Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource104 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource104), Fid:362, Did:0, useCase: 3


Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā atklās izstādi par cimdiem

Redakcija
Redakcija

No 27. oktobra Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā Brīvības bulvārī 32, Rīgā, būs skatāma izstāde “Kūlainis, pērstainis, delnainis…”.

Tajā būs aplūkojami 236 pirkstaiņu un dūraiņu fotoattēli, kas radīs priekšstatu par adīto cimdu kolekciju LNVM krājumā un iepazīstinās ar cimdu adīšanas tradīciju Latvijā 19.-20.gs. Fotogrāfijas no 20. gs. 20.-30. gadu Pieminekļu valdes ekspedīcijām atspoguļos vilnas apstrādes procesu līdz pat gala rezultāta – adīta cimda tapšanai, varēs iepazīties arī ar ekspedīciju laikā dokumentētiem cimdu rakstu nosaukumiem.

Savukārt vitrīnās tiks izstādīti unikāli adīti cimdi no muzeja krājuma, kas datējami ar 18.-19. gs. un kas plašākai auditorijai pazīstami tikai no publikācijām. Reizi mēnesī ekspozīcija šajās vitrīnas tiks mainīta, jo kolekcijas senāko cimdu ilgstoša eksponēšana gaismā nav pieļaujama. Pirmo mēnesi izstādē visu Latvijas teritoriju kopumā reprezentēs 12 pirkstaiņi un dūraiņi, datēti ar 18. gs.-19. gs. pirmo pusi. Atsevišķā vitrīnā būs apskatāmi vilnas sagatavošanas procesa darbarīki ar vilnu apstrādes (sagatavošanas) procesā.

Cimdi ar savu daudznozīmību pielietojumā tālu pārsniedz vienkāršas apģērba sastāvdaļas funkcijas. Tiem izsenis ir bijusi īpaša loma ikdienas sadzīvē un godos. Cimdu pāris paaudzēm ilgi ir saprasts kā cilvēka dzīves svarīgāko notikumu – dzimšanas, krustabu, kāzu, bēru – apliecinātājs, kā procesa apstiprinātājs un zīmogs, kā velte, kā personīgas un ģimeniskas labvēlības un labas izdošanās simbolisks nodrošinājums.
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas Apģērbu un tekstila kolekcijā glabājas adītie cimdi, to fragmenti un cimdu adījumu paraugi. To skaits pārsniedz trīs ar pusi tūkstošus glabāšanas vienību. Kolekcijas cimdos atspoguļojas adīšanas tradīcija mūsdienu Latvijas teritorijā, sākot ar 18. gs. un 19. gs. pirmo pusi, sniedzot ieskatu cimdu adīšanas tradīcijas tālākā attīstībā līdz 21. gadsimta sākumam.

Apģērbu un tekstila kolekcijas veidošanās aizsākusies 19. gs. otrajā pusē ar Rīgas Latviešu biedrības Latviešu jeb Etnogrāfiskā muzeja (tagad Latvijas Nacionālais vēstures muzejs) izveidošanu 1869. gadā. 1888. gadā muzeja vajadzībām sastādītajā katalogā dažādo priekšmetu vidū arī divi pāri vilnainu un nātnu baltu sieviešu cimdu. Abus pirkstaiņu pārus muzejam dāvinājis Birzuļu Jānis no Cempjiem Trikātas draudzē, sniedzot ziņas, ka tie lietoti kā baznīcas cimdi apmēram pirms 80 gadiem.

Kolekcijas veidošanai nozīmīgs ir lēmums vienlaicīgi ar Viskrievijas X arheoloģisko kongresu Rīgā 1896. gadā sarīkot pirmo Latviešu etnogrāfisko izstādi. Presē tika publicēti aicinājumi iesūtīt priekšmetus izstādes vajadzībām. Savukārt Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija 1894.–1895. gadā sarīkoja 11 ekspedīcijas uz dažādiem Latvijas novadiem, kuru laikā ne tikai vāca lietas, bet arī fotografēja un zīmēja iedzīvotāju raksturīgos tipus, tradicionālo apģērbu, ēkas. Gatavojoties izstādei, ir iegūti vairāki no kolekcijas senākajiem cimdiem, kas pēc bijušo īpašnieku sniegtajām ziņām darināti 18. gadsimta otrajā pusē un 19. gadsimta sākumā. To vidū arī divi cimdu pāri no Bauskas apriņķa: ap 70 gadus veci dūraiņi, pūra cimdi, kurus dāvinājusi Grieta Revelis no Vecmuižas (Vecumnieku) pagasta, un ap 100 gadu veci pirkstaiņi, kuru dāvinātāja bijusi Anna Maizit no Bārbeles pagasta Jaunzemjiem.

LNVM Apģērbu un tekstila kolekcijas adīto cimdu krājums izveidojies tik bagāts, pateicoties arī daudzu cilvēku individuālajam ieguldījumam priekšmetu vākšanas darbā 20. gs. sākumā un 20.- 30. gados. Viens no aizrautīgiem sava darba entuziastiem bija muzeja vadītājs un ilgu laiku arī vienīgais darbinieks Matīss Siliņš. Viņš vasarās devās īslaicīgās ekspedīcijās jeb kā pats tās dēvējis – ekskursijās. 1921. gada augustā viņš devās uz vairākiem pagastiem Kuldīgas apriņķī, apmeklēja arī kuršu ķoniņus Turlavas pagastā, pārvedot uz muzeju Rīgā gan jaunākā laikā adītos košos dūraiņus no Sātiņu pagasta Tuņņu mājām, gan smalkos baltos pirkstaiņus ar rakstu joslām no Turlavas pagasta Vec-Kraķiņu māju saimnieces Līzes Šmidt (dz. Peniķe).

Vairāku desmitu cimdu pāru ceļš līdz muzejam saistāms ar šodien Latvijas kultūrvēsturē nozīmīgu personību vārdiem – Arvīdu Dzērvīti, Mēriju Grīnbergu (dz. Grosvaldi), Emili Melngaili, Jāni Riekstu, Jāni Sudmali, Rihardu Zariņu. Savulaik interese par tautas kultūru un vēlme saglabāt tās vērtības viņus rosinājusi, līdztekus ražīgam darbam katram savā nozarē, vākt senās lietas un veidot savas kolekcijas.

Muzeja cimdu kolekcija ievērojami papildinās ar jauniem priekšmetiem 20. gs. pirmajā pusē, kad savu darbību uzsāka Izglītības Ministrijas Pieminekļu valde. Pieminekļu valde no 1924. gada līdz 1931. gadam sarīkoja etnogrāfisko pieminekļu apzināšanas ekspedīcijas Latvijas teritorijā ar mērķi aizsargāt un vākt latviešu izzūdošās dzīves parādības. Atšķirībā no līdzšinējā priekšmetu vākšanas darba, Pieminekļu valde vāca ne tikai pašus priekšmetus, bet centās iegūt pēc iespējas vairāk ziņu par priekšmetu, tā vēsturi, fotografēja un zīmēja. Sākot ar otro ekspedīciju, kas notika Rēzeknes apriņķī 1925. gadā, sāka izmantot īpaši izstrādātas aptaujas lapas. Tajās pierakstītas ziņas, ko ekspedīcijas darbiniekam sniedzis cimdu īpašnieks: kas cimdus darinājis un kādam nolūkam, cik tie veci, kad un kā lietoti. Aptaujas lapās zīmēti cimdi un to raksti, pierakstīti tolaik Latvijas novados lietotie dažādie cimdu, cimdu daļu un cimdu rakstu nosaukumi.

20. gs. otrajā pusē viens no muzeja Etnogrāfijas nodaļas uzdevumiem bija papildināt etnogrāfisko kolekciju ar materiāliem par padomju periodu. Tika uzstādīts mērķis izveidot izcilāko tautas daiļamata meistaru darbu kolekciju, kas ļautu izsekot padomju tautas mākslas attīstības tendencēm un noderētu par paraugu jauno daiļamatnieku audzināšanā. Muzeja kolekciju šai laikā papildināja adītie cimdi no tautas mākslas izstādēm un tautas lietišķās mākslas studiju izstādēm. Tajos veiksmīgi apvienojies tradīcijās izkoptais adītais cimds ar katra meistara vēlmi veidot savu individuālu rokrakstu, strādājot ar rakstu elementiem, krāsu salikumiem, cimda formu un adījuma faktūru. Cimda spēja pārtapt no valkājamas lietas savdabīgā miniatūrā mākslas darbā parādās Jettes Užānes adītajos dūraiņos. Meistare tajos ieadījusi savus vērojumus dabā, pārdomas par cilvēka mūžu un savu attieksmi pret notikumiem.

Izstāde “Kūlainis, pērstainis, delnainis…” būs skatāma LNVM līdz 2017. gada 30. martam.