Jauna teorija par to, kādēļ Mēness pie horizonta izskatās lielāks
Mēness lielums pie horizonta ir viena no populārākajām un apspriestākajām optiskajām ilūzijām, kurai skaidrojums tiek meklēts jau gadsimtiem ilgi.Nav ne mazāko šaubu, ka šāda ilūzija pastāv. Fotografējot Mēnesi dažādos augstumos, redzams, ka tā patiesi ir ilūzija.
Viens no populārākajiem skaidrojumiem ir, ka Mēness izmērs ir atkarīgs no objektiem, kas redzami tā tuvumā. Tuvu pie horizonta parasti atrodas mājas, koki un citi objekti. Salīdzinot ar tiem, Mēness ir lielāks. Šis skaidrojums ir saistīts ar slaveno Ebinghausa ilūziju, kad apļa šķietamais izmērs ir atkarīgs no citu tuvumā esošo apļu izmēra.
Tomēr šai teorijai ir savi trūkumi. Piemēram, tā neizskaidro Mēness palielināšanās apmērus. Daži novērotāji stāsta, ka pie horizonta Mēness izskatījies pat divas reizes lielāks, lai gan Ebinghausa ilūzijas gadījumā eksperimenta dalībnieki parasti min, ka apļu izmērs atšķiras tikai par kādiem 10%.
Otrkārt, šī teorija nepaskaidro, kādēļ šis efekts nav novērots fotogrāfijās un video materiālos. Ebinghausa ilūzija ir novērojama gan vienā, gan otrā gadījumā.
Treškārt, ko gan nepiemin abi autori, ir fakts, ka Mēness lieluma ilūzija saglabājas arī tad, ja pie horizonta nav nekādu atskaites objektu, piemēram, atklātā jūrā.
Jaunā teorija ir balstīta uz pieņēmumu, ka mūsu smadzenes attālumu izvērtē divos dažādos veidos. Pirmā ir binokulārā redze. Kad abu acu uztvertais attēls ir tāds pats, attālumam līdz objektam ir jābūt lielam.
Otrais ir mūsu pašu neapzināti izveidotais pasaules modelis, kurā mēs esam iedomājušies, ka debesis atrodas noteiktā attālumā. Reāli mēs to uztveram kā fiksētu sfēru, uz kuras atrodas Mēness, Saule un zvaigznes.
Rodas pretruna. Mūsu pasaules uztveres modelis saka, ka Mēness atrodas tuvāk nekā debesis, bet binokulārā redze liek domāt, ka tā nav.
Antonides un Kubota uzskata, ka ilūzija ir veids, kā smadzenes tiek galā ar šo pretrunu.
"Mēs hipotētiski pieņemam, ka smadzenes šo pretrunu atrisina, pārveidojot Mēness vizuālo projekciju, palielinot tā izmērus," rakstīts publikācijā.
Viņi norāda, ka projekcijas izmaiņas ir atkarīgas no mūsu iedomātā attāluma līdz debesīm. Horizonta virzienā mūsu skatam paveras dažādi atskaites objekti, tādēļ debesis šķiet tuvākas, bet, kad šādu atskaites punktu nav, debesis un līdz ar to arī Mēness, šķiet tālāki.
Ideja patiesi ir interesanta. Abi zinātnieki gatavojas turpināt pētīt šo ideju, piemēram, nosakot ilūzijas apmērus dažādās vidēs - kalnos, ielejās, atklātā laukā utt. Ne mazāk interesanti būtu iesaistīt šajā eksperimentā cilvēkus, kuriem ir traucēta binokulārā redze.
Protams, Antonides un Kubota teorija neizskaidro, kādēļ šī ilūzija pazūd, kad uz Mēnesi skatās ačgārni. Neticiet? Sagaidiet nākamo pilnmēnesi un pārbaudiet paši. Aplūkojiet Mēnesi pie horizonta un tad noliecieties uz priekšu un skatieties caur kājstarpi. Mēness kļūst mazāks.
MIT Technology Review
StarSpace - Astronomijas portāls un observatorija
