Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource104 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource104), Fid:372, Did:0, useCase: 3


Mēs dzīvojam feļetona laikmetā

Maira Asare ir brīnišķīga dzejniece, rakstniece un tulkotāja, kura dzīvo un strādā Ventspilī. Savulaik izcietusi sodu par narkotiku lietošanu un tirdzniecību, viņa ar savu dzīves stāstu jau pārpārēm ir paguvusi izbaudīt sabiedrības un plašsaziņas līdzekļu interesi. Šobrīd atļaujas mūslaikos retu greznību - vienkārši ir pati.

Mairas Asares pieturzīmes.

Dzimusi -
Par sevi saka tā - nu jau vairs nav nozīmes klīrēties, esmu dzimusi 1960.gada 8.marta rītā, un nupat, nupat man paliks 51.
Dzejoļu krājumi -
''kas ar dzeguzi spēlējas'', 1995, Daugava,
''Ceļš uz Tūju”, 2009, Jumava.
Proza –
''Sieviešu zona”, 2009, Dienas Grāmata.
Tulkojumi -
Saša Sokolovs ''Muļķu skola”, Zvaigzne, 2010,
kopā ar Sergeju Moreino ''Hanzas aukstā liesma”, 2010, Mansards.
Šobrīd -
Strādā Ventspils bibliotēkā par bibliotekāri, tulko latviski Sergeja Moreino esejas, turpina atdzejot Latvijas krievu dzejnieku darbus izlasei, raksta ''Vagonstāstus’’, vada Jauniešu literāro studiju.
2008. gadā kļuvusi par Latvijas Rakstnieku savienības biedri.
2010. gadā saņēmusi Starptautiskās rakstnieku un tulkotāju mājas un Ventspils domes balvu "Sudraba tintnīca".

Pēdējā laikā man šķiet, ka cilvēki aizvien biežāk baidās. No visa kā. Saki, kad nāci laukā no cietuma – tev nebija bail?

Nē, man nebija bail. Patiesībā jau diezgan sen man par sevi nav bail. Ne tāpēc, ka es būtu viena liela drosminiece, nē. Arī tad – ceļā uz cietumu un ejot no tā ārā, bija sajūta, ka nu reiz viss notiek, kā tam jānotiek. Redzi, tas, kas bija pirms tam, bija baiļu un pazemojuma cienīgs. Tagad vienkārši ir iekšā kaut kāds prieks un paļāvība, ka par sevi nav bail. Ir šādas tādas fobijas – no augstuma, no dziļuma, bet tas ir kas cits. Vēl cita lieta, ka allaž uztraucos pirms publiskas uzstāšanās, bet arī tās nav bailes. Patiesībā man liekas, ka ir divas briesmīgas sajūtas – bailes un vainas apziņa, kuras, ja ar tām ilgstoši netiek galā, cilvēku noved pie vairuma aplamību, ko viņš savā mūžā pastrādā.

Kad iznāca tava grāmata "Sieviešu zona", kurā apraksti cietumā pavadīto laiku, sekoja vesela virkne prezentāciju, interviju, uzstāšanos utt. Man gan likās, ka tevi tas īpaši nesajūsmināja...

Kā nojaut, man šajos gados daudz ar to nācies saskarties un tamdēļ daudz par to nav ko prātot. Hermaņa Heses ''Stikla pērlīšu spēlē” ir absolūti ģeniāls un precīzs apzīmējums – ''feļetona laikmets”. Feļetona laikmetā mēs arī dzīvojam, un visas šīs ņemšanās ap citu privāto dzīvi, visi šie PR un citas lietas ir šī laikmeta neiztrūkstošas parādības. Man liekas, tam ir sakars ar kādu baismīgu, dziļu un visai postošu gara kūtrumu un kaut ko vēl nelāgāku – nu tas ir apmēram tā, ka cilvēkus vairumā gadījumu daudz spēcīgāk pievelk nebūt ne tas, ko kāds cits reāli paveic labu, talantīgu vai vismaz interesantu, jo – lai novērtētu izcila basketbolista spēli, šī spēle ir vismaz jānoskatās, ir jāiemācās novērtēt spēlētāja meistarība, spēles noteikumi un skaistums, lai novērtētu gleznotāja darbu, ir jāaiziet uz izstādi, jāskatās, jāsaredz, jāizjūt, ir jālasa grāmatas, jāskatās filmas, jāklausās mūzika, un beigu beigās, jārosina savs cilvēciskais radošais potenciāls, bet tas prasa darbu, piepūli un tad vēl tās vilšanās, ja neizdodas, tie meklējumi un vispār... Ir taču daudz mierīgāk, garīgi komfortablāk un iemidzinošāk, ja kāds skaidri un gaiši pasaka, ka tas basketbolists redzēts šaubīgā bārā, tā gleznotāja manīta kompānijā, kas zināma kā homoseksuāli orientēta, tā rakstniece nupat apprecējusies jau trešo reiz, tātad – nekā tur īpaša no viņiem (un automātiski – no viņu darbiem) nav, un nav vajadzības censties un sevi mocīt, un ļaužu radošais process aizmieg uz mūžu, tā arī neatmodies, un cilvēks jūtas absolūti komfortabli. Nav vajadzības nopūlēties ar baļķi savā acī, ja var visu uzmanību veltīt skabargas aplūkošanai un svēršanai cita acī. Tā ir realitāte, un par to nav ko plosīt sev kreklu, ar to vienkārši ir jārēķinās.
Kopš brīža, kad mani vēl cietumā uzmeklēja Dienas žurnāliste, es skaidri sapratu – vai nu es ievēroju laikmeta noteikumus, respektīvi, runāju ar medijiem atklāti un godīgi, vai šis laikmets spēlēs ar mani pēc saviem noteikumiem, un tad man mierīgi jāatstāj jebkura doma par rakstīšanu un uzrakstītā publicēšanu, jo laikmeta tikums atriebsies tam, ko es daru, tas ir, dzejoļiem, tekstiem – tam, kas man reāli svarīgs.

Tagad nemitīgi runā, ka šis mums visiem ir pārbaudījumu laiks – gan svētki, gan ikdiena. Mani tas vienkārši tracina. Ko tu par to domā?

Savā ziņa jau tā ir, visa mūsu dzīve sastāv no pārbaudījumiem – katra izvēles situācija ir pārbaudījums. Tu pamosties no rīta, un tev jau ir izvēle – pieņemt dienu kā iespēju izdarīt ko labu, iepriecināt sevi vai kādu citu, saredzēt baltu sniegu, austošu gaismu un priecāties par to vai nē. Ļoti reti jau cilvēku piemeklē tādi dramatiski pārbaudījumi, un tici man, tos ir vieglāk izturēt godam nekā vienkāršo ikdienas izvēli. Vai klaigājoši kaimiņu bērni aiz sienas brīdī, kad tu skaties iemīļoto seriālu vai lasi grāmatu, vai runā ar draudzeni pa telefonu kaut ko ļooooti svarīgu, vai vienkārši gribi nosnausties – tas ir pārbaudījums vai nē? Vai lietus un vējš tavā vienīgajā brīvdienā – ir vai nav pārbaudījums? Man liekas, ka kopumā ņemot ir – un tam pretī ir mūsu izvēle. Kā mēs to visu redzam.

Pēdējais laiks tavā dzīvē ir ar milzu plus zīmēm, darbīgs un neparasti veiksmīgs.

Jā, iepriekšējie gadi ir tādi – ārēji redzami veiksmīgi. Tās grāmatas, kas nesen iznāca (skat. sākumā – redakcija), tās jau radās katra savu laiku, cita ilgāk, cita ātrāk.

Pastāsti ko vairāk par sadarbību ar Sergeju Moreino.

Sergejs Moreino ir maskavietis, dzejnieks un tulkotājs, šobrīd raksta izcilu prozu, pēdējos 20 gadus daļēji dzīvo Latvijā. Pirmoreiz tikāmies Autoru naktī 2007. gadā, pēc tam tā paša gada novembrī vienlaicīgi bijām Ventspils rakstnieku Mājā, tur arī sākām viens otru atdzejot, Sergejam tobrīd jau bija milzīga atdzejošanas pieredze, es tikai sāku.
Ko vēl par Sergeju? Vienā intervijā kādam sieviešu žurnālam man jautāja, vai mēs esot pāris arī dzīvē. Neesam. Sergejs saka, ka vienam otra tekstu atdzejošana un tulkošana esot pavisam cita līmeņa intimitāte.

Portāla lasītāji tevi vispirms iepazina kā fantastisku fotogrāfiju autori. Kā tas sākās un ko šobrīd tev šis process nozīmē?

Fotogrāfiju man ierādīja mans vīrs jau 80-tajos, kad vēl nebija digitālo kameru, un bildes, melnbaltas, protams, paši attīstījām un taisījām mājās. Viņš bija asredzīgs un talantīgs fotogrāfs. Tad uz ilgu laiku tas palika nomaļus citām lietām, līdz 2009. gada ziemas sākumā es posos veselu mēnesi dzīvot tulkotāju mājā Šveicē, un bija skaidrs, ka neviens cilvēks, pie skaidra prāta būdams, uz Šveici bez fotoaparāta nebrauc. Man sava aparāta nebija, Kristīne Ulberga aizdeva savu lielisko Canon, ko mīlu un loloju joprojām, un tā pa īstam Kristīnei neesmu atdevusi. Un ar to pašu tas atsākās – tas foto nemiers un trakums. Un tas maģiskais fotoaparāta klikšķis... Tas ir maģiski, un tad tu redzi datorā tās bildes, redzi, kas izdevies, redzi kļūdas un tā vien gribas rikšot atpakaļ uz to vietu un darīt visu savādāk, bet gaismas jau ir citas... īsāk sakot, tas ir kas ļoti, ļoti svarīgs un lielisks, un aizraujošs.

Vai jūti, ka tuvojas pavasaris?

Kopš grēku plūdu laikiem mums ir apsolīts, ka pēc ziemas vienmēr nāks pavasaris un nebūs savādāk. Un tāpat kā pirms dažiem mēnešiem mēs priecājāmies redzēt pirmo sniegu, tagad gavilējam, jo nāk saule un pavasaris.
Nemaz nerunāsim par gaisu pie jūras, pat mans runcis, no ielas gaitām pārnācis, pēkšņi smaržoja kā saulē silis akmens, nevis pēc runču fizioloģijas kā citkārt.

Un vispār --tu varbūt neticēsi, bet es neesmu īpaši runīgs radījums. Ir daudz citu foršu lietu, ko darīt, bildēt, piemēram, vai dzejoļus rakstīt, vai vienkārši mīlēt kādu un mīlestībā vārīt viņam tēju.

Ko arī no sirds tev novēlam.

     [+] [-]

, 2011-02-03 17:13, pirms 13 gadiem
a par ko sēdēja?

     [+] [-]

, 2011-02-03 21:16, pirms 13 gadiem
Laba dzejniece un arī fotogrāfijas skaistas

     [+] [-]

, 2011-02-03 23:52, pirms 13 gadiem
Dzeju neesmu lasījusi, bet fotogrāfijas apskatīju un tās man ļoti patika. Patīk arī patiesums, kas ir cilvēka vārdos - nav izlikšanās un uzspēles.

     [+] [-]

, 2011-02-04 09:50, pirms 13 gadiem
Nav vajadzības nopūlēties ar baļķi savā acī, ja var visu uzmanību veltīt skabargas aplūkošanai un svēršanai cita acī.
Precīzi pateikts.

     [+] [-]

, 2011-02-04 12:28, pirms 13 gadiem
Jā, ļoti precīzi aprakstīta sabiedrība, kurā dzīvojam.

     [+] [-]

, 2011-02-06 14:33, pirms 13 gadiem
Jauks, atklāts cilvēks, kurš izraisa cieņu pret sevi.

     [+] [-]

, 2011-02-07 00:41, pirms 13 gadiem
Un arī gudra sieviete, jo tikai gudra sieviete, kas tik daudz pārdzīvojusi, spēj no jauna uzplaukt dzīvei ar vēl lielāku sparu.

     [+] [-]

, 2011-02-07 20:53, pirms 13 gadiem
Malacis Maira, ka spītējot visam un visiem, dzīvo tālāk un izbauda katru mirkli.

     [+] [-]

, 2011-02-07 23:21, pirms 13 gadiem
Kas tas ir - feļetons?

     [+] [-]

, 2011-02-08 12:22, pirms 13 gadiem
Kas tas ir - feļetons?
Feļetons (fr. fuilleton - lapiņa) ir humoristisks vai satīrisks avīžu raksts, kura pamatā konkrēti notikumi un personas, kas bieži sauktas īstajos vārdos. Ar publicistiku feļetonam kopīga sabiedriskā aktualitāte.

     [+] [-]

, 2011-02-08 13:36, pirms 13 gadiem
Laiks dziedē visu!

     [+] [-]

, 2011-02-08 18:52, pirms 13 gadiem
normals raksts un ari cilveks normals

     [+] [-]

, 2011-02-08 19:39, pirms 13 gadiem
Ai, nevajag neko nožēlot, jādzīvo tālāk.

     [+] [-]

, 2011-02-08 19:48, pirms 13 gadiem
Malacis meitene.

     [+] [-]

, 2011-02-08 19:57, pirms 13 gadiem
Jā, skumju patiesību par mums viņa stāsta.

     [+] [-]

, 2011-02-08 19:59, pirms 13 gadiem
interesanta dzīve meitenei

     [+] [-]

, 2011-02-08 22:50, pirms 13 gadiem
Drosmīga sieviete! Visu cieņu!

     [+] [-]

, 2011-02-11 01:13, pirms 13 gadiem
Atziņas ir vienkāršas un patiesas, tas iepriecina.

     [+] [-]

, 2011-02-11 19:16, pirms 13 gadiem
Man tomēr jāizlasa tā grāmata!

     [+] [-]

, 2011-03-12 09:25, pirms 13 gadiem
Netiesā citus, tad arī tu netiksi tiesāts...vai ne tā?