Inkins: Runa ir par manu un manas tautas pašcieņu
Kādēl es to daru? Tas ir manas pašcieņas jautājums. Es pats sevi necienīšu, ja novērsīšos no biedrības, ja nodošu latviskumu, ja atteikšos no saviem uzskatiem, iekārtošos un dzīvošu savam vēderam.. Pārdomas par pašcieņas lomu dzīvē portālam iesūtīja biedrības „Latvietis” vadītājs Leonards Inkins. Publicējam materiālu pilnā apjomā.
Kāpēc?
Nu jau retāk, bet tomēr man nākas uzklausīt neizpratnes pilnus pārmetošus un pat aizrādošus jautājumus: kāpēc tu tā dari, kāpēc tu darbojies biedrībā «Latvietis», kāpēc atkārtoti izdevi grāmatu «Baigais gads», ar kādu nolūku izdevi laikrakstu «Latvietis Latvijā» un līdzīgus citus «kāpēc».
Kāds mērķis ir tavai nesaprātīgajai un neauglīgajai darbībai? Kam tev to vajag? Būtu dzīvojis, kā visi normāli cilvēki, cēlis māju, nositis čūsku, pelnījis naudu, fanojis par kādu sporta komandu vai sportistu. Nu, kaut koku būtu iestādījis...
Bet tu izšķied laiku, enerģiju un pat dzīvi nekam nevajadzīgām lietām. Tevi apsūdz, cenšas notiesāt, vai tad nav gana? Vai tad kāds to novērtē, vai tad kāds par to tev pateicas? Kāds tev no tā labums, kam tev to vajag? Vai tev nav bail?
Atbilde uz šiem «kāpēc» ir gaužām vienkārša. Tas ir manas pašcieņas jautājums. Es pats sevi necienīšu, ja novērsīšos no biedrības, ja nodošu latviskumu, ja atteikšos no saviem uzskatiem, iekārtošos un dzīvošu savam vēderam.
Satversme
Man to vajag, bet ne mazāk to vajag arī Tev, tikai es par to zinu, bet tu to atsakies atzīt.
Cilvēka dzīvē pašcieņai ir milzīga nozīme,– ja tās nav, tad, manuprāt, nav arī cilvēka.
Es sevi necienīšu, ja neaizstāvēšu savu tautu, savu valsti un ja man būs vienaldzīgi cilvēki. Es tomēr cilvēkus mīlu stiprāk kā suņus.
Mana, un ne tikai mana, pašcieņa ir aprakstīta likumos, Satversmē, normatīvajos aktos un citos saistošajos regulējumos.
Vai es gribu panākt kādus jaunus likumus? Iespējams, bet vairāk par jauniem likumiem man rūp, lai tiktu ievēroti jau esošie. Mani mēdz apsaukāt par radikāli tikai tādēļ, ka es vēlos, lai Latvijas Satversmē rakstītais darbotos arī praksē, īpaši paustais preambulā.
Man rūp, lai tiktu pildīta okupācijas deklarācija, lai taisnīgi un likumīgi tiktu likvidētas padomju okupācijas sekas. Lai Latvijas vara un arī citu valstu varas atbalsta un veicina «..to personu centienus, kuras vēlas no Latvijas atgriezties savā etniskajā dzimtenē un no ārvalstīm – savā tēvzemē Latvijā». Neko vairāk!
Man rūp, lai tiktu atcelti nelikumīgie likumi, tas ir tādi likumi, kurus ir ieviesusi kāda grupa cilvēku un no šī likuma darbības gūst sev taustāmu labumu, atņemot pārējiem.
Es gribu
Man rūp, lai policija ievēro likumu, lai valsts vara nepārkāpj Satversmi. Es negribu neko vairāk, kā ir rakstīts satversmē un likumos.
Vai tas ir par daudz prasīts, vai es par daudz atļaujos, vai tas ir kas nesasniedzams. Tas ir sasniedzams, ja to vēlēsies arī tu, ne tikai es.
Uz jautājumu, kā lai atmet smēķēšanu, ir vienkārša atbilde – nesmēķē! Uz jautājumu, kā lai pārstāju zagt, ir tikpat vienkārša atbilde, vienkārši nezodz. Kas jādara, lai Satversmē paustais kļūtu par realitāti, kas jādara, lai okupācijas deklarācija kļūtu par realitāti? Satversmē un okupācijas deklarācijā paustais ir jāpilda.
Es cenšos, lai cilvēkiem, kurus pazīstu, ar kuriem satiekos un kurus uzrunāju, arī būtu pašcieņa, lai arī viņi vēlētos un rīkotos tā, lai Latvijas likumi darbotos.
Es nenosodu
Runa nav ne par kādu radikālismu, ne kādu opozīciju varai vai naidīgu attieksmi pret valsti. Runa ir par manu un manas tautas pašcieņu. Man tas šķiet svarīgi un nozīmīgi. Es aizsargāju savu pašcieņu un latviešu tautas pašcieņu, un man nav svarīgi, kā to definē tie, kuri grib gan man, gan manai tautai atņemt pašcieņu un daudzos gadījumos to jau ir atņēmuši.
Vai viņi to dēvēs par radikālismu, par naida runu vai citādi apmelos un apsaukās?. Dievs redz un zina, kā ir patiesībā, un Viņa viedoklis man ir svarīgs, bet šo apsūdzētāju un aprunātāju viedoklis man nešķiet uzmanības vērts.
Ja ko kritizēju vai atmaskoju, tad to daru tāpēc, ka nevēlos dzīvot melu, izlikšanās, vienaldzības un pat nelietības atmosfērā.
Vairums cilvēku tomēr nevēlas aizstāvēt savu pašcieņu, viņi personiskā labuma dēļ ir gatavi atteikties no pašcieņas, ja tā var labi iekārtoties un gūt kādu taustāmu labumu. Es nenosodu šos cilvēkus,- es nosodu šo nepareizo rīcību, kad cilvēks atsakās no pašcieņas, lai tik gūtu taustāmu un skaitāmu labumu. No kurienes šis labums nāk, kāda ir tā izcelsme, daudziem raksta sākumā minētajiem nav svarīgi, ka tik man ir.
Runā, ka brīvprātīga atzīšanās samazina vainu, bet palielina termiņu. Iespējams, ka tā arī ir, bet es esmu pateicīgs tiem, kuri man pamatoti aizrāda. Es ieklausos un ņemu vērā.
Runā arī, ka dvēsele ir jāatdod Dievam, sevi – dzimtenei, bet godu un pašcieņu – nevienam.
Leonards Inkins
