Iepazīsti mākslas virzienus - Sirreālisms

Līdzīgi kā dadaisti (mākslas virziens, kurš radās Šveicē 1916.gadā kā protests pret 1.pasaules karu un izpaudās mākslas idejiskuma (idejas) noliegumā), arī sirreālisti uzskatīja, ka Pirmā pasaules kara šausmu cēlonis ir industriālā revolūcija un racionālais prāts, tāpēc glābiņš jāmeklē irracionālajā sapņu pasaulē.
Sirreālisms radās Francijā 20. gs. divdesmitajos gados, kur tas attīstījās no aktīvās dadaisma kustības.
Nozīmīgākā sirreālisma atšķirība no dadaisma ir pastiprināta interese par cilvēka bezapziņu un it sevišķi tās izpausmēm sapņos.

Rakstnieki un dzejnieki bija pirmie, kas savus literāros sacerējumus radīja sirreālistiskā formā. Kā literatūras virzienam tam pamatā bija dadaisms, lai gan sirreālisma elementi atrodami arī iepriekšējo laiku literatūrā. Par sirreālisma pamatlicējiem literatūrā uzskatāmi franču dzejnieki Andrē Bretons, Pols Eliārs, Luijs Aragons.
Būtiskākais literatūrā bija tieši nepastarpināts pārdzīvojums un spilgtas emocijas, tāpēc bieži sastopama parādība bija ārkārtīgs sajūtu sakāpinājums. Sirreālisma autori dažkārt simulēja psihiskas slimības vai ārprāta murgus, tā it kā pietuvojoties neapzinātajam un izvairoties no saprāta kontroles, lai arī šajos gadījumos mērķis nebija aptumšots gara stāvoklis, bet gan nepastarpinātā veidā radušies mākslas darbi.

Sirreālisms atainojās arī kino. Skatītājiem šādas filmas šķita aizraujošas, jo tajās bija atspoguļotas dažādas interesantas pārvērtības, viss neparastais un neierastais. Luijs Bunjuels tiek uzskatīts par visredzamāko sirreālisma pārstāvi kino. Viņa 1928.gadā kopā ar Salvadoru Dalī veidotā filma "Andalūzijas suns" ir sirreālisma klasika. No Austrumeiropas autoriem redzamākais pārstāvis ir čehu multiplikators Jans Švankmaijers. Sirreālisma iezīmes specifikas dēļ parādījās ļoti daudzu režisoru daiļradē.

Sirreālisms tēlniecībā. Lai gan tēlniecībā skulptūras nereti aizstāja dažādu objektu darināšana, aizraušanās ar rūpnieciskiem priekšmetiem, kas izrauti no dabiskās vides un sirreālistu darinājumos ieguvuši dīvainu, dažkārt pat šokējošu, murgainu traktējumu. Pazīstams sirreālists ir angļu mākslinieks un tēlnieks Henrijs Mūrs, kas kļuva slavens ar saviem lielizmēra mākslas darbiem, kurus viņš atlēja bronzā vai izkala marmorā.

Vissaistošākā un interesantākā sirreālisma nozare man pašai šķiet glezniecība, tāpēc vairāk pievērsīšos tieši tai.
Arī mākslā sirreālisms pamatā radās Francijā. Pazīstamākie sirreālisma mākslas pārstāvji ir Salvadors Dalī, Renē Magrits, Džordžo de Kiriko. Andrē Bretons ārkārtīgi augstu vērtēja Pablo Pikaso darbus, taču Pikaso sirreālisma kustībai nepievienojās.
Kopumā sirreālisma glezniecībā izdalījās divi novirzieni:

1) abstraktais sirreālisms, kas iespaidojies no kubisma un abstrakcionisma izteiksmes līdzekļiem (abstraktajām formām, figūrām, līnijām) un tehnikām.

2) figurālais sirreālisms, kur glezniecībā apvienojās un saplūda kopā vistiešākais naturālisms un visneiedomājamākās vīzijas, cilvēciskas būtnes un fantastiskākie radījumi, un tas viss – visbiežāk uz kādas nereālas, iluzionistiskas, šķietamas telpas fona.

Slavenākā un skandalozākā sirreālista slavu izpelnījās Salvadors Dalī. Viņš savos darbos tiecās atspoguļot procesus cilvēka zemapziņā, absurdās un neloģiskās kombinācijās un situācijās apvienojot reālistiski un pilnīgi naturālistiski gleznotus motīvus. Dalī apgalvoja, ka savās gleznās viņš neko neizdomājot, tikai ataino savus sapņus un vīzijas, pār kurām viņa racionālajai domāšanai nav kontroles. Dalī dēvēja savas gleznas par sava veida fotogrāfijām, kas darinātas ar rokām, kā arī par zīmētiem sapņu fotoattēliem. Turklāt mākslinieka darbi vienmēr izcēlās ar īpaši fotogrāfiski precīzi izstrādātām detaļām, kā arī ar objektu caurspīdīgumu.

Par sirreālisma pastāvēšanas beigām domas un viedokļi dalās. Vieni uzskata, ka sirreālisms beidzies līdz ar Otrā pasaules kara sākumu, citi domā, ka tas pastāv joprojām.