Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121), Fid:125, Did:0, useCase: 3


Rakstnieka viedoklis: Ukrainas sāpe Latvijas rētās

Redakcija
Redakcija

Rakstnieka viedoklis: Ukrainas sāpe Latvijas rētās
Ukraiņu zemnieku ģimenes padzīšana no mājām 30to gadu sākumā
Foto no Ukrainas nacionālās piemiņas grāmatas


Portāla Epadomi redakcija saņēma pazīstamā publicista un rakstnieka, vairāku vēsturisku romānu autora Jāņa Ūdra pārdomas par notikumiem Ukrainā 1949. gada 25. marta latviešu deportāciju kontekstā. Publicējam Jāņa Ūdra pārdomas pilnā apjomā

Mums, latviešiem atkal klāt sēru diena– tautas skarbā atcere par 1949. gada 25. martu, kad komunistiskais okupācijas režīms deportēja uz Sibīriju vairāk nekā 42 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju. Daudziem, īpaši sirmgalvjiem un bērniem, šis necilvēcības akts atņēma dzīvību, visiem izkropļoja dzīvi. Taču mūsu tauta, neraugoties uz šo un 1941. gada 14. jūnija deportācijām, neraugoties uz pusgadsimtu Latvijā īstenoto sarkano teroru, izdzīvoja, gāza okupācijas režīmu un izmēza okupācijas armiju no mūsu zemes.

Kopīgā domā ar politiski represētajiem

Tautas sēru dienas priekšvakarā es tikos ar Latvijas Politiskiepresēto Apvienības priekšsēdētāju Imantu Kaļķi, un mūsu saruna, sākusies ar 73 gadus tālo staļiniešu noziegumu, pievērsās postsovjetisko mutantu noziegumiem Ukrainā.
„Mums, politiski represētajiem, 25. marts ik gadu bijusi sēru diena, kad pieminam komunistisko represiju upurus un sērojam par Sibīrijas tundrās un Kazahstānas stepēs guldītajiem tautas brāļiem, kad atceramies savus nebrīvē, tālu no dzimtenes aizvadītos bērnības gadus,” Ivars teica, atzīstot, ka gadu ritējumā sāpes remdēja gandarījums par atkal brīvo Latviju un prieks par bērnu un mazbērnu gaišu bērnību. Taču tagad vecās rētas uzplēstas no jauna.

„Mūsu sirdis sāp par Putina kliķes noslepkavotajiem Ukrainas bērniem,” teica Ivars Kaļķis, un mums abiem prātā nāca līdzība ar Rietumu šausmu filmām, kurās brīdī, kad briesmonis – vai nu tas būtu ciklops, vampīrs vai kāds cits monstrs beidzot ir pieveikts un aprakts kapā vai noslīcis purvā (kā 1991. gadā padomju ļaunuma impērija) un cilvēki atviegloti uzelpojuši, zeme paveras un mutants atkal uz brīdi izlien virspusē. Bet gaismas spēki šo monstru ātri satriec, un tagad jau uz visiem laikiem. Tā filmās, bet nav šaubu, ka tā notiks arī ar Kremļa maniaku.

Taču Ivaram Kaļķim īpaši derdzas vēsturiskais cinisms, kad briesmu darbi Ukrainā tiek veikti pēc melu un korupcijas čaulā iekapsulēta čekista iegribām. Jo čeka jeb toreizējais NKVD bija tā iestāde, kas Ivaru un viņa vienaudžus, tolaik mazus bērnus līdz ar vecākiem izrāva no dzimtajām mājām un aizsūtīja uz Sibīriju.

Divas Krievijas

Man savukārt brīnums, kā lielo, ambiciozo kaimiņvalsti jau vairāk kā divus gadu desmitus izdevies pārvadīt kompleksētam narcisam, kura galvenais psiholoģiskais dzinulis ir mazvērtības kompleksu kompensēšana. Saka, tautai esot tāds valdnieks, kādu tā pelnījusi, un laikam jau šajā gadījumā tā arī ir noticis. Tā liek domāt arī lielas krievu daļas suniskais atbalsts Putina agresijai un noticēšana, ka Putins Ukrainā „ieved kārtību, cīnoties ar nacistu bandām un atbrīvojot ukraiņu tautu no banderoviešiem.”

Nabaga naivā krievu tauta! Es varu saprast, ja murgus par Krieviju apdraudošajiem „nacistiem” kopš Otrā pasaules kara beigām gvelzuši un turpina apmaksāti kolhozu partorgi un armijas poļitruki, bet kad nupat Rēdera raidījumā redzēju kadrus, kuros kādreiz izcilais krievi kino režisors Ņikita Mihalkovs, ne aci nepamirkšķinot, norunā viņam priekšā uzrakstītu tekstu par „ķīmisko ieroču laboratoriju Ukrainā, kurā izstrādājot nāves līdzekļus slāvu iznīcināšanai”, mani pārņēma šausmīgs kauns par šo cilvēku, kura talantu es gadiem biju cienījis. Kam gan bija jānotiek, lai grāfs (!) nolaistos līdz tik prastai prostitūcijai un savas tautas krāpšanai?!

Tas nav apvainojums visai krievu tautai-krievu ir daudz, un viņi ir dažādi. Bet, lasot čekista Putina apvainojumus ukraiņiem, aizmuldoties līdz tādam marasmam, ka Ukrainas valstiskumu esot izveidojis Ļeņins, nāk prātā izcilā krievu rakstnieka Alekseja Tolstoja vārdi par divām Krievijām:

„Viena ir Kijevas Krievija ar dziļām saknēm pasaules kultūrā. Labā, goda, brīvības un taisnīguma idejas šī Krievija pieņēma tā, kā tās saprot visa Rietumu pasaule.

Un ir otra-Maskavas Krievija. Taigas, mongoļu, mežonīgā, zvērīgā. Šī Krievija par savu nacionālo ideālu padarījusi asiņainu despotiju un mežonīgu niknumu. Šī Maskavas Krievija izsenis bija, ir un būs visa eiropeiskā pilnīgs noliegums un zvērināta Eiropas ienaidniece”.

Putina briesmu darbu Ukrainā ir liecība šo vārdu patiesumam. Bet mēs ar Ivaru Kaļķi esam vienisprātis, ka izvēle, ar kuru no šīm divām Krievijām sevi identificēt, ir katra krievu cilvēka paša rokās, paužot savu attieksmi pret Putina kliķes agresiju Ukrainā. Mēs arī zinām, ka katra diena, ko varonīgā Ukraina noturas pret agresoriem, tuvina uz korupciju un meliem balstītā Putina režīma galu.

Ukraiņu globālās atbildības dziļums

Skarbi patiess ir bieži redzamais Putina karikatūru motīvs–mērkaķis ar granātu rokā. Bet šī granāta ir ar kodolpildījumu. Kompleksētais čekas pulkvežleitnants cilvēci novedis līdz Trešā pasaules kara un, nedod Dievs, arī atomkara slieksnim. Tāpēc jo augstāk vērtējama globālās atbildības apziņa, ko līdz ar drosmi un tēvzemes mīlestību šajās dienās parāda ukraiņu tauta. Viņi nepārmet, kāpēc citu draudzīgo valstu armijas nenāk Ukrainai palīgā, jo saprot, ka tas būtu Trešā pasaules kara sākums.

Vieni iznesot visu pašreizējā kara smagumu, ukraiņi cīnās ne vien par savu zemi, bet arī par visas planētas mieru un drošību. Taču ukraiņiem vajag ieročus, vispirms jau savas gaisa telpas nosegšanai. Un te nu jāvelta rūgti vārdi vairāku rietumvalstu konsekvences trūkumam – vārdos atbalstot Ukraiņu taisnīgo cīņu, viņi darbos vilcinās plašāk īstenot sankcijas un dāsnāk piegādāt Ukrainai aizsardzības ieročus.

Vai mierā un pārticībā dzīvojošie Rietumi patiešām pilnībā apzinās, ka Ukrainas karavīri un civiliedzīvotāji zem agresoru raķešu uguns vieni paši lej asinis arī par Vācijas, Francijas, ASV... par pasaules drošību?

Nesen lasīju ziņu, ka ASV Ukrainai piegādās vēl 800 STINGER raķetes. Paldies par to pašu! Bet kāpēc ne 8 tūkstošus?!
Varbūt kāds man tagad pamatoti pārmetīs, ka neesmu militārais speciālists. Bet es atbildēšu ar pretjautājumu: vai varenākās NATO valstis jau iedevušas Ukrainai visu nepieciešamo, lai ar Zeme-gaiss tipa raķetēm nosegtu Ukrainas gaisa telpu, kā, saņēmuši lidmašīnu atteikumu, tagad lūdz Ukrainas militārie speciālisti? Bet Ukrainā ik dienu no krievu raķetēm un bumbām mirst sievietes un bērni!...

"Mūsu bruņotie spēki un pilsoņi turas ar pārcilvēcisku drosmi, bet mēs nevaram uzvarēt karā ... bez vidēja darbības rādiusa raķetēm, kas var būt atturēšanas līdzeklis," nupat paziņoja Ukrainas prezidenta kancelejas vadītājs Andrijs Jermaks. Krievija nesen izvietojusi karadarbības zonā hiperskaņas raķetes – hipermodernus ieročus, kas tiek izmantoti pirmo reizi pasaulē.

Ukrainas prezidenta Zeļenska sarunās ar Rietumu likumdevējiem atkal un atkal izskan lūgums pēc lielāka militārā atbalsta. Un man, NATO valsts pilsonim, rodas retorisks jautājums: „Vai tiešām nācijai, kas šobrīd viena izcīna asiņainu karu pret labāk bruņotu agresoru, ar savām asinīm apmaksājot pasaules drošību, jāiet pie Rietumu varenajiem ar pastieptu roku?

Pirms trim gadu desmitiem, kad, brūkot padomju impērijai, Latvija spēra pirmos atjaunotās suverenitātes soļus, pirmā mūsu valsti de iure atzina mazā Islande, kamēr lielvalstis vēl vilcinājās, nogaidot, ko teiks Maskava. Tā tika apliecināta mazo valstu augstākā politiskā morāle. Tagad, atzinīgi novērtējot mūsu Aizsardzības un Ārlietu ministriju darbību Ukrainas atbalstam, sirdī skan aicinājums Latvijas valdībai – steidzami lemt par jaunas zenītraķešu partijas iegādi un nosūtīšanu Ukrainai. Līdzīgi kā tas jau tika izdarīts. Parādot lielvalstīm augstas politiskās morāles paraugu un vairojot pašu valsts nākotnes drošību.

Slava Ukrainai!
Dievs, svētī Latviju!

Raksta autors: Jānis Ūdris