Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121), Fid:125, Did:0, useCase: 0


Viedoklis: Jaunajā oriģināloperetē par Zigfrīdu Annu Meierovicu pieļauta virkne faktoloģisku kļūdu

Redakcija
Redakcija

Viedoklis: Jaunajā oriģināloperetē par Zigfrīdu Annu Meierovicu pieļauta virkne faktoloģisku kļūdu
"Trīs zvaigznes. Zigfrīds" pirmizrāde. Foto: Oskars Kupics, Jānis Puķītis


10. decembrī VEF kultūras pils Lielajā zālē norisinājās 21. gs. pirmās latviešu oriģināloperetes «Trīs zvaigznes. Zigfrīds» ekranizētās versijas pasaules pirmizrāde. Idejas autore – Agija Ozoliņa-Kozlovska, projekts tapis pēc Latvijas Operetes fonda pasūtījuma, producents Operetes teātris. Komponists Platons Buravickis, libreta autors Juris Hiršs.

Portāla Epadomi redakcija saņēma vēstuli no pazīstamā publicista un rakstnieka, vairāku vēsturisku romānu, arī "Meierovics.Trīs Annas" autora Jāņa Ūdra, kurš augsti novērtējis operetē redzēto un dzirdēto māksliniecisko veikumu, bet asi kritizē izrādē pieļautās vēsturiskās kļūdas. Atgādinām, ka projekta autori komunikācijā un preses relīzēs uzsver, ka oriģināloperete «Trīs zvaigznes. Zigfrīds» tapusi pēc patiesiem notikumiem – kā biogrāfisks stāsts par izcilo politiķi un diplomātu Zigfrīdu Annu Meierovicu, kurš panāca Latvijas valsts dibināšanu de facto un de jure. Tāpēc atstājam galīgo spriedumu lasītāja ziņā un publicējam Jāņa Ūdra pārdomas pilnā apjomā

Par Meierovica vārda mirdzumu

Zīmīgs notikums aizvadāmā gada kultūras dzīvē ir bez pastāvīgas mājvietas esošā Operetes teātra iestudējums „Trīs Zvaigznes. Zigfrīds” (Platona Burovicka mūzika, Jura Hirša librets, režisore Dace Micāne-Zālīte). Stāstījums par izcilo valstsvīru Zigfrīdu Annu Meierovicu un viņa titānisko veikumu Latvijas valstij ir īpaši nozīmīgs pašlaik, kad pandēmijas apstākļos latviešus sašķēluši iekšējie un ārējie destruktīvie spēki, un lielu sabiedrības daļu māc depresija. Īpaši nozīmīgs ir patriotisma vektors, kas pausts jau uzveduma uzrunājošajā logo un intervijās vēl pirms pirmizrādes.

Vērtējot redzēto, jāņem vērā savdabīgais risinājums, uzfilmējot un parādot skatuvei gatavoto iestudējumu uz ekrāna. Acīmredzot bez tā pirmizrāde šogad nebūtu iespējama. Vai steiga attaisnojusies?

Visaugstāko vērtējumu pelnījuši galveno lomu tēlotāji – Jolanta Strikaite Annas, Sonora Vaice Kristīnes lomā un, protams, titullomas atveidotājs Valters Gleške. Atzinīgi vērtējams arī Aivars Krancmanis Piļsudska lomā un vairāki citi epizodisko lomu tēlotāji. Labu ritmu uzvedumam piešķir avīžpuiku trio. Kopumā visi uz ekrāna redzamie tēlotāji atstāj simpātisku iespaidu ar neviltoto nodošanos patriotiskajam virsuzdevumam.

Diemžēl labo kopiespaidu mazina dažas scenogrāfijas dīvainības un libreta kļūdas. Varētu padomāt, filmas veidotāji bija tā sapriecājušies par iespēju darboties Lauteres muižā, ka padevās kārdinājumam pili parādīt visā greznībā. Jau pirmie kadri Bēgļu palīdzības komitejā Maskavā filmēti greznā interjerā. Taču darbība notiek Pasaules kara laikā, kad Krievijā ieviests taupības režīms, un bēgļu vajadzībām no budžeta tiek atvēlētas pieticīgas summas. Meierovics prāto, vai revidenti varētu atrast, kur piekasīties, bet domājošam skatītājam skaidrs - kritika tiktu saņemta par līdzekļu izšķiešanu tik greznu telpu īrei. Vai tiešām Lauteres muižā nebija iespējams atrast pieticīgāku telpu?!
Kostīmu māksliniece Odetta Birmane daudz pūlējusies, veidojot attiecīgā laikmeta tērpus, viņa arī intervijā pareizi uzsver, ka pagājušā gadsimta sākumā publiskās personas ģērbās daudz rūpīgāk un apģērbi bija no daudz kvalitatīvāka materiāla. Taču apģērba izvēli pirms simts gadiem arī daudz vairāk noteica situācija un personas statuss. No šī viedokļa neloģisks ir pulkveža Radziņa aristokrātiskais tērps ar cilindru Varšavā. Izbijušā cara armijas pulkveža, tagad politiska trimdinieka statuss Polijā nebija tik prestižs, viņš arī nebija ieinteresēts ar savu ārieni izcelties svešajā sabiedrībā. Cilindrs arī nebija ikdienas atribūts, to uzlika vien diplomātiskā protokola ietvaros. Turklāt Meierovicam ar nesalīdzināmi augstāku statusu šajā epizodē nav cilindrs. Kur loģika?

Dīvaini arī redzēt jauno, pašapzinīgo poļu virsnieku ar tādu kā šveicara cepuri galvā... Filma esot uzņemta astoņās dienās, un varētu saprast, ka saspringtais grafiks prasīja kādus upurus. Bet vai tikpat ierobežots bija arī sagatavošanās laiks pirms filmēšanas?!

No režijas viedokļa pārsteidz pulkveža Radziņa bezrūpīgā izturēšanās. Patiesībā taču no tikšanās ar Meierovicu bija atkarīgs viņa tālākais liktenis. Arī Meierovicam un Kristīnei Varšavā nebija pamats svētdienīgai pačalošanai – bija apdraudēta Latvijas pastāvēšana, un Meierovics uz Varšavu bija devies cerībā iegūt poļu armijas atbalstu. Taču loģikas trūkums Varšavas epizodēs nav tikai režisores „nopelns”, triviāli ir arī varoņu mutē liekamie teikumi.

Diemžēl šī nav vienīgā aplamība tekstā. Informācija par operetes tapšanu parādījās jau pirms pāris gadiem, tātad bija pietiekami laika, lai libreta autors izskatītu publikācijas par Z.A.Meierovicu un iepazītu izcilā valstsvīra dzīves faktus. Tāpēc jo derdzīgāk izskan apgalvojums, ka Meierovics esot bijis ārlietu ministrs arī Andrieva Niedras valdībā. Smags apvainojums dižā patriota piemiņai! Piezīme „bez paša piekrišanas” ir bezjēdzīga – nu kā gan kādu drīkst saukt par ministru, ja viņš ne vien nav devis savu piekrišanu, bet ir arī kategoriski noraidījis aizvainojošo piedāvājumu!

Jā, Andrievs Niedra pēc vācu militāristu 1919. gada 16. aprīļa puča Liepājā telegrāfiski aicināja Meierovicu ieņemt ārlietu ministra posteni viņa valdībā, uz ko Meierovics, tobrīd Latvijas delegācijā Parīzes Miera konferencē viennozīmīgi atbildēja, ka nekādu dalību Andrieva Niedras kabinetā neņems. Ka viņš savas pilnvaras saņēmis no Tautas padomes un turpinās savu darbu, tāpat kā Latvijas Miera delegācijā, Tautas padomes norādītās robežās. (Līgotņu Jēkabs „Zigfrīds Meierovics. Mūžs. Darbs. Liktenis”, VALTERS UN RAPA, 2001, 83.lpp.). Ja kāds nezin, varu piebilst, ka likumīgais Latvijas Republikas Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, Meierovica partijas biedrs un draugs šajā laikā, lai izvairītos no aresta un eventuālas nošaušanas bija patvēries uz angļu kuģa Liepājas reidā.
Absurdo apgalvojumu pirmoreiz pirms 90 gadiem savā grāmatā „Zigfrīds Anna Meierovics” palaida tautās Ansis Gulbis. Nezinu, kādi bija viņa apsvērumi, vien 5 gadus pēc Meierovica nāves nodrukājot šo insinuāciju – vēlēšanās nopulgot spilgtākas personības piemiņu vai paspodrināt par valsts nodevību notiesātā koloboranta A.Niedras mundieri? Neizskaidrojams un neattaisnojams fakts, tāpat kā virkne vēl citu absurdu A.Gulbja grāmatā. Atliek vien nopūsties, dzirdot šo apgalvojumu uzvedumā ar skaļi deklarētu patriotisma dominanti.

Rodas iespaids, ka libreta autors iespaidojies no Gulbja grāmatas, nepapūloties pirms 90 gadiem rakstīto pārdomāt un salīdzināt ar citos avotos atrodamām vēstures liecībām. Par to liek domāt arī liktenīgās avārijas apraksts, kas teju burtiski norakstīts no Gulbja grāmatas - ar apgalvojumu, ka mašīnai gāžoties Meierovics „visus izgrūda ārā, bet pats nepaspēja izlēkt”. Nu kā gan iespējams pāris sekundēs, kamēr gāžas mašīna „izgrūst ārā” vairākus cilvēkus?! Nav jābūt kaskadierim, lai saprastu aprakstītās situācijas absurdumu – pietiktu vien mazliet padomāt...

Vai elementāra pieklājība pret diženā valstsvīra pēdējiem brīžiem neprasa aprakstīt šo traģisko epizodi tā, kā to vēsturei atstājis šīs avārijas liecinieks un dalībnieks Gunārs Meierovics? Lūk, autentisks Zigfrīda Annas Meierovica jaukākā dēla, pazīstamā trimdas sabiedriskā darbinieka un Latvijas politiķa liecības pieraksts: „Ceļa malās bija svaigi uzbērta grants. Lielās vaļējās mašīnas riteņi vienā pusē iegrima, un mašīna apgāzās. Tas bija tāds vecs mersedess ar šaurām riepām. Visi pārējie – māte ar lielāko brāli un māsu un šoferis – paguva izlēkt, vien tēvs palika mašīnā, jo turēja mani klēpī. .. Atceros, kā viņš mani līdz pēdējam mirklim tā cieši, cieši spieda rokās. Un tad jau viņš bija miris, ar pārlauztu kaklu.” ( „Meierovics. Trīs Annas”, ZVAIGZNE ABC, 2014., 257. lpp.). Vēstures liecība, kas dziļi raksturo izcilā valstsvīra cilvēciskās īpašības un dvēseles dziļumu. Bet turpat līdzās – vēl virkne faktoloģisku kļūdu, kuras tik viegli bija iespējams novērst, pietiktu vien ar pārdesmit minūtēm un lielāku atbildības sajūtu. (Gunārs dzimis 12. maijā, tātad Z.A.Meierovics 22. augustā nekādi nevarēja braukt uz dēla dzimšanas dienu. Arī šoseja tolaik vēl nebija izbūvēta...).

Diemžēl nevīžība pret vēstures faktiem ir hroniska parādība latviešu filmās, kas kopš neatkarības atjaunošanas nomainījusi okupācijas laika apzinātos sagrozījumus. Bet tā jau ir cita saruna, citai reizei.

Kopumā pēc pirmizrādes palicis iespaids, ka talantīgu cilvēku kopa, īstenojot patriotisku projektu, nonākusi laika trūkumā, un kāda skatītajiem nezināma deadline viņiem liegusi uz mirkli apstāties, nomērīt paveikto vēl septīto reizi un tikai tad ķerties pie filmēšanas. Jūtams arī, ka dažāda bijusi profesionālās atbildības latiņa.

Aukstāko „Trīs zvaigžņu” virsotni veido veiksmīgā mūzikas partitūra un operas zvaigžņu spožais dziedājums, kas ir Zigfrīda Annas Meierovica piemiņas cienīgs. Ar to arī gribu apsveikt radošo komandu, īpašu atzinību veltot projekta dvēselei – Operetes fonda nenogurstošajai direktorei Agijai Ozoliņai-Kozlovskai. Novēlot, lai atjaunotais Operetes teātris iespējami drīz iekārtojas Ogres domes apsolītajās telpās, kur varēs tapt visās šķautnēs spoži iestudējumi.

Raksta autors: rakstnieks un publicists Jānis Ūdris

Trīs zvaigznes. Zigfrīds. Operete-biogrāfisks stāsts – Oficiālais tīzeris
( Video no Operetes teātris. The Operetta Theatre. Latvia youtube konta)