Un tā, klausieties, jo tagad es jums stāstīšu par tautu bojāeju

"Kaut kur vēl eksistē tautas un ganāmpulki, bet ne pie mums mani brāļi, pie mums ir valstis.
Valsts? Kas tas ir?
Un tā, klausieties, jo tagad es jums stāstīšu par tautu bojāeju.
Par valsti sauc visaukstāko no aukstākajiem briesmoņiem.
Tas sludina aukstus melus; un no tā lūpām nāk: "Es, valsts, esmu tauta."
Tie ir meli! Radītāji bija tie, kas radīja tautas un deva tām cerību un mīlestību; tie kalpoja dzīvībai.
Postītāji ir tie, kuri izliek lamatas daudziem un nosauc tos par valstīm:
tie piekāruši šķēpu pie to sāniem un uzspieduši tiem simtiem vēlēšanās.
Kur vēl eksistē kāda tauta, tā nesaprot un ienīst valsti,
kā ļaunu aci un paražu un tiesību pārkāpumu.
Šo norādi dodu es jums:
katra tauta runā savā valodā par labu un ļaunu,
šī valoda nav saprotama kaimiņam.
Savu valodu tas ieguvis, sekojot pats savām paražām un tiesībām.
Bet valsts melo visās valodās par labu un ļaunu;
un tas, ko tā saka, ir meli, un tas, kas tai pieder, ir zagts.
Viss tajā ir viltots, ar zagtiem zobiem kož tā plēsoņa.
(..)
Par valsti es saucu, kur visi kopā dzer indi, labie un ļaunie;
par valsti, kur visi zaudē sevi, labie un ļaunie;
par valsti, kur visu kopīga lēna pašnāvība saucas "dzīve".
Paskatieties taču, uz šiem liekajiem ļaudīm!
Tie zog izgudrotājiem viņu izgudrojumus un gudrajiem to dārgumus,
par kultūru tie sauc zādzību-
un viss viņu rokās pārvēršas par slimību un nelaimi!
Paskatieties taču, uz šiem liekajiem ļaudīm!
Tie vienmēr ir slimi, tie izspļauj savu žulti un sauc to par avīzi.
Viņi rij cits citu un nekad nespēj paši sevi sagremot.
Bagātības tie iegūst sev, bet kļūst no tā vēl nabagāki!
Pēc varas alkst tie, un pirms, pēc varas galvenās sviras- naudas, šie nespējnieki!
Palūkojiet, kā rāpjas tie, šie veiklie pērtiķi!
Tie kāpj cits uz cita un tāpēc veļas dubļos un bezdibenī.
Visi viņi grib sasniegt troni;
to neprāts slēpjas pārliecībā, ka laime atrodama troņa virsotnē!
Tik bieži troņa virsotni klāj dubļi, bet vēl biežāk,
arī pats tronis atrodas dubļos"

/NĪČE/