Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121), Fid:125, Did:0, useCase: 3


"Tu"

Redakcija
Redakcija


Vairumam cilvēku nepiemīt patstāvīga domāšana, viņi nav spējīgi ar izpratni lūkoties ne uz citu cilvēku dzīvi, ne savējo.. Pārdomas par visiem un ikkatru vienu no mums un mūsu vājībām, portālam iesūtīja biedrības „Latvietis” vadītājs Leonards Inkins. Publicējam materiālu pilnā apjomā.

Netiesājiet, tad jūs netapsit tiesāti;
nepazudiniet, tad jūs netapsit pazudināti;
piedodiet, tad jums taps piedots.
Lūkas 6:37

Tu

Patīk tas tev vai ne, bet vairumam cilvēku nepiemīt patstāvīga domāšana, viņi nav spējīgi ar izpratni lūkoties ne uz citu cilvēku dzīvi, ne savējo.

Šis mans apgalvojums nekādi neattiecas uz tevi personiski, jo esmu pārliecināts, ka tu tāds neesi. Vai tad, ja tu tāds būtu, tu šo lasītu? Bet diemžēl tev nākas dzīvot starp tiem, kuri tādi ir un par kuriem rakstu.

Tiem, par kuriem rakstu, piemīt apziņa, kura balstās mūžīgos jautājumos. Tas ir – cilvēks grib, atzīst vai apzinās to, ka ir visuma daļa un spēj dzīvot tikai tā, kā visums ir iekārtots.

Ja viņš atsakās ievērot visuma likumus, piemēram, paziņo, ka nekādas gravitācijas nav un droši sper kāju pāri balkona margai, tad, kaut īslaicīgi, tomēr nākas atzīt, ka gravitācija ne tikai pastāv, bet viņu ļoti ietekmē. Rezultātā viņš ir pagalam, bet gravitācija turpina eksistēt un gaida nākamo ignorētāju.

Var cilvēkam visu ko piedēvēt, bet patiesība ir tāda, ka tas zina, kā ir jādzīvo pareizi. Viņš par to ne reizi vien ir informēts pat uzstājīgās formās, bet vienalga atļaujas šo ignorēt un dzīvot ne tā, kā ir mācīts.

Ar tevi, protams, tā nav, tu visu dari pareizi, bet tie, par kuriem rakstu, zina, ka jārūpējas par savu veselību, tomēr par to ne tikai nedomā, bet pat atrod un izdomā visādas metodes, lai kaitētu sev. Bieži viņi tā rīkojas, pat skaidri apzinoties rīcības sekas, bet šī apziņa viņus neattur.
Viņi sapņo un tiecas pēc mīlestības, bet tikai ļoti retos gadījumos,viņiem to izdodas sasniegt, pat ja šī «mīlestība» bieži vien izrādās īslaicīga. Arī izpratnes par to, kas ir mīlestība, viņiem nav, jo vairumā gadījumu mīlestību viņi izprot – lai man būtu labi. Pamēģini tiem pateikt, ka tas ir pārģērbts egoisms. Pa purnu dabūsi par tādu zaimošanu!

Arī savus bērnus tie it kā mīl, tāpēc bērniem nākas darīt tā, kā viņiem liek. Arī laulātos draugus tie mīl, tāpēc otrām pusēm ir jādara tā, kā viņi uzskata par pareizu. Tāpat savus vecākus tie mīl, un arī vecākiem ir jārīkojas tieši tā, kā tiem saka, nevis tā, kā vecāki uzskata par pareizu.

Paši vecāki savus lielos bērnus, protams, mīl, tāpēc ir neapmierināti, ka bērni rīkojas citādi, nekā viņi būtu darījuši. Kad vecāki jau ir tik veci, ka ir spiesti samierināties ar savu bezspēcību, tad pacieš klusējot, un tur jau arī rodas tie labsirdīgie vectētiņi un vecmāmiņas. Viņi ir kļuvuši labsirdīgi tāpēc, ka ir spiesti samierināties.

Ja tā nebūtu, tad kur gan rastos tie sliktie, jo, tiem sliktajiem augot, vairumā gadījumu taču bija labsirdīgie vecvecāki...

Patīkams darbs

Tie, kas nav tādi kā tu, bieži precas it kā mīlestības mudināti, tomēr vairumā gadījumu rezultāts ir tāds, ka mīlestība ir ārpus ģimenes, bet ģimene ir mājās. Viņi atrod neskaitāmus attaisnojumus tam, kāpēc tā ir noticis un ka viņi nav vainīgi pie tāda rezultāta.

Ja arī tev ir līdzīgi, tu taču arī nejūties vainīgs, vai ne? Un vispār, kam vajadzīga tā mīlestība, ziedošanās citu labā, ja var vairoties draudzējoties, gūstot baudu un nenesot nekādu atbildības slogu?
Viņi, un iespējams, arī tu, zina, ka ļoti daudzi gudrie apgalvo, ka patiesas laimes rādītājs ir tas, kā mēs jūtamies. Lai labi justos un priecātos par dzīvi, nav nepieciešama ģimene, atbildība, rūpes u.c. Svarīgi, lai tava iekšējā pasaule tevi priecētu un darītu laimīgu.

Visi vēlas darīt to darbu, kurš viņiem patīk, darīt to, ko uzskata par pareizu. Viņi izvēlas mācību iestādi pēc patikas un pēc savām vēlmēm, bet reti strādā to darbu, kurš viņiem patīk un pēc kura tiekušies, kā arī – kam skolojušies.
Cilvēki sapņo par brīvību, par iespēju darīt to, ko vēlas, bet realitātē ir spiesti darīt to, kas viņiem nepatīk, bet kur nāk nauda vai vienkārši tur, kur ir darbs, ja cita darba nav.

Citi tiecas pēc popularitātes, slavas. Dažiem pat izdodas to sasniegt, bet bieži viņiem nav bērnu vai viņu bērnus audzina vecvecāki vai algoti skolotāji. Toties viņiem ir suņi un kaķi, un visi ar tiem saistītie rituāli. Dzīvnieki ir uzticīgi saimniekam, bet bērni vecākiem ne. Bērni izaug par cilvēkiem ar savām vēlmēm, saviem uzskatiem un saviem sapņiem, bet sunim ir tikai viens sapnis – no acīm nolasīt saimnieka gribu un to pildīt. Tāpēc cilvēki mīl dzīvniekus, bet cilvēkus ne. Jo cilvēku mīlēt prasa spēku, izturību, iecietību, piedošanu, atsaucību, bet dzīvnieku – ne.

Cilvēki, par ko rakstu, nosodoši attiecas pret valsti, valdību un sabiedrību kopumā, tajā pašā laikā sapņo par taisnīgu sabiedrību, godīgu valdību un labsirdīgu Pasauli kopumā. Tad kāpēc viņi nerada sev vēlamu sabiedrību, valdību, valsti un Pasauli kopumā?

Ir valstis un sabiedrības, kur taisnības un taisnīguma ir vairāk. Ir valstis, kurās dzīves līmenis ir augstāks un brīvību tur ir vairāk, bet ir arī tādas, kurās visa minētā ir mazāk. Tie citi, ne tu, tā vietā, lai izveidotu sev vēlamu valsti un sabiedrību, dodas turp, kur tas jau ir izdarīts (vai vismaz sapņo par došanos turp).

Emocionāls pārdzīvojums

Kāpēc cilvēki rīkojas pretēji savām interesēm un pretēji tam, kā tie vēlas dzīvot? Cilvēki nevis rada laimīgu vidi, bet to iznīcina. Cilvēki glābj floru un faunu, bet glābšanas rezultātā floras un faunas paliek mazāk. Daba bez cilvēka neies bojā, bet cilvēks, mainot dabu, padarot vidi par dzīvošanai – cilvēkam nederīgu, gan ies bojā.
Kāpēc cilvēks tūkstošiem gadu dzīvo tā, ka par dzīvi nepārtraukti sūdzas?! Vai tiešām nav iespējams vienreiz sākt dzīvot tā, kā vajag, un pārstāt sūdzēties, darīt tā, lai nebūtu iemesla neapmierinātībai? Cilvēks pats iekārto savu dzīves telpu tā, kādā tas vēlas dzīvot, un miers mājā, bet nekā... Kāpēc tā nesanāk? Kurš traucē? Kas to neļauj? Pajautā pats sev! Kāpēc ir tā? Mēģini atminēties savu bērnību, jaunību, brieduma gadus. Ko tu no tā atceries? Visticamāk, vairāk atceries pārestības, nelaimes, retos baudas brīžus, bet ne dabas skatus, ne domu gājienu, pārdomas un secinājumus. Kāpēc jaunības notikumus tu atceries labāk par citiem dzīves posmiem? Vai tik ne tāpēc, ka cilvēks labāk atceras to, kas viņu sāpīgāk un priecīgāk skāris, kas viņu vairāk aizskāris, pazemojis, negaidītus laimīgus atgadījumus un veiksmes nesis... To varētu apkopot kā emocionālos pārdzīvojumus.

Cilvēks labāk atceras to, kas viņā rada emocionālus pārdzīvojumus un ļoti vāji atceras ikdienišķu rutīnu. Smadzenes cilvēka dzīvi organizē tā, ka tās liek tiekties pēc patīkamiem emocionāliem pārdzīvojumiem.

Piemēram, kā izbaudīt patīkamu siltumu? Ielec aukstā ūdenī, tad noslaukies un sasildies. Pārkāp likumu, veic noziegumu un atslābsti, ja tevi nenoķer... Lec ar izpletni un izbaudi, ka tomēr paliki dzīvs... Lai izbaudītu adrenalīnu, ir jāveic kādas darbības, kuras ietekmē ne tikai mūs pašus, bet ar ko ir spiesti saskarties arī citi, tāpēc nav iespējama tāda sabiedrība, par kuru sapņo adrenalīna alkstošie.

Lai izbaudītu patīkamu emocionālo pārdzīvojumu, vairums lieto alkoholu. Baudas brīdis ir īss, bet blaknes jūt ne tikai baudītājs. Kas tik nav izdomāts, ja nu galīgi nekā neizdodas gūt emocionālu gandarījumu!?! Var apzīmēties, t.i., notetovēties, lai visi redz, cik es stulbs...

Ēdiens daudziem no dzīvības uzturēšanas nepieciešamības ir kļuvis par baudas avotu. Izbaudīt, izgaršot... Arī māksla kalpo emocionāla pārdzīvojuma un baudas virzienā. Bet labi zināms, ka tas, kas vakar radīja labsajūtu, šodien vairs tādu efektu nesniedz, tātad devas ir jāpalielina, jāzīmē aizvien briesmīgāk, depresīvāk un citādi jāļauj ķert kaifu...

Cilvēka dzīve ir sajūtu kopums, un pēc sajūtām cilvēki tiecas. Protams, ne tu,– ar tevi viss nav tik bezcerīgi.
Viss, pēc kā cilvēks tiecas, patiesībā ir laime, tikai ne vienmēr viņš apzinās cenu, kādu jāmaksā par laimi, un ne vienmēr viņš saprot, kas ir patiesa laime. Par laimi tiek uzskatīts tāds emocionāls pārdzīvojums, kad cilvēks jūtas labi. Kad emocionālais pārdzīvojums viņā rada baudu,– štrunts par bitēm, ka tik medus.

Sāpes

Daži māca, ka ir jāpriecājas par to, kas tev jau ir, un par to, kā tev ir. Ir tādi, kas mēģina, bet ir pārliecinājušies, ka no tukša vēdera vai sāpoša zoba nerodas gaidītais emocionālais pārdzīvojums, un nākas meklēt citas – iedarbīgākas – metodes, kādā veidā kaut uz brīdi kļūt laimīgam.

Cilvēki zina, kā ir jābūt, lai viņi labi justos. Viņi zina, kas priekš tā ir darāms, bet kategoriski atsakās tā rīkoties un pauž – lai to dara citi, un tad, kad citi tā darīs, tad arī viņi pievienosies, bet tie citi atkal rāda ar pirkstu uz iepriekš minētajiem. Aplis noslēdzas, un izmaiņas nav iespējamas.
Vai esi padomājis, kāpēc cilvēks jūt sāpes? Tās šodien medicīna veiksmīgi prot atslēgt, lai cilvēkam vairs nesāp. Bet ja viņam nesāp, tad no tā vien viņam laimes brīži ir biežāki. Kāpēc Dievs neradīja tādu cilvēku, kuram nesāp, kurš nepazīst bada un citu likstu?

Kāpēc vecumdienās cilvēks, pat ar prieku un baudu, atceras jaunības neveiksmes, grūtības un ciešanas? Kāpēc atceras karus, pārestības, nelaimes un to, cik smagi to bija pārdzīvot? Tas tāpēc, ka šajā brīdī, kad viņš jūtas drošs, viņš izbauda kontrastu – milzīgu starpību starp to, kā bija un kā ir šobrīd. Ja salīdzina ar to, kā bija tad un kā ir tagad, tad, protams, tagad viņš ir laimīgs. Ja nebūs nelaimīgas pagātnes, tad arī šobrīd nebūs iespējams izbaudīt atvieglojumu, labsajūtu un laimi. Ja baterijai būs tikai plusa elektrods, tas nespēs darbināt nevienu iekārtu.

Kāpēc populāras ir šausmu filmas un grāvēji? Iemesls ir tas pats. Pat pēršanās pirtī turpat vien sakņojas. Pretmetos... Dzīvības instinkts liek dzīvot, bet dzīvot nozīmē just. Just ne tikai patīkamo, bet arī nepatīkamo, jo tikai caur salīdzināšanu var izbaudīt patīkamo. Kā saka, ja nebrauksi pa kreisi, nenokļūsi pa labi. Bet tu jau tā nedari, tu jau tāds neesi...

Nodzīvot dzīvi – tas nozīmē īstenot organismā iebūvētās iespējas. Un mēs dzīvojam. Jo vairāk dzīves laikā cilvēks ir izjutis emocionālos pārdzīvojumus, jo saturā bagātāka un pilnīgāka ir bijusi viņa dzīve. Tieši pēc tā cilvēks dzīves garumā tiecas.
Ciešanas veicina pārdomas, iemāca izprast un liek rīkoties tā, lai ciešanas mazinātu. Ciešanu jēga ir izprast cēloņus un nonākt pie secinājumiem, kā rīkoties tā, lai ciešanu būtu mazāk. Cilvēks, tiecoties pēc laimes, automātiski komplektā dabū arī ciešanas, tikai, ja par laimi viņš domā un tās alkst, tad par ērkšķiem ceļā pēc rozes viņš atsakās domāt. Cilvēks izbauda alkohola un citu narkotiku apdullinošo mānīgo laimes sajūtu, bet par paģirām un atkarību izvairās domāt, kaut apzinās šo faktoru klātbūtni. Cilvēks jūt, domā un spēj darīt.

Sprādziens

Esi taču vismaz dažreiz uzdevis retorisku jautājumu – kādēļ ir vajadzīgs vispār tāds radījums? Nu piemēram, priekš kam ir vajadzīgas ērces, čūskas, krokodīli? Vai tad bez viņiem nevarētu iztikt? Bet ir arī kāds cits jautājums – priekš kam ir vajadzīgs cilvēks, – vai tad ērces, čūskas un krokodīli bez cilvēka nevarētu iztikt? Varētu! Un tomēr cilvēks ir radīts no zemes pīšļiem, lai darītu ko, bet kā vārdā – lai būtu kas? Daba un pasaule, arī dzīvnieku pasaule, taču var lieliski iztikt arī bez cilvēka.

Iespējams, cilvēks visumā ir tādēļ, lai no visumā pieejamās Mendeļejeva tabulas elementiem iemācītos un spētu radīt enerģiju, tādējādi iznīcinātu esošo visumu un radītu jaunu ar citu tabulu. Tas arī ir izskaidrojums, kāpēc tika radīts cilvēks. Daba pati prata tikai kurināt mežu, bet cilvēks iemācījās kodolsintēzi, un tas nav pēdējais sasniegums, līdz pastāvošie tabulas elementi tiks pārvērsti daudz lielākā enerģijā.

Viss sākās ar sprādzienu, un varbūt cilvēka uzdevums ir iemācīties, izglītoties, lai no viņa rīcībā pieejamajiem materiāliem radītu lielāku sprādzienu, kā spēj spridzināt daba. Varbūt ir jāiznīkst vecajai pasaulei, lai dzimtu jauna, un šo vecās pasaules iznīcināšanu un jaunās rašanās grūdienu ir jāveic cilvēkam, un tieši tāpēc bez viņa nevar. Vai tieši šis ir tas nolūks, kāpēc dabā ir nepieciešams tāds postošais elements kā cilvēks?

Es nezinu, un tu to arī nezini un pierādīt nevari, bet pagaidām, kamēr mēs nezinām un nespējam izskaidrot, tie citi slimos un mirs, bet tu nē. Uz tevi jau tas neattiecas...

Raksta autors: Leonards Inkins