Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121), Fid:125, Did:0, useCase: 0


Viedoklis: Sabiedrība degradējas, jo maz lasa

Redakcija
Redakcija

" Jo mazāk mēs tās lasām, jo vairāk degradējamies. Piekritīsiet, ka mēs lasām aizvien mazāk un nenoliegsiet, ka degradējamies. " Viedokli par faktu, ka Latvijas sabiedrība pamazām degradējas un kāpēc, portālam iesūtīja biedrības „Latvietis” vadītājs Leonards Inkins. Publicējam materiālu pilnā apjomā.

Taisnība ir apgalvojumam, ka, lūkojoties trīsdesmit gadu griezumā, tie deputāti, kuri tad bija pašvaldībās, Augstākajā padomē un vēlāk Saeimā, bija galvas tiesu augstāki, prasmīgāki, saprotošāki, zinošāki un varošāki kā tie, kuru darbību varam vērot šodien. Ir secināma acīmredzama degradācija.

Bet tā vēl nav visa taisnība; otra taisnības daļa ir tāda, ka šī degradācija ir saistoša un attiecas ne tikai uz dažādu līmeņu deputātiem, bet arī uz vēlētājiem. Tātad uz sabiedrību kopumā.

Loģiski, ka rodas nākamais jautājums, tas ir jautājums – kāpēc? Jo, nezinot patiesos iemeslus vai noliedzot šo degradāciju, nevar rast risinājumu.

Es uzskatu, ka būtiski šo lejupslīdi ietekmēja un joprojām veicina tas, ka šo trīsdesmit gadu laikā mēs aizvien mazāk lasām grāmatas. Un, jo mazāk mēs tās lasām, jo vairāk degradējamies. Piekritīsiet, ka mēs lasām aizvien mazāk un nenoliegsiet, ka degradējamies. Svarīgi ir arī tas, kā ir mainījies to grāmatu saturs, kuras lasām vairāk, bet kāda satura grāmatas vairs nelasām.

Kosmoss

Šī milzīgā degradācija ir skārusi filmas, glezniecību, mūzikas pasauli. Visur, kurp neskaties – tik pa kāpnēm uz leju! (Kāpnes no atmiņām par Sokrātu un prostitūtu; kas par to nav dzirdējuši – neiespringstiet, tas būtību nemaina.)
Mēs lidojam Kosmosā, mēs sasniedzam Marsu... A priekš kam jūs uz turieni lidojat? Kas jums tur pazudis? Vai no tā, ka sasniedzām Marsu, uz Zemes vairs cilvēki nemirst no bada? Vai jau ir atrisināta mirstība no vēža, vai ir uzvarēts Covid? Neko no tā reāli neietekmē resursu šķiešana, laika izniekošana ziņkārības apmierināšanai un nesaprātīga izsīkstošo resursu noplicināšana. Labāk būtu sakārtojuši savu māju, nevis līduši citās, nevis līduši citu mitekļos.

Protams, grāmatas nav vienīgais iemesls vai cēlonis. Tas attiecas arī uz mūziku, uz teātri, uz filmām un ne tikai to saturu, bet arī uz mūsu attieksmi pret minēto. Ko mēs tur gribam ieraudzīt un izlasīt? Vai mēs vēlamies uzzināt, gūt zināšanas, izdarīt secinājumus, attīstīt domāšanu vai tikai patīkami pavadīt laiku? Izrādās, ka aizvien mazāk mums ir nepieciešams gūt zināšanas, noskaidrot un pierakstīt, kā jāstāda gurķi, jo Rimijā taču tie vienmēr ir.

Mums nav nepieciešamas zināšanas, kā pareizi jāpielīmē tapete, kā pareizi nokrāsot sienu, kaut informācijas par to šobrīd ir pieejams vairāk nekā jebkad. Tas mums vairs nav nepieciešams, jo ir bezgala daudz cilvēku un uzņēmumu, kuri par atsevišķu samaksu mums uztaisīs eiroremontu. Mums daudz kas vairs nav nepieciešams, un šī nepieciešamības pazušana veicina izlaišanos, nevēlēšanos uzzināt, un tas arī ir viens no cēloņiem mūsu degradācijai. Arī garīgajai.

Rīt būs vēl sliktāk

Šī tendence iet gan plašumā, gan dziļumā ne tikai Latvijā, bet visā Pasaulē. Tas nozīmē, ka visa Pasaule kļūst neaizsargātāka, nespējīgāka, degradētāka. Tas nozīmē, ka rīt mūs negaida nekas labāks par to, kāda ir šodiena. Tas nozīmē, ka rītdiena nebūs labāka par šodienu. Rīt būs vēl sliktāk. Nav pamata domāt, ka rītdiena būs labāka par šodienu, no kā izriet, ka šodiena jau ir sliktāka par vakardienu...

Par tiem, kas tomēr lasa. Dažādu iemeslu dēļ lasa. No to vidus rodas aizvien vairāk izglītotu muļķu. Arī tā ir degradācija – degradācija ar zināšanu palīdzību. Izrādās, ka var arī tā.

Vai šie prātvēderi, visa zinātāji un visa vērtētāji, paši ir jel ko no sākuma līdz galam izdarījuši vai paveikuši? Vai ir paši savām rokām kādu māju no būvbedres līdz jumtam uzcēluši, ir kādu dziesmu no pirmās līdz pēdējai notij uzrakstījuši? Ir kādu dzejoli uzrakstījuši? Ir jel ko radījuši savas dzīves laikā, izņemot gružu kaudzes, izplūdgāzes un rētas citu sirdīs? Nav, – ir tikai vāvuļojuši un patērējuši.

Ap mums, aiz mums, visur, kurp ne dodies, satiec nevis cilvēkus, nevis ieinteresētas personas, nevis izdarīt gribošos, bet funkcijas. Tie, kuri ir jel ko darījuši, piemēram, exelī, to labi saprot – no šejienes līdz šejienei, šajā stabiņā, plus tas stabiņš...

Priekš kam, ar kādu nolūku, ja kopainas nekādas, izpratnes nekādas un nav arī vajadzības izprast?! Tas uz mani neattiecas, tas nav mans darba pienākums, par to man nav jādomā, par to man nemaksā!
Mācītājs no kanceles pastāsta, ka vajagot būt iejūtīgiem, sirsnīgiem, izpalīdzīgiem, bet viņš bieži arī ir tikai funkcija. Viņa funkcija sākās ar pastāstīšanu, bet nebūt ne ar piemēra rādīšanu, nebūt ne ar motivēšanu, nebūt ne ieinteresēšanā, nebūt ne pārliecināšanā. Nē! Ir tikai cilvēki – funkcijas.

Vācieši

Mēs kādreiz smējāmies par vāciešiem, vāciešu celtniekiem, speciālistiem. Atnāk viens speciālists, ieskrūvē divas skrūves un pieliek plauktu pie sienas, bet skapi saskrūvēt – nē, tam vajag citu speciālistu. Vienas funkcijas. Gan skapis, gan plaukts ir viena dzīvokļa, pat vienas istabas interjers, bieži – pat vienas sienas.
Jābūt ir kopainai un kopskatam, bet tā mums sen vairs nav, un mēs nemaz negribam, lai tas būtu, jo tam ir domāti dizaineri, kas arī ir šauras funkcijas – redzēt kādu kopainu, nesaprotot detaļu nozīmi un pielietojumu, kā arī lietu praktisko pusi.

Tā mums ir labāk – no šejienes līdz šejienei es izdaru, esmu to izdarījis saskaņā ar normatīvajiem aktiem, instrukcijām un citiem noteikumiem. Es neko neesmu pārkāpis. Ak, mahimai jumts iebrūk, nu, maz kas kur iebrūk. Es taču pie tā neesmu vainīgs, es izdarīju visu, kā ir rakstīts, man nav jāredz kopaina. Tiesa vērtē – jā, viņš visas funkcijas ir izpildījis, tas nekas, ka šo funkciju pildīšanas rezultātā ir iebrucis kāds jumts un gājuši bojā cilvēki. Cilvēki nav galvenais, galvenais ir funkcija.

Xy...
Esat bijuši degvielas uzpildes stacijā? Es, kad nākas tur būt, domāju, bet nevaru izdomāt. It kā rakstīts: degvielas uzpildes stacija, bet patiesībā – restorāns! Kā manā jaunībā, kad uz šķūnīša bija rakstīts xy..., bet, kad atver durvis, – iekšā malka. Nav nekā no solītā...
Ienākot šajā restorānā, lai varētu samaksāt par degvielu, tev jāpagaida, kamēr tur esošie paēd.

P.S.
Cilvēkiem, kuri tomēr turpina lasīt grāmatas, kuri neiet kopsolī degradācijas virzienā, dzīvot kļūst aizvien grūtāk. Un tas pilnībā saskan ar Ž. Raspaja grāmatā «Svēto nometne» pausto.
Tiem, kas nezina, par ko ir runa, tiem būs jāsaņemas un par spīti visam grāmatu ar tādu pašu nosaukumu tomēr jāizlasa. Bet es neesmu tik naivs, lai domātu, ka jūs visu pametīsiet un tūlīt sāksiet lasīt. Manuprāt, nekā tāda nebūs, iespējams, ka būs tikai kāds izņēmums. Ceru, ka šis izņēmums būsi Tu!

Raksts autors: Leonards Inkins