Vecākiem strīdus vajadzētu atrisināt atsevišķā strīdu istabā
Varētu šķist, par ko gan bērnam satraukties – ne viņam jādomā, kā nomaksāt ikmēneša rēķinus, ne par to, kā uzturēt ģimeni un konkurēt nežēlīgajā darba tirgū. Bezrūpīga dzīve vien. Tomēr arī bērni diendienā ir pakļauti lielākam vai mazākam stresam, ko izraisa pienākumi skolā, attiecības ar viņu līdzcilvēkiem skolā. Tāpēc īpaši būtiski, lai bērnam būtu stiprs atbalsts – ģimene. Tai jābūt kā miera zonai, nevis, kā dažkārt notiek, vēl viens faktors, kas rada stresu bērnam.
Diemžēl nav vienas metodes vai mācību grāmatas, kura pateiktu priekšā, kā veidot harmoniskas ģimenes attiecības, kurās bērns būtu pasargāts no stresa. Taču vēdiskais filozofs un psihologs Uģis Kuģis uzsver, ka mājās vecākiem vajadzētu ievērot vismaz vienu noteikumu – nekad nestrīdēties bērna klātbūtnē, jo tas var atstāt psiholoģiskas sekas nākotnē. Vēdiskajos laikos šim mērķim tika izmantotas īpašas strīdu istabas, kurās izlādēt dusmas, bērniem neredzot.
Uģis Kuģis stāsta, ka bērns līdz piecu gadu vecumam ļoti aktīvi apgūst pasauli. Šajā laikā bērnam visciešākā saskarsme ir ar vecākiem, kas ir bērnu autoritātes, un viņu uzvedība bērnam rāda piemēru. Nevienā ģimenē nav iespējams izvairīties no stresa situācijām, tomēr vecāku pienākums ir rādīt, kā ar tām tikt galā. Piemēram, ja vecāki kā risinājumu izmantos alkoholu, ir liela iespēja, ka arī bērns vēlāk šādi mēģinās tikt galā ar stresu.
Protams, no stresa bērnus nav pilnībā iespējams pasargāt un ne visos gadījumos tas pat ir nepieciešams. Tomēr būtiski vecākiem ir pamanīt stresa pazīmes un novērtēt, kad nepieciešama viņu iejaukšanās. Holistiskā menedžmenta konsultante un apzinātas ēšanas trenere Inese Millere stāsta, ka bieži vien pazīmes ir manāmas uzreiz, piemēram, problēmas ar komunikāciju, nepaklausība, regulāras vēdersāpes, nagu graušana. Šādas pazīmes var parādīties, piemēram, pēc skolas gaitu uzsākšanas vai kādām citām lielām dzīves pārmaiņām. Tomēr ikvienam ir nepieciešams savs laiks, lai adaptētos jaunos apstākļos. Tāpēc šajā gadījumā jābūt pacietīgiem un jāseko līdzi, vai pazīmes mazinās (bērns adaptējas) vai tikai pastiprinās un bērnam nepieciešama pieaugušo palīdzība, lai tiktu galā ar situāciju.
Stresa dēļ bērnam var būt miega traucējumi, kā arī nepareiza un neapzināta ēdiena uzņemšana. Svarīgākais ir neļaut bērnam mocīties un izrunāt ar viņu visus sasāpējušos jautājumus. Vecāki vislabāk pazīst savus bērnus, tāpēc tieši viņu atbildība ir uzklausīt, saredzēt izmaiņas bērna uzvedībā un attiecīgi rīkoties. Sarunājoties ar bērnu jau laikus, ir iespējams tikt pāri visiem šķēršļiem.
Ja ar bērnu nav iespējams sarunāties, vecākiem nevajadzētu kautrēties lūgt speciālista palīdzību. Jo nereti pašiem vecākam miers ir vajadzīgs vairāk, nekā bērnam. Dažkārt pietiek tikai ar īsu sarunu un dažu, pat nelielu pārmaiņu ieviešanu mājās, lai viss sāktu nokārtoties.
Inese Millere uzsver, ka bērna psiholoģiskās noturības veidošanā būtiska loma ir bērna dzīvesveidam – uzturam, fiziskajām aktivitātēm un miega režīmam. Visu pakāpeniski sakārtojot, bērns kļūst arī noturīgāks pret stresu, jo viņa dzīvē pastāv zināma kārtība. Tomēr jāsaprot, ka bērnam mācīto ir jāievēro arī pašiem vecākiem, jo iemācīt to, ko neievēro vecāki, ir ļoti grūti.
Īpaša uzmanība jāpievērš pareizai ēšanai, jo stress un ēšanas paradumi iet roku rokā. Nevajadzētu raudošu bērnu nomierināt ar našķi, jo pēc tam ar emocionāla veida ēšanas paradumiem būs jācīnās teju visu mūžu. Tāpat daudzi bērni negrib ēst vecāku sagatavoto ēdienu. Kā risinājums blakus tiek novietots mobilais telefons vai planšete - bērns paēd, neapzinoties, cik daudz apēd, jo viņa uzmanība tiek novērsta uz kaut ko citu. Visas šīs lietas ilgtermiņā var radīt būtiskas ēšanas problēmas, kas var negatīvi ietekmēt veselību. Tāpat uzturu jāpapildina ar magniju un B6 vitamīnu. Tiem piemīt nervu stiprinošas un nomierinošas īpašības, kas palielina noturību pret stresu. Magnijs palīdz arī atslābināt muskuļus, labāk sagatavojot bērnu kvalitatīvam miegam.
Savukārt Uģis Kuģis norāda, ka vēdiskajā audzināšanā vecāki pievērsa uzmanību bērna „stihijai” jeb viņa dzīves aicinājumam. Katram cilvēkam jau kopš bērnības ir izteiktāka skolotāja, vadītāja, biznesmeņa vai strādnieka puse. Daudzu vecāki neieklausās sava bērna vēlmēs, turpinot sūtīt bērnu uz ārpusskolas pulciņiem, kas viņam patiesībā nav piemēroti. Savukārt tas var radīt bērnam stresu. Piemēram, ja bērna „stihija” nav sports, viņš nebūs tik veikls un izturīgs, kā tie, kuriem tas ielikts liktenī. Tāpat vēdiskais filozofs aicina vecākus padomāt, vai ar pulciņiem viņi necenšas patiesībā panākt vairāk laiku sev, lai varētu darboties telefonā vai ar citām lietām. Cik daudz vecāku skatās, ko bērns dara ārpus skolas un kādas ir viņa attiecības ar pulciņa vadītāju, citiem bērniem? Vecākiem ir bērnam jājautā, kā viņam klājas, un jāsaprot, ka ar bērnu nodibināt abpusēju dialogu ir ilgstošs darbs. Runāt ar bērnu un aktīvi līdzdarboties viņa ikdienā ir ļoti svarīgi!
