Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121), Fid:256, Did:0, useCase: 0


Vjetnama - Saigona - Mui Ne Beach. Nobeigums

Redakcija
Redakcija

Atpūtušies un nomazgājušies nesteidzīgi dodamies uz lidostu. Mums par lielu izbrīnu Yet Star lidojumu uz Saigonu pārcēlis divas stundas vēlāk, aprunājoties ar kompānijas pārstāvjiem, saprotam, ka tā ir ierasta prakse, lidojumi tiek pārdoti ik stundu un lidmašīna lido tad, kad tā ir sakomplektēta. Mūsu sirdis notrīc, un ja nu tā atgadās atpakaļceļā, kad lidojam mājup? Vjetnamā nav iespējams neko strikti izplānot, 100 km var braukt vairākas stundas, vienmēr jābūt liekai laika rezervei.

Tā nu beidzot sēžam lidmašīnā, kura pārpildīta ar skaļiem vjetnamiešiem, nekas no ierastās eiropiešu kārtības, gan klēpī, gan pie kājām gandrīz ikviens novietojis prāvu saini – ar cepumiem, augļiem un vēl nezin ko. Paceļoties lidmašīnai, visi kā viens sāk kaut ko čabināties un ēst, jautrības netrūkst. Braucam kopā ar lidostā satiktiem maskaviešiem, dalāmies iespaidos, aplūkojam fotogrāfijas un 2,5h lidojums pagājis nemanot. Līgani nolaižamies Saigonas lidostā, nolūkojamies kā vjetnamieši vēja ātrumā izmetās no lidmašīnas un lēnām dodamies uz izeju, bet, ak vai, kāda cūkkūts pēc viņiem palikusi,- grīda piemētāta ar papīriem, glāzēm, celofāniem.

Ir jau pusnakts, pie izejas ierastā tirgošanās ar taksometra šoferiem, esam rāmi kā klintis un pēc 3 minūšu kaulēšanās dabūjam to, ko vēlamies. Priekšā mums 200 km ceļš uz Mui Ne Beach. Taksometru nolīgstam par 70$, turpretī maskavieši pasūtījuši viesnīcas transfēru, par kuru viņiem noplēš 190$, braucam tak uz vienu un to pašu vietu.

Mums nāk miegs, bet ir skaidrs, ka šis vietējais Šūmahers mums neļaus acis aizvērt ne mirkli. Šķērsojam 3 lielas upes, braucam jau vairāk kā stundu, bet pilsēta kā nebeidzas tā nebeidzas, vēroju nobrauktos kilometrus un man šķiet, ka pie kaut kādiem 57 km izbraucam no pilsētas, ne vienkārši izbraucam, tās ir autosacīkstes ar smagajām automašīnām. Vietējais džabars veikli un ne tik veikli lavierē starp pretimnākošajām automašīnām, apdzen uz līkumiem, visapkārt skan automašīnu signāli un man šķiet, ka šis ir vienīgais ceļš, pa kuru iespējams izbraukt no pilsētas, turklāt brauc viss valstī esošais transports. Noguruši, beidzot ap četriem rītā iebraucam Mui Ne. Esam iepriekš izdrukājuši dažas hoteļu adreses, pabāžam lapiņu Šūmaheram zem deguna un liekam meklēt vienu no tiem. Atrast viegli, jo 12km garumā gar pasakainu pludmali stiepjas mazāki un lielāki, greznāki un ne tik grezni hoteļu stāvi. Recepcijā mums piedāvā istabu, bet pirms dodam piekrišanu, tomēr vēlamies to aplūkot, ak, vai, numuriņš pavisam maziņš, logu nav un tas neatrodas jūras pusē. Vēlreiz pateicamies Dievam, ka neesam to rezervējuši, jo interneta piedāvājums krasi atšķiras no redzētā.

Paņemam savas somas un nesteidzīgi dodamies meklēt ko labāku. Pie ceturtā piegājiena mums uzsmaida veiksme, salīgstam nelielu numuriņu par 65$ uz sešām dienām ar brokastīm, jūras krastā un dievīgu skatu no balkona – metra attālumā milzīga palma izpletusi savus zarus (?) un vajag tikai nedaudz pastiepties, lai rokās turētu kokosriekstu.

Nākošās dienas pavadām peldoties Dienvidķīnas jūrā, baudot augļus, sulas, rumu un jūras veltes. Pludmalē daudz jaunzēlandiešu, tie atbraukuši kaitot un pēcpusdienā ap trijiem to šeit sarodas kā biezs. Klusā pludmale pēkšņi pārvēršas, tiek izvilktas buras un pacietīgi kaitot gribētāji tās piepūš, sakārto daudzās šņores un tad dodas viļņos. Kaitotāji sacenšas ar buru krāšņumu un to ir daudzi desmiti. Ap pieciem, tikpat ātri kā uzradušies, tie pazūd, strauji iestājas tumsa. Rīta cēliens pieder zvejniekiem, jau četros no rīta dzirdami mazāku un lielāku kuģīšu pukšķēšana, pacietīgi tie vago jūru, kāds pat piebraucis tikai dažus metrus no krasta. Mazliet tālāk peld desmitiem mazu, apaļu vjetnamiešu laiviņu, no kurām ik pa laikam tiek izmesti tīkli. Parādoties peldētājiem, kuģīši un laiviņas aizpeld dziļāk jūrā, apbrīnojama organizācija, bet ap pusdienas laiku kāds no kuģīšiem piestiprina garu jo garu laivu virteni un lēnām pukšķot pazūd aiz līkuma. Vakarā daudzie jūras velšu restorāniņi un kafejnīcas varēs piedāvāt svaigas veltes.

Baudījuši gardas brokastis jūras krastā, atrodam sev guļvietas zem palmas un dodamies peldēt. Līdz ko iznākam no ūdens, pie mums steidzas augļu un pērļu tirgotājas –cepurēs, jakās, cimdos un zeķēs, bet ārā 30 grādu karstums.

Vienā no dienām nolemjam doties ekskursijā stundas braucienā ar vietējo džabaru, kurš nepiedienīgi lēni stūrē amerikāņu džipu, nokļūstam pie Ta Cu Mountain, 650m augstumā atrodas milzu Buda. Kalnā mūs paceļ eskalators, bet gandrīz stundu vēl jākāpj pa kāpnēm, kuras ir tik nevienādas, cik nevienādas vien var būt kāpnes, gan tas, gan 40 grādu karstums ietekmē kāpšanas ātrumu. Pēkšņi starp kokiem ieraugām laiski izgūlušos milzu Budu, tā ir tik liela, balta un skaista! Aiz cieņas visi apmeklētāji novelk apavus un tikai tad dodas pie Budas, gandrīz ikviens pieplok tās kājām un kaut ko lūdz. Arī es palūdzu, man vēl ir uzrakstītas uz maziem papīrīšiem dažas vēlmes un tos sīki sarullējot, iebāžu vienā no nelielām aliņām zem Budas. Mani ceļa biedri arī atveduši dažus lūgumus no Rīgas draugiem un atrod vietiņu, kur tos atstāt. Mājup braucot, aplūkojam Dragon fruit audzētavu, mani pārsteidz to krāšņums – skaisti dzeltenīgi ziedi, kas pārtop zaļganos un vēlāk jau spilgti sarkanos augļos.

Nemanot ir pienākusi pēdējā diena Mui Ne Beach, esam pasūtījuši mašīnu, recepcijā meitene brīdina, ka brauciens var ieilgt pat līdz 6 stundām. Izpeldamies, paēdam gardas pusdienas un atvadāmies no skaistās pludmales, ērti iekārtojamies mīkstajos sēdekļos, apbruņojamies ar pacietību un brauciens sākas.

Tuvojoties Saigonai, pēkšņi nez no kurienes sākas stipras lietus gāzes, viss pludo, daļa motociklistu atrod kādu jumtiņu zem kura patverties, daļa turpina ceļu. Iestājas krēsla un tad tikai sākas – kā uz burvju mājienu piepildās pilnas ielas ar automašīnām un mūs iekļauj simtiem dažādu motociklu, nav nekādu likumu, nav nekādu zīmju, lietus gāž un visapkārt skan signāli, ja vien pastieptu roku, es varētu sataustīt motobraucējus. Ieraugām lielu mašīnu kas apgāzusies uz sāniem un dīvaini saplacinājusies. Mūsu vaigi ir pieņēmuši ļoti bālu toni, esam viscaur nosvīduši un mana labā kāja neapzināti ik pa brīdim spiež neesošu bremzes pedāli. Braucam jau sešas stundas, kādā krustojumā paliekam stāvot pusstundu, es tiešām redzu tūkstošiem motociklistu, brauc tikai viņi, mēs nevaram izkustēties. Šur tur nebeidzamo plūsmu šķērso kāds velosipēdists, tas ir jāredz! Laiks rit pārāk ātri un manas ieplānotās rezerves sāk izsīkt. Vaicāju šoferim, cik vēl tālu? Liekas viņš sapratis, ka sākam nervozēt un beidzot izkustamies no vietas, beidzot ieelpojam ieraugot lidostu, paķeram somas un rikšiem dodamies reģistrācijas virzienā.

Stāsts varētu beigties, ja vien nebūtu nepatīkamais ceļojums no Hanojas uz Maskavu ar Aerofloti. Te nu akmens viņu dārziņā – sastopamies ar īpaši rupju ekipāžu, ne grama smaida, ironizēšana par pasažieriem, mums pasūtītās pārtikas vietā uz ceļiem nomet veģetāriešu ēdienu, kurš bija vienkārši nebaudāms – viņiem, lūk, esot vienalga, ko mēs ēdīsim, jo cita neesot. Sapratām, ka nav jēgas iespringt un uz 10 stundām iegrimstam filmu labirintos. Ielidojam Maskavā, mūsu šokolādes brūnais iedegums, īsroku krekliņi un baltas bikses ir izaicinošas uz Ziemassvētku rotājumu un -17 grādu fona. Līdz nākošai lidmašīnai 4 stundas, iekārtojamies uz grīdas un mazliet iemiegam. Labi, ka kāds no mums tomēr ir nomodā, jo gandrīz noguļam lidmašīnu uz Rīgu, vēl tikai mirklis un esam jau mājās.

Ligita Damberga