla (vai brāļa) - valdīšanas laikā). Visas piramīdas celtas tā laika varenākajiem valdniekiem- Hufu jeb Heopsam , nedaudz tālāk viņa dēlam Hafru un trešā celta valdniekam Menkauram. Blakus tiem būvētas arī mazākas celtnes, pazīstamas kā karalienes piramīdas, dambju un ieleju piramīdas.

Piramīdu pamati ir gandrīz pilnīgi precīzi kvadrāti. Tās celtas no granīta blokiem, kur dažu bloku svars sasniedz pat 70 tonnas. Piemēram, Heopsa piramīdas celšanā izmantoti aptuveni 2, 3 miljoni šādu bloku, lai gan precīzu to skaitu nav iespējams noteikt, jo piramīdas virsotne varēja būt taisīta no granīta bloku nogāzes.

Pie fascinējošākajam Gizas īpatnībām pieder četras ejas Lielās piramīdas Valdnieka zāles ziemeļu un dienvidu pusē un zem tās vēl divas ejas Valdnieces zālē. Beļģu inženieris Robērs Bovāls izskaitļoja, ka 2500. gadā p.m.ē. gaisa šahta Valdnieka zāles dienvidu pusē ir bijusi vērsta tieši pret Orionu. Atklājums, ka šahta Valdnieces zāles dienvidu pusē bijusi vērsta tieši pret zvaigzni Sīriusu - Ozīrisa sievas Izīdas svēto zvaigzni -, apstiprināja viņa uzskatu, ka piramīdu izvietojuma pamatā ir astronomiski aprēķini.

Ir vairākas teorijas, kā cilvēki spējuši ko tādu paveikt un uzcelt milzīgās kapenes. Viena no tām-, ka piramīdas tikušas celtas, lēni un mokoši kustinot milzīgos akmeņus no vietas, un ieceļot tos paredzētajā vietā. Jā tā ir taisnība, tad mokošā celšana, stumšana un likšana, kā arī formu veidošana un akmeņu līdzināšana nebūtu iespējama bez daudziem profesionāliem strādniekiem, kas zinājuši savu amatu un vēl jo vairāk bez neprofesionāliem strādniekiem jeb, precīzāk sakot, vergiem.

Ir oponenti, kas šim apgalvojumam iebilst, sakot, ka ko tādu paveikt bez nopietnām tehnoloģijām nav iespējams. Mūsdienās veiktie eksperimenti ar smagās tehnikas izmantošanu, beigušies nesekmīgi: vairāku desmitu tonnu smagos granīta blāķus tā arī nav izdevies sakraut piramidālās formas celtnēs.

Uz šodienu tā arī nav izdevies atklāt kā un ar kādiem instrumentiem vai tehnoloģijām piramīdas uzceltas.

Dīvaini, ka nevienā no piramīdām nav atrasts faraona līķis (tieši šī iemesla dēļ piramidologi uzskata, ka piramīdas nav bijušas domātas kā kapeņu vieta). Kur tad tie varējuši palikt? Vai tiešām leģendas nav tikai leģendas un faraonu ķermeņi aizgājuši citā saulē?
Bet, varbūt, faraonu līķi tik labi noslēpti piramīdu iekšpusē, ka tos nevar atrast pat mūsdienās?
Zināms taču, ka piramīdās tika izbūvēti labirinti, maldu ceļi un slazdi, lai neviens svešinieks tur nevarētu iekļūt. Iespējams, ka tā arī labāk, jo sakāmvārds vēsta- Kad iesmiesies sfinksa, nodzisīs zvaigznes.

Balzamēšana
Senajiem Ēģiptiešiem bija savi rituāli un paņēmieni, kā saglabāt faraonu ķermeņus labā stāvoklī vēl ļoti, ļoti ilgi, ko mēs pazīstam kā balzamēšanu. Jo augstmanis bija svarīgāks un viņam bija vairāk naudas, jo labāku balzamēšanu pēc nāves tas varēja saņemt.

Mirušā cilvēka visus iekšējos orgānus izņēma. Arī smadzenes ar speciāliem āķiem tika izvilktas caur degunu, lai nesabojātu galvu. Pēc tam galvu ietina linu auduma apsējos, kas bija izmērcēti speciālā mikstūrā. Pirms ielikšanas sarkofāgā ķermeni ielika nātronā (lai uzsūktu no ķermeņa mitrumu) , kas ir sāls paveids . Tad ķermeni ielika sarkofāgā, uz kura bija uzgleznots mirušā portrets. Procesa ilgums bija atkarīgs no cilvēka maksātspējas- no dažām nedēļām līdz pat vairākiem mēnešiem.