Ošo par veģetārismu kā meditācijas blakusproduktu

Es nemācu veģetārismu, tas ir meditācijas blakusprodukts. Visur, kur ir piedzīvota meditācija, cilvēki ir kļuvuši par veģetāriešiem, – vienmēr, jau tūkstošiem gadu.

Pasaules senākā reliģiski filosofiskā mācība ir džainisms. Tā ir neliela reliģija, tādēļ pasaule par to zina tik maz; tā eksistē tikai Indijā. Džainismā nav Dieva, līdz ar to nav iespējama lūgšana. Kad atmet Dievu un lūgšanu, kas tad paliek reliģijai? Dievs ir kaut kur ārpusē, tava lūgšana ir adresēta kādam ārpusē.

Atmetot Dievu un lūgšanu, tu patiesībā saki: “Tagad es vēlos doties iekšup.” Un meditācija ir veids, kā doties iekšup.

Tūkstošiem gadu džaini ir bijuši veģetārieši. Tev jāzina, ka visi viņu 24 skolotāji – viņu mesijas – nāk no karavīru kastas, kas ēda gaļu. Viņi bija profesionāli karavīri. Kas ar šiem cilvēkiem notika? Meditācija pilnībā pārveidoja viņu dzīves uztveri. No viņu rokām izkrita zobeni, pazuda kaujinieciskums, un parādījās jauns fenomens: milzīga mīlestība pret eksistenci. Viņi kļuva pilnīgi vienoti ar veselo. Veģetārisms ir tikai maza daļa no šī lieliskā apvērsuma.

Tas pats notika budismā. Buda neticēja Dievam, neticēja lūgšanai. Vēlos, lai tu saprastu: brīdī, kad tiek atmests Dievs un lūgšana, vienīgā lieta, kas atliek, ir došanās iekšup jeb meditācija.

Arī Buda nāca no karavīru kastas, viņš bija karaļa dēls, mācīts nogalināt. Viņš nebija veģetārietis. Bet, kad viņā sāka ziedēt meditācija, viņā kā blakusprodukts ienāca veģetārisma ideja: tu nevari nogalināt dzīvniekus apēšanai, tu nevari iznīcināt dzīvību. Ja ir pieejami tik dažādi garšīgi ēdieni, kāda gan ir vajadzība nogalināt dzīvas būtnes?

Tam nav nekāda sakara ar reliģiju. Tas ir saistīts ar tavu jutīgumu un estētikas izpratni. Džainisms un budisms ir reliģijas bez Dieva un lūgšanas, un abas automātiski kļuva veģetāras.

Kristietība nav veģetāra, islāms nav veģetārs, jūdaisms nav veģetārs – tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šīs reliģijas nav saskārušās ar revolūciju, ko atnes meditācija.

Šo reliģiju sekotāji nav apzinājušies meditāciju. Viņi turpina lūgties fiktīva Dieva priekšā, – un Dievs nenes transformāciju, jo viņš neeksistē. Viņu lūgšanas ir adresētas tukšām debesīm. Tās neko nesasniedz, tās neviens neuzklausa, tās nekad netiks atbildētas. Nav neviena, kas uz tām atbildētu.

Visu to reliģiju, kas ir aizķērušās aiz idejas par Dievu, sekotāji palikuši gaļas ēdāji. Šis ir vienkāršs fenomens, ko vajag saprast.

Kādēļ mani mācekļi ir veģetārieši? Mēs neuzspiežam veģetārismu, mēs par to nedomājam. Mani mācekļi nelīdzinās Bernardam Šovam un viņa Fabian biedrībai, kurā veģetārisms bija reliģija. Ne Bernards Šovs, ne viņa biedrība neko nezina par meditāciju. Viņi vienkārši ir ekscentriski ļaudis, kuri vēlas darīt kaut ko atšķirīgu nekā pārējā sabiedrība, lai izskatītos labāki, augstāki, svētāki.

Veģetārisms ir viņu filozofija. Tā nav mana filozofija; veģetārisms vienkārši ir blakusprodukts. Es uz to neuzstāju. Es uzstāju uz meditāciju.

Esi modrāks, klusējošāks, priekpilnāks, ekstātiskāks un atrodi savu visdziļāko centru. Daudzas lietas atnāks pašas par sevi, un tad, kad tās atnāk labprātīgi, nav apspiešanas, nav cīņas, nav grūtību, nav moku.

Taču, ja tev veģetārisms ir reliģija vai filozofija, tu nepārtraukti ilgosies pēc gaļas, domāsi par gaļu, sapņosi par gaļu, un tavs veģetārisms būs tikai rotājums tavam ego.

Man meditācija ir vienīgā nozīmīgā reliģija. Un viss, kas seko meditācijai, ir šķīsts, jo tas nāk pats par sevi. Tev tas nav jāvelk, tev nav sevi jādisciplinē.

Man nav nekādu darīšanu ar veģetārismu, bet es zinu vienu: ja tu meditē, tu iegūsti jaunas uztveres spējas, jaunu jutīgumu un tu nevari nogalināt dzīvniekus.

Ir miljoniem cilvēku, kuri nekad nav iedomājušies par veģetārismu. No agras bērnības viņi ir galinājuši dzīvniekus. Tas neatšķiras no kanibālisma. Kopš Čārlza Darvina tas ir zinātnisks fakts – cilvēks ir cēlies no dzīvniekiem, cilvēks ir evolucionējis dzīvnieks, – tātad, ēdot gaļu, cilvēki priecīgi ēd savus priekštečus.

Nedari šādu nejauku lietu! Zeme un cilvēki var radīt pietiekami daudz veģetāras pārtikas. Kad cilvēki neēd gaļu, dzīvnieki to uzreiz saprot. Viņi saprot, ka šie cilvēki nav ienaidnieki, ka šie cilvēki ir daļa no viņiem, draugi. Un visa flora un fauna ir daļa no mums.

Zinātnieki tagad ir nonākuši pie secinājuma, ka koki ir dzīvas būtnes. Ne tas vien: viņi ir ļoti jutīgi, daudz jutīgāki par tevi. Zinātnieki, izmantojot kardiogrāfiem līdzīgus aparātus, ir fiksējuši koku sirdspukstus. Ja kāds nāk klāt ar domu nocirst koku, kardiogramma uzrāda milzīgas svārstības.

Koks ir patiesi nobijies un trīc. Turklāt arī citi tuvējie koki satraucas, lai gan tie netiks nocirsti. Taču kāds draugs tiks nocirsts, un viņi par to skumst. Un pats interesantākais fakts, ko ir konstatējuši zinātnieki: ja cilvēks, kurš nāk ar cirvi, tikai izliekas un neplāno nocirst koku, tad kardiogramma saglabā harmoniju.

Tas ir neticami. Koki ir daudz jutīgāki nekā tu. Meditācija lēnām, lēnām ļauj atdzimt tavai jutībai, un cilvēks, kurš ir sasniedzis meditācijas augstāko punktu, ir tikpat jutīgs kā jebkurš koks, dzīvnieks, jebkas visā eksistencē.

Šis jutīgums padara manus mācekļus par veģetāriešiem. Tas ir ieguvumus, nevis zaudējums. Tas tevi vienlaicīgi padarīs mīlošāku, līdzjūtīgāku, saprotošāku.

Veģetārisms ir maza lieta. Mums ir jārada pasaule ar patiesi jutīgiem cilvēkiem, kuri spēj saprast mūziku, dzeju, glezniecību, kuri spēj saprast dabu, kuri spēj saprast cilvēka skaistumu, kuri spēj saprast pasauli, kurā viņi dzīvo: zvaigznes, mēnesi, sauli. Pat putns spārnos var tevi piepildīt ar bezgalīgu līksmi. Mazā putna brīvība, viņa dziesma var tev likt dejot un dziedāt.

Cilvēce ir pazaudējusi savu sirdi, un mums tā ir jāatdod ikvienam, kurš vēlas.”

Osho – From Death to Deathlessness – Discourse # 32

Tulkoja: Veģetārisms.lv