Šo pašu svētāko tu neaizmirsti
.Kur beidzies pārējais un cilvēks sācies, tur sākusies ir viņa dzimtene./Ojārs Vācietis/
Šo pašu svētāko
tu neaizmirsti:
vai celies debesīs,
vai jūras dzīlēs nirsti,
vai draugu pulkā
dali savu prieku,
vai viens pats satiecies
ar pretinieku –
tu esi
Latvija!
/Ojārs Vācietis/
Latvija. Nekad un nekur savā mūžā tu vairs nedzirdēsi skaistāka vārda par šo vārdu, tāpēc nemities to daudzināt, nebeidz slavēt valsti, kas šo vārdu nes.
/Jānis Jaunsudrabiņš/
Kur zemi lai krāšņāku rastu,
kam skaistākas dziesmas lai dzied,
kā zemi pie dzintara krasta,
kā zemi, kur ābeles zied.
Tā zeme ir dzimtene mana,
te izaugt un dzīvot man ļauts.
Ik puķe tās vārdu man zvana,
šo zemi par Latviju sauc.
/A. Sakse/
Ja vienā vārdā jāraksturo Latvietis, tad Latvietis pats to jau ir izdarījis, savā folklorā radīdams Dieviņa tēlu (ne Dieva!). Manuprāt tieši šis tēls ir vistiešākais Latvieša raksturotājs – dzīves gudrs, kluss, miera pilns. Viņš pasaulē devies ne bargi sodīt, bet raudzīt kā palīdzēt.
/Ilze Auziņa/
Latvija ir brīnumskaista zeme, bet skaistajam jāpalīdz parādīties.
/ Imants Ziedonis/
Kam tava sirds, ja tā nav Latvijai.
/Dagne Agra/
Latvija lai mūžam dzīvo kā pērle jūras apskalota, saules — mīļās labās, gaišās, karstās – saules apstarota un sildīta, mūsu siržu mīlēta un mūsu roku, mūsu visu spēku un zināšanu celta un mūsu krūtīm un rokām aizstāvētā un sargātā Latvija tagad un visos laikos.
/ Kārlis Ulmanis/
.Kur beidzies pārējais un cilvēks sācies,
Tur sākusies ir viņa dzimtene.
/Ojārs Vācietis/
vārds
TĒVZEME
krusta dūrienā
piešūts
pie manas
mēles
un lokās
un lokās
kā ceļš
no kura
nogriezties nevar
/L. Langa/
Daudz vētru mums reiz pāri gājis,
Un, ja vēl daudz mums viņu būs. –
Dievs aicinās kā aicinājis
Arvienu atkal saulē mūs.
Caur laiku laikiem Viņš pa pēdām
Tik tāpēc latvju tautai nāk,
Lai reiz pēc posta un pēc bēdām
Tā celtos spēkā varenā.
Mēs varam iet caur visām mokām,
Mēz varam ciest vēl briesmīgāk:
Jo pacels Dievs uz savām rokām
Mūs tad, kad mūsu diena nāks.
/L. Breikšs/
Dziesma te svinīgi šalc,
Un tāds kā svētums visapkārt stīdz.
Un zieds ir tik balts,
Ka pavisam bail nest līdz.
Nolieku to vārtu staba galā
Un dzirdu balsi, kad projām eju:
„Dzied, bāliņi, tu pret mani,
Es pret tevi gavilēju.”
/I. Ziedonis/
Esmu ierakstīta
bērzu grāmatā baltā.
Esmu iespēlēta
egļu varenās plēšās.
Droša tagad
varu pasaulē maldīties.
Ieraksts paliks.
Neizdzēšami.
Viss, ko par dzīvi saucam,
lai neiet secen.
Tikai –
lai nepietrūkst tevis!
/O. Lisovska/
Mūsu asinis šī zeme,
Mūsu valsts un brīvā slava.
Tādu cilvēku, kā mums ir,
Tādu pasaulē vairs nava.
/A. Čaks/
Nu tōlōs Tōlovas, nu Jersikas jys nōk
Kai auseklis un gaiļa reita dzīsme,
Kai karūgs un kai pyura skreines vōks,
Kai vairūgs, kas myus pasorgoj nu brīsmem
Un acim kvālōt līk kai Jōņūs līsmem…
Nu tōlōs Tōlovas, nu Jersikas jys nōk –
Vystyvōkais nu vōrdim:
Latvija.
/A. Vējāns/
maza mana tēvuzeme
divu roku platumā
mīļa mana tēvuzeme
divu roku siltumā
dziļa mana tēvuzeme
visa mūža garumā
/K. Skujenieks/
Šī zeme man dārga,
Jo citas zemes nav,
Jo nav arī citu debesu.
Var jau būt, ka kaut kur pa ēteru
Lidinās eņģelīši apzeltītiem spārniem,
Var jau būt, ka kaut kur dod dzert nektāru
No grezniem traukiem, –
Man pietiek, ka uz Latvijas zemes
Eņģeļi ir pārvērtušies stārķos
Un nektāru ražo bites
No pārs hektāriem
Vizbulīšu.
/R. Mūks/
Es Dievam pateicos par to,
Ka piedzimt lemts bij’ Latvijā,
Kur mani katru vakaru
Vējš miegā ieaijā.
Man kāpu priežu sīkstums
Un jūras viļņu spīts
It visās dzīves gaitās
Arvien ir nācis līdz.
/Dz. Inkina-Paegle/
