Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121), Fid:125, Did:0, useCase: 0


Viedoklis: Vai Ivande Kaija vakcinētos?

Redakcija
Redakcija

13. oktobrī apritēja 145 gadi kopš izcilās patriotes, rakstnieces Ivandes Kaijas dzimšanas. Lokauta priekšvakarā Mārupes novada Piņķu bibliotēkā, rakstnieka Jāna Ūdra radošajā vakarā izvērtās dzīva saruna par viņa romānu „Ivande Kaija. Sievietes dzelme” koronvīrusa pandēmijas un vakcinēšanās kontekstā.

Epadomi piedāvā sarunu ar Jāni Ūdri:

- Kā radās iecere par šādu radošo vakaru?

- Piņķu bibliotēkas uzaicinājumu uz oktobri biju pieņēmis jau pavasarī, un jutos patīkami pārsteigts par bibliotēkas kolektīva konsekvenci pandēmijas saasinājuma apstākļos. Jutāmies kā komanda, kopīgi ievērojot drošības pasākumus. Kaut bija mazliet skumji – šajā atvasarā biju jau piedalījies Zviedrijas, Uzbekistānas, Čehijas, Vācijas, Ķīnas Republikas valsts svētku pieņemšanās, kas, strikti ievērojot ZAĻĀ LĪMEŅA noteikumus, vairoja cerīgu noskaņu par normālas dzīves tuvumu. Taču lēnais vakcinēšanās temps atkal karājas pār Latviju kā Damokla zobens.
Pirms Piņķu tikšanās saņēmu vairāku paziņu vaicājumu: vai tiešām arī manā pasākumā viņus neielaidīšot bez vakcinēšanās sertifikāta?! Vai tad es nevarot kaut kā ievest?! Atbildēju, ka nevaru un negribu. Un redzot, cik skrupulozi Piņķu bibliotēkas personāls pārbauda sertifikātus gan ģenerālim Graubem, gan akadēmiķim Počam... jutu klusu atzinību: viss notika tā, kā tam šajā skarbajā laikā jānotiek. Prātā nāca mana bijusī skolasbiedre Ilzīte kopš pirmās klases, kura kopā ar vīru allaž bija nākusi uz manu grāmatu prezentācijām. Aicināju arī šoreiz, bet Andris atbildēja ar sēru vēsti – Ilzīte mirusi no kovida! Lai vieglas smiltis meitenei no manas klases!

Es pats kopš pandēmijas sākuma, visu 2020. gadu izmisīgi gaidīju vakcīnas parādīšanos. Likās, jo ātrāk būs vakcīna, jo drīzāk dzīve atgriezīsies normālās sliedēs. Taču jau gadu mijā, kad vakcīnas parādījās, atklājās jauna problēma – atbildīgo personu un institūciju mazspēja. Kaut laika sagatavoties vakcinēšanai bija teju gads.

- Jā, pašreizējā dramatiskā situācija, kad Latvija noteikts lokauts ar komandanta stundu, neradās uzreiz. Kad jums bija pirmie kritiskie vērojumi un atziņas?

- Jau dienā, kad Latvijā tika atvesta pirmā vakcīnu krava. Skatījos televīzijas tiešraidi no Donoru centra piebrauktuves. Man šī vieta labi pazīstama, jo kopš neatkarības atjaunošanas biju – bez maksas - asins donors. Skatos, piebrauc ārzemju autofurgons, šoferis pēta, vai īstā vieta. Bremzējot mašīna paslīd. jo todien bija kailsals. Biju domājis, ka šāda unikāla krava tiks pavadīta ar policijas eskortu, bet kas tev deva. Šoferis, svešajā vietā apjucis, iebrauc Donoru centra pagalmā, tad atpakaļgaitā stumjas atpakaļ. Bet bariņš medicīnas priekšnieku, arī toreizējā veselības ministre vestibilā tērgā, un nevienam neienāk prātā norīkot kādu vai iziet pašiem svešo mašīnu pie ēkas sagaidīt. Parādīt, kur noparkoties vakcīnu izkraušanai...

Runa ir par attieksmi, kas līdzīga bija arī turpmāk, izpaužoties bieži vien neizdarībā un haotiskos, pretrunīgos lēmumus. Janvāris man pagāja, cenšoties sazvanīt norādīto ManaVakcīna telefonu un sūtot šim kantorim e- pastā pieteikumus. Telefons nepārtraukti bija aizņemts, bet e- pastā atbildi saņēmu, kad jau biju dabūjis pirmo poti: „Pienākusi jūsu kārta vakcinēties. Griezieties pie sava ģimenes ārsta.” Stulba atrakstīšanās darbības imitācijai.

- Kā tad tikāt pie vakcinēšanās?

- Biju pavisam citā sakarā Stradiņos, un tur, gaidot uz kardiologa pieņemšanu, redzu: vestibilā pie galdiņa simpātiska blondīne laipni izvaicā cilvēkus: „...vai tajā un tajā datumā varēsiet ierasties? Nē? Un kad varēsiet?...” Izrādījās – reģistrē uz potēšanos! Pierakstījos un tajā pašā nedēļā saņēmu pirmo vakcīnu. Tas bija februārī. Aprīļa beigās dabūju otro poti, tagad, kad būs pagājuši pilni seši mēneši, iešu uz trešo AstruZenecu.
Atceros gaišo noskaņu. ko tobrīd publiskajā telpā ienesa daudzi tikko vakcīnu saņēmušie. Mairita Solima bija vakcinējusies Bērnu slimnīcā, Marina Kosteņecka turpat Stradiņos... Jokojoties izraisījām diskusiju, kā vārds „pote” rakstāms daudzskaitļa ģenitīvā – potu vai pošu. Tolaik mums, pirmajiem, likās, ka tā arī turpināsies – visi darīsim, kas jādara, un epidēmija atkāpsies.

- Bet notika savādāk. Tagad Latvija sašķēlusies divās naidīgās nometnēs, un esam vienā no beidzamajām vietām Eiropas Savienībā

- Ne vien sašķēlusies, bet arī sašķelta. Vispirms jau ar dezinformāciju par vakcinēšanos. Ar melīgu propagandu cilvēku iebaidīšanai. Piemēram, kāds jandāliņš tiek sacelts ap ziņu, ka nomiris kāds, kurš vakcinējies. Bet parasti tie ir jau gados veci cilvēki, un neviena no vakcīnām taču nav panaceja pret citām veselības problēmām vai garantija nemirstībai.

Milzīgs apdraudējums Latvijai ir arī atbildīgo personu infantilā attieksme pret Latvijas un Baltkrievijas robežas nostiprināšanu.

- Vai dezinformācija ietilpst arī lielās kaimiņvalsts pret Latviju vērstā hibrīdkara stratēģijā un taktikā?

- Oficiālā Krievija Latviju jau sen ierindojusi savu lielāko ienaidnieku skaitā. Vai gan ir kaut mazākais pamats ilūzijām, ka Krievija šajā spriedzes laikā būtu atteikusies no mērķtiecīgām psiholoģiskā kara operācijām! Tā nesen sociālajos tiklos bija iesūtīts rullītis ar pajaunas krievietes histērisku runu pret vakcināciju. Un tas ir tikai viens no daudziem importētas dezinformācijas paraugiem! Bet arī mūsu valstī netrūkst Krievijas troļļu un citu sugu Latvijas nīdēju. Protams, ārzemju provokatori maskējas aiz vietējo iedzīvotāju vārdiem. un profiliem.

Pārsteidzoša šajā situācijā ir mūsu drošības iestāžu pasivitāte. Decembrī par viltus zinu izplatīšanu tika aizturēta kāda izbijusi feldšere, bet tas arī viss. Kriminālistikā daudz pieredzējušais publicists Kārlis Seržants, iedziļinājies situācijā, precīzi raksturojis likumsargu attieksmi Latvijai tik sāpīgajā dezinformācijas jautājumā: „... lielāks risks ir saņemt sodu par autobusā neuzliktu masku nekā aicinājumu to nedarīt, meliem, ka vakcīnas satur indi un nāves draudiem mediķiem.” („Kas jauns. Avīze” Nr.41) Bet Saeimas Juridiskās komisijas Judins paudis pārliecību, ka „šobrīd likumdošanā ir pietiekami daudz iespēju sodīt tos, kuri ar mērķētu dezinformāciju un apzināti cenšas ietekmēt epidemioloģisko drošību..” (turpat). Ja tā, tad kāpēc, Judin, neviens netiek sodīts?!

Milzīgs apdraudējums Latvijai ir arī atbildīgo personu infantilā attieksme pret Latvijas un Baltkrievijas robežas nostiprināšanu. Kas notiks, ja robežai pāri gāzīsies simti vai pat tūkstoši? Lietuvā jau izmitināti vairāki tūkstoši nelegālo laimes meklētāju un potenciālo islamistu kaujinieku! Vai sagadīšanās, ka nesenās nekārtības pie Lietuvas parlamenta sākās sinhroni ar dumpi nelegālo imigrantu nometinājuma vietā?! Un vai kāds mūsu valdībā ir padomājis, kādu iespaidu uz vīrusa izplatīšanos izraisītu liels nekontrolēto imigrantu bars, ieplūstot un izklīstot Latvijā?
Mans prāts atsakās pieņemt pašapmierināto, birokratizēto ierēdņu distrofisko darbošanos, rīkojot mēnešiem ilgus iepirkuma konkursus. Tā nosakot likums. Bet šo likumu taču pieņēma Latvijas parlaments. un parlaments to var grozīt, ļaujot konkrētajā gadījumā izraudzīties firmu, kas pasūtījumu spēj izpildīt visātrāk. Mazliet pakustinot smadzenes, varētu arī sadalīt garo robežu sektoros un nolīgt vairākas firmas, lai aizsargsienu celtu vienlaicīgi vairākos posmos. Taču, vērojot atbildīgo personu pašapmierinātās sejas un lasot, kā viņi šajā spriedzes laikā iet atvaļinājumā, rodas šaubas, vai viņus vispār interesē valsts drošība.

- Savā dzīvē esmu pieredzējis daudz apmelojumus, gan personīgi, gan pret Latviju vērstus. Bet tagad pret savu zemi un savu tautu vēršas galvenokārt savējie.

Pavisam dīvaini paliek, dzirdēt apgalvojumus, ka Latvijā esot fašisms. Atceros, kā padomijas laikā par fašistiem mūs, latviešus, diendienā sauca krievu civilokupanti. Tagad tā apsaukā paši latvieši...

Pārdomas raisa izplatītā frāze „Levita un Kariņa režīms”. Tā ietver it kā apsūdzību bardzībā un savas varas pārliekā izmantošanā, bet patiesībā jau ir otrādi: ja šiem kungiem par viņu profesionālo darbību nevar likt augstāko atzīmi, tad tieši par izšķirīgākas rīcības trūkumu un vilcināšanos teikt skarbāku vārdu. Par pārliecīgu ieklausīšanos parlamenta frakciju bieži vien spekulatīvajos, tuvredzīgajos viedokļos. Par stingrības trūkumu, kas tik nepieciešama pašreizējā dramatiskajā situācijā.

Mēs būtībā esam kara stāvoklī, kas Latvijā izpaužas hibrīdkara veidā. Bet karā jābūt kā karā! No mums katra atkarīgs šī kara ilgums un eventuālo upuru skaits - tiek prasīts tik vien, kā vakcinēties. Bet tas ir imperatīvs, lai mēs ātrāk atgrieztos normālā dzīvē. Un ir amorāli veidot savu politisko karjeru uz nacionālas nelaimes rēķina.

Cilvēks ar viltotu sertifikātu kļūst par potenciālu slepkavu.

- Ir arī cilvēku kategorija, kas no vakcinēšanās cenšas izvairīties noziedzīgā ceļā.

- Šāda rīcība man asociējas ar marodierismu kara laikā. Vispirms jau viltoto vakcinācijas sertifikātu tirgošana. Vai tiešām vienīgā barjera pret šīm blēdībām ir tuva cilvēka nāve dāvanā saņemta viltota sertifikāta rezultātā? Bet arī šeit vēl nav amorālisma un stulbuma galējā robeža. Nezinu, kā beigsies gadījums ar ar blēdīgo Bauskas skolotāju, kas alka saslimt ar Covidu, lai nevajadzētu vakcinēties, taču tā atstāt šo gadījumu nedrīkst! Tumsone ar tādu morāli nedrīkst tikt pielaista skolēniem šāviena attālumā.

Mūsu tik bieži bezzobainajai tiesu sistēmai jāvēršas pret vakcinācijas sertifikātu viltošanu jāvēršas ar maksimālu bardzību, – notiesājot gan blēdīgus mediķus, gan viltojumu pircējus. Runa taču nav par okupācijas laika ziepju taloniem. Cilvēks ar viltotu sertifikātu kļūst par potenciālu slepkavu.

Bet jāatzīstas, es joprojām esmu pārsteigts, pat šokēts par to, cik dziļa var būt cilvēku tumsonība un muļķība, iekrītot uz primitīvu dezinformāciju. Un infantila ietiepība, kā mazam bērnam, kas pašapliecinoties nesēžas uz podiņa, bet staigā ar slapjām biksēm.

Īstais vārds kopējā noskaņojuma raksturošanai ir - PILSONISKS INFANTILISMS.

- Vai antivakceriem ir kāda kopīga īpašība?

- Esmu par to domājis, analizējot Latvijas attīstību vēsturiskā kontekstā. Ļoti zīmīga ir Ivandes Kaijas beidzamā runa 1921. gada 7. aprīlī Valmierā. Stundu garajā runā velti meklēt vardu ”es„ vai „man”. Tā vietā – „mēs”, „mums”... „Latvijas zeme vairs nav kaut kādā Krievija, tā ir mūsu pašu Latvija, mūsu pašu sapņos ilgi lolotā, cerēta... Mēs tagad esama brīva valsts. Mums jāatrod pašiem sevī, savā personībā sava karaļvalsts. Uzvarēt sevi – lielākā uzvara... Kas grib būt pavēlnieks savām kaislībām, tam jāradinās pie labām paražām un jābūt nomodā –nenogrimt ikdienas sīkumos un seklībā. ...Katrs lai cenšas uz priekšu ar labiem darbiem, bet ne uz cita nelaimes un posta rēķina.” Un tālāk: ”Pienākumos ietilpst lielākā daļa no mūsu laimes. Labs un gudrs cilvēks reizēm var būt nikns uz visu dzīvi, var skumt par neveiksmēm, bet patiešām neviens cilvēks, kas pasaulē izpildījis savu pienākumu, nav bijis nemierā ar dzīvi”.

Šie vārdi rāda mūsu milzīgo regresu. Par spītī jau trīsdesmit gadiem atkal pašiem savā valstī, daudzi nespēj vai negrib sevi identificēt ar Latviju. Apzināties atbildību pret saviem līdzcilvēkiem un Latviju. Ja tā turpināsies, Latvija no epidēmijas izies vēlāk un novājinātāka par citām Eiropas Savienības valstīm. Mazāk konkurences spējīga, ar lielākiem robiem jaunās paaudzes izglītībā. Viss tas vairos depresiju, un daudzi atkal meklēs izeju emigrācijā...

- Vai Ivande Kaija šodien vakcinētos?

- Patiesībā tas ir retorisks jautājums, par ko izcilā patriote pati būtu bezgala pārsteigta. Droši vien viņa atbildētu ar pretjautājumu: „Bet ka gan citādi?!” 1919. gada rudenī, kad Pārdaugavu jau bija ieņēmusi Bermonta armija, Ivande Kaija aizgāja uz Sieviešu palīdzības korpusu un pieteicās palīdzēt.

„Bet ko jūs, cienījamā rakstnieces kundze, varētu pie mums darīt?” vaicāja prezidenta Čakstes kundze, un Ivande atbildēja: „To, kas vajadzīgs. Esmu gatava darīt visu.”
„Pašlaik mums vajadzīgas sievietes pie karavīru veļas mazgāšanas...”
„Labi, mazgāšu veļu,” bija slavenās rakstnieces atbilde. Protams, ilgi viņai pie veļas baļļas neļāva palikt. Meierovicam Ārlietu ministrijā vajadzēja svešvalodu pratēju, „Latvijas Kareivī” vai ik numurā parādījās jauns Ivandes Kaijas raksts, un pašā smagākajā Bermontiādes laikā Latviju uzspridzināja Ivandes Kaijas aicinājums sievietēm – atdot savas zeltlietas Latvijas valstij – lai par šo naudu valdība varētu pirkt kara materiālus armijai.

Vēsturiskā kontekstā īpaši skaidri redzams mūsu valdības apjukums, taču lielas sabiedrības daļas attieksme nav labāka. Īstais vārds kopējā noskaņojuma raksturošanai ir PILSONISKS INFANTILISMS. Mums visiem beidzot jākļūst pieaugušiem..

- Vai, jūsu skatījumā, Ivande Kaija ir vien tāla pagātne un mūsu vēstures daļa?

- Jau desmit gadus, kopš pirmoreiz rakstīju par Ivandi Kaiju romānā „ Ulmanis. Lielā Kārļa testaments” (ZVAIGZNE ABC, 2020), es mūsu dzīvē saskatīju liktenīgas paralēles ar Ivandes Kaijas laiku. Viņas dzīve bijusi līmeņrādis, ar kuru samērot mūsu mūsu attieksmi pret Latviju. Šādā rakursā jo spilgti izgaismojas mūsu iespējas un unikālā vērtība, ko esam mantojuši no iepriekšējām paaudzēm.

Ivande Kaija saskārās ar daudz smagākiem un ilgākiem ierobežojumiem. Jau jaunībā dzirdes problēmu dēļ viņai nācās pārtraukt studijas Sorbonā. Tad nāca Pirmais pasaules karš ar bēgļu gaitām. Vēlāk, pēc atgriešanās Latvijā, frontes līnija Ivandi uz ilgāku laiku šķīra no viņas mazgadīgajiem dēliem. Stučkas režīma laikā Kaijai nācās trīcēt par savu un bērnu dzīvību. Mūsu valsts proklamēšanas dienā Latvijā plosījās spāņu gripa, kas kopumā nonāvēja apmēram 5 procentus no pasaules iedzīvotājiem. Laikā, kad Kārļa Ulmaņa valdībai nācās patverties Liepājā, šajā pilsētā no spāņu gripas nomira 82 cilvēki. Rakstnieces vīru, slaveno ārstu Fēliksu Lūkinu atceļā uz dzimteni aizkavēja holeras epidēmija. Brīvības cīņu laikā armijā, kur dienēja daudzi jauni, dzīvē nepieredzējuši puiši, bija izplatītas venēriskas slimības, un jaunā Latvijas valdība uzlika bargus epidemioloģiskos noteikumus – ar īpašiem sanitārajiem vilcieniem veselības pārbaudēm, slimo izolēšanai, drēbju dezinficēšanai... Taču mūsu tauta dzīvoja, un nevis vienkārši eksistēja, gaidot, kad beigsies epidēmija, bet spēja nosargāt savu jauno valsti.

Pašreizēja sabiedrības sašķeltība ir dziļš psiholoģisks fenomens, ko varētu izpētīt no dažādiem aspektiem. Savā radošajā vakarā es minēju izjūtu, ka Latvija ir sieviete, bet vīrietim lemta tās sarga loma. Tāda ir mana pirmā bērnības atmiņa, kopa ar omīti stāvot Brāļu kapos zem centrālās skulptūras: monumentāla, cildena un reizē mīļa sieviete – Māte Latvija ar kritušajiem karavīriem pie kājām. Žēl, ka nav veikti statistikas pētījumi par vakcinējušos sastāvu pēc dzimuma, bet esmu pārliecināts, ka sievietes tur ir vairākumā. Daļēji tas saistīts ar sievietes mātes misiju, kas liek izdzīvot jebkuros apstākļos, tikt pāri jebkuriem šķēršļiem, lai turpinātu dzīvību. Vīrieši bieži vien gaida sievietes ieteikumu vai uzmundrinājumu, kļūstot stipri to gaismā vai sabrūkot, ja līdzās nav vieda sieviete. Latvijas vēsturē netrūkst kā vienu, tā otru piemēru.

- Ko no vēsturiskās pieredzes varam paņemt šodien?

– Vispirms jau atziņu par milzīgo nacionālās pašapziņas nozīmi, un tās trūkuma postošajam sekām. Bet nacionālās pašapziņa paredz arī atbildību pret savu valsti un saviem līdzcilvēkiem.