Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121), Fid:245, Did:0, useCase: 0


Vai pastāv platoniska mīlestība vai tā ir tikai mīlestības ilūzija?

Vai pastāv platoniska mīlestība vai tā ir tikai mīlestības ilūzija?
Foto; Iveta Apškrūma

Kopš gandrīz ikvienā mājā ir ieviests internets un uzradušies dažādi iepazīšanās portāli, tas atvieglo iespēju iepazīties, pat neizejot no mājas, taču bieži vien šādas platoniskas attiecības izveidojas pat precētiem pāriem, kas neko nenojaušot, pakāpeniski pakļaujas jaunām sajūtām un ieslīgst arvien dziļākā un emocionālākā sarakstē ar iepazīto partneri.

Šoreiz ar savu pieredzi padalījās kāda sieviete, kas pati piedzīvojusi līdzīgu situāciju:

"Vai mīlestību var atrast internetā un vai iepazīšanās internetā var izvērsties nopietnās attiecībās? Daudzi teiks, ka nevar iemīlēties caur internetu iepazītā personā, taču es teikšu tā - ir iespējams izjust mīlestības ilūziju, pat tik spēcīgu, tik patiesu, kādu reizēm nav iespējams just reālājā dzīvē, kad mīli nevis naudas, izskata vai vēl kādu muļķīgu un neīstu īpašību dēļ, bet, kad mīli viņa dvēseli, viņa vārdus, tik patiesus, ka ir vēlme tiem ticēt, kad pārnāc mājās un vienīgā vēlēšanās ir nevis pieņemt vannu, pārģērbties, izdzert kafiju, bet pārbaudīt, vai viņš nav uzrakstījis kādu vēstuli jeb uzzināt, kā viņam klājas.

Viss iesākās pirms četriem gadiem ar nejaušu iepazīšanos vienā no sociālajiem tīkliem. Nejauša tā bija dēļ manis, jo kā vēlāk atklājās, viņš jau kādu laiku bija meklējis piemērotu iepazīšanās veidu ar mani un nebija izdomājis neko labāku kā uzrakstīt... Iepazināmies. Sākām saraksti un pēc kāda laika es sapratu, ka man ir viegli un interesanti ar viņu. Katru rītu man pienāca īsziņa. Nebija tādas dienas, kad nebūtu saņēmusi ziņu no viņa. Tas ir tik patīkami, ja kāds par tevi atceras, ja kāds tev raksta un rakstīs, lai ko arī tu nedarītu - gulētu, mazgātos, sēdētu pie datora, skumtu darbā - tev tik un tā uzrakstītu... Sarakstes laikā viņš kaut kā ātri un neuzbāzīgi iemanījās kļūt par man tuvu un dārgu cilvēku. Laikam ejot, mēs ļoti satuvinājāmies, stundām ilgi varējām pļāpāt par jebkuru tēmu, stāstījām bērnības atgadījumus, dalījāmies ar visslēptākajām domām... Nebija bail, ka mani nesapratīs, ka uzskatīs par vājprātīgu... Starp mums viss bija viegli. Šķita, ka neviens izņemot viņu mani tik labi nesaprot. Viņš bieži iztēlojās, ka mēs noteikti kādreiz būsim kopā, ka mums būs sava māja un mēs iekopsim nelielu dārziņu, iegadāsimies suni un, lūkojoties saulrietā, mājas priekštelpā dzersim tēju.

Mums ir bijuši strīdi un mani nomocījušas domas, vai ir vērts to visu turpināt, ir bijušas kaislību pilnas tikšanās un skumjas par to, ka drīz jāatvadās, jāatgriežas realitātē, tādēļ, ka bija viena problēma - es biju oficiāli precējusies. Viņš gaidīja un cerēja, ka spēšu pieņemt kādu lēmumu, bet es nebiju pārliecināta, kā rīkoties. Lieliski apzinājos, ka esam viens otra sapnis, pasaka, kurai atliek vien pieskarties un tā pārtrauktu būt tik pievilcīga un vēlama... Sapnis pārvērstos vien mājsaimniecības problēmās.

Es jau ilgu laiku dzīvoju kopā ar vīrieti un sapratu, ka mans vīrs mani mīl, mīl ar visiem maniem trūkumiem un "tarakāniem" manā galvā, sapratu, ka dažreiz pats tuvākais cilvēks ir nevis tas, uz kuru esi uzburta kā uz nelabo, bet tas, kurš zina, cik tējkarotīšu cukura iebērt tavā tējas krūzē un šī sapratne neļāva man izjaukt savu ģimeni un iesākt jaunas attiecības ar citu vīrieti, taču viņš joprojām cerēja...

Es sev vairākkārt uzdevu jautājumu, vai tiešām es mīlu savu jauno draugu? Atbilde tāda - nē, es viņu nemīlu... Es vienkārši vēlos būt viņam blakus, sēdēt un skatīties uz viņa profilu, klausīties, kā viņš elpo, ielikt savu plaukstu viņa spēcīgajās rokās, uzsmaidīt tik tikko manāmajam smaidam, ļauties patiesam, nedalītam priekam, redzēt "lēkājošos velniņus" viņa acīs un dalīties ar savām izjūtām.
Es nemīlu, bet man ir svarīgi viss, ko viņš jūt, domā un saka, pat, ja tas ir par kafiju, kuru viņš no rīta nav izdzēris, pazaudētām atslēgām vai brīnišķīgu saulrietu, kuru viņš ceļā uz mājām novērojis, svarīgi ir zināt, ka, dzirdot manu balsi, viņš smaida gluži tāpat kā es, kad atbildu uz viņa tālruņa zvaniem, un mēs sapņojam par kaut ko līdzīgu.

Un kas, ka nemīlu? Mums taču ir par ko kopā paklusēt, kad katrs klusē nevis par kaut ko savu, bet, kad mēs klusējam par kaut ko kopīgu un šai klusēšanai dažreiz ir daudz lielāka nozīme nekā visiem mums zināmajiem vārdiem un frāzēm... Taču tas viss ir tikai kā pasaka...

Es pieņēmu lēmumu, ka savā dzīvē neko nemainīšu. Tā lūk arī dzīvoju šos četrus gadus. Acīmredzot Dievs mani ir radījis diviem. Man vajadzētu pārtraukt šo pasaku, atlaist viņu, dot viņam iespēju izveidot savas attiecības nevis lolot cerības, ka kādreiz es tomēr pārdomāšu un pagriezīšu savu dzīvi kājām gaisā, bet es nespēju, nepietiek spēka... Kad cilvēks kļūst par daļiņu tevis, kļūst ļoti bail... Kad saproti, ja viņš pazudīs no tavas dzīves, tad nekas nemainīsies. Nē, debesis nesavienosies ar zemi un arī vasara ar ziemu nemainīsies vietām. Viss būs kā parasti, tikai viņš, aizejot no tavas dzīves, paņems līdzi lielu daļu tavas dvēseles.

Pēdējo gadu es pacentos attālināties no viņa, lai pēc tam nebūtu tik sāpīgi, tādēļ ka šķiršanās ir neizbēgama, taču viņš man vienmēr un arī tagad ir bijis vajadzīgs. Es viņam arī, taču tas, netiekoties mēnešiem ilgi un bieži nesarakstoties, netraucē mums dzīvot katram savu dzīvi, netraucē ar kādu satikties, mīlēties un atzīties mīlestībā. Mēs tiekamies ar saviem draugiem un vienmēr smaidam, tāpēc ka mīlam dzīvi, skūpstam kāda lūpas, kāda iespējams vēl tikai sapņojam noskūpstīt, kādu noraidam, bet, lai kas arī nenotiktu, kārtējā bezmiega naktī viņš man zvana, lai pateiktu: "Tu man esi vajadzīga," un kā atbildi dzirdētu: " Tu man arī"...
Tas viss nemaz nav tik vienkārši... "

Parasti šādu attiecību tālejošākai veidošanai traucē bailes zaudēt stabilitates sajūtu, jo moka neziņa par to, kādas jaunās attiecības laika gaitā izvērtīsies, var uzmākties doma par iespēju palikt vienai, taču pāri visam ir apziņa, ka šo attiecību pastāvēšanas atslēga ir pasakainās emocijas, kas varētu izzust reizē ar ikdienas sarežģījumiem, ar ko nāktos saskarties uzsākot nopietnākas attiecības.

Bieži vien cilvēki, kas ļaujas virtuālām attiecībām, ir tie, kas nesaņem ilgotās sajūtas reālajā dzīvē. Viņiem pietrūkst iespējas saņemt un sniegt kaisles pilnas emocijas. Blakus ir cilvēks, kas jau ir iepazīts, varbūt pat paredzams, bet tur, otrpus interneta tīkla, ir vēl kāds, neatrisināms, vilinošs noslēpums, sapnis pēc kura alkt un ilgoties. Daļa cilvēku atšķirs kaislības no tās mīlestības, kas ir pilna arī ikdienas rūpju, taču daļa visticamāk ļausies jaunam vilinājumam un savu laulību pakļaus šķiršanās mirklim.
Spriediet paši, vai šādos gadījumos ir vērts uzsākt jaunas attiecības vai tomēr saglābt jau esošās, taču kā liecina vairāku cilvēku dzīves pieredze - jaunas attiecības nāk ar jaunām problēmām.

     [+] [-]

, 2010-12-27 13:47, pirms 11 gadiem
nu redz kā - gribu un negribu...gribu vīru un arī mīļāko...un galu galā pati nezinu, ko..

     [+] [-]

, 2010-12-27 14:16, pirms 11 gadiem
Tur jau tā lieta, ka šādi iepazītu cilvēku var mīlēt tikai un vienīgi virtuāli. Neviens, šādi sarakstoties nav īsts, ne viena ne otra puse. Abi sevi iztēlo daudz labāku nekā patiesībā ir. Dzīvē atklātos pavisam citi cilvēki un abi būtu vīlušies.

     [+] [-]

, 2010-12-27 14:21, pirms 11 gadiem
Par saulrietiem runā tikai aplidošanas periodā, pēc tam, kad iekārotā kļūst par sievu un sākas ikdiena, runas notiek par bērniem, pusdienām utt.

     [+] [-]

, 2010-12-27 19:39, pirms 11 gadiem
Tā es arī nesapratu mīl viņa vai nemīl to interneta draugu? Tā jau ir, ka cilvēkam vajadzīg kāda uzticības persona, ar kuru parunāt par savām dziļākajām dvēseles sāpēm un slēptajām domām...izskatās, ka šai sievietei tieši internetā iegūtais draugs ir šāda uzticības persona. Tas nozīmē, ka laulātais nemaz nav īsts draugs, ja reiz nevar r viņu par visu izrunāties.

     [+] [-]

, 2010-12-27 23:10, pirms 11 gadiem
Mjā, viss jau ir baigi feini. Tik gribot sēdēt uz diviem krēsliem, var gadīties, ka paliec visp uz grīdas...............

     [+] [-]

, 2010-12-27 23:42, pirms 11 gadiem
Katrīnas māmiņa. rakstīja: Mjā, viss jau ir baigi feini. Tik gribot sēdēt uz diviem krēsliem, var gadīties, ka paliec visp uz grīdas...............
O, patiesi vārdi. Tā jau dažiem ir gadījies.

     [+] [-]

, 2010-12-28 00:09, pirms 11 gadiem
Grūti tādā sarakstē pateikt ko patiesu; viss ir sapnis un pasaka, tāpēc arī sarakste viens liels ziepju burbulis.

     [+] [-]

, 2010-12-28 02:46, pirms 11 gadiem
šitā nav nekāda mīlestība, bet izlaidība, vīru žēl, tas nabadziņš droši, ka nezina ar ko sieva nodarbojas tai laikā, kad vajadzētu ēst gatavot vai māju tīrīt

     [+] [-]

, 2010-12-28 13:32, pirms 11 gadiem
Jā vīru žēl. Viņš mierīgi dzīvo un varbūt pat domā: vai cik man forša sieva. Bet ko šī? Laiž ar citu.

     [+] [-]

, 2010-12-28 15:06, pirms 11 gadiem
Neko viņa nelaiž. Cilvēks patiesībā nelaimīgs, ja reiz meklē, ar ko izrunāties. Tātad vīrs pats vainīgs, nepievērš pienācīgu uzmanību savai sievai. Vai citādi viņai vajadzētu kādu no malas, pie tam vēl tikai platoniski, bez tuvām attiecībām.

     [+] [-]

, 2010-12-28 19:11, pirms 11 gadiem
Nu kaa tad, ka nelaimiiga. vina tikai saka, ka dziivee viss ok. Bet taa nav taisniiba. Vina ir ne visai apmierinaata ar dziivi un nevar izveeleeties vienu no diviem. tas drosi vien taapeec, ka neviens no tiem nav iistais. Arii man kaadreiz bija liidzigi, tikai neviens no maniem abiem viiriesiem nebija interneta draugs. Satikos ar abiem vienlaiciigi, negribot atteikties ne no viena no viniem, liidz satiku treso un iisto. Tagad nevienu citu man nevajag.

     [+] [-]

, 2010-12-28 22:05, pirms 11 gadiem
Arī man ttiecības ir dažādas, es tām visām vienkārši ļaujos.

     [+] [-]

, 2010-12-28 22:27, pirms 11 gadiem
Arī man ttiecības ir dažādas, es tām visām vienkārši ļaujos.
Un pareizi dari, jāpriecājas, kamēr var.

     [+] [-]

, 2010-12-28 23:06, pirms 11 gadiem
dura pilnīga. pati nezin, ko grib un arī rakstītāja nezin ko vēlas. Psihoterapeits raud pēc jums vai žopa prosi priklučenija vai arī ot žiru besimsja. bet var jau būt ka 14 gadniekiem šis ir īsteni interesnts story ...

     [+] [-]

, 2011-01-05 21:35, pirms 11 gadiem
Katrs var teikt un darīt ko grib, dzīvojam brīvā valstī.

     [+] [-]

, 2011-01-11 19:05, pirms 11 gadiem
katrs pa savam jūk prātā...

     [+] [-]

, 2011-01-11 20:14, pirms 11 gadiem
Izskatās, ka ne visi saprot, kas ir cilvēka dvēseles vientulība. Nosodīt jau viegli, bet ko darītu paši brīžos, kad gribas kaukt kā vilkam pilnmēness naktī.

     [+] [-]

, 2011-01-22 14:24, pirms 11 gadiem
dermo rakstīja: dura pilnīga. pati nezin, ko grib un arī rakstītāja nezin ko vēlas. Psihoterapeits raud pēc jums vai žopa prosi priklučenija vai arī ot žiru besimsja. bet var jau būt ka 14 gadniekiem šis ir īsteni interesnts story ...
manuprāt, nevajag visu un visus noriet

     [+] [-]

, 2011-02-11 21:52, pirms 11 gadiem
es nenosodu meiteni un to puisi....

     [+] [-]

, 2011-02-11 21:56, pirms 11 gadiem
Raksts ir patīkams, dikti. Uzbūru ainavu,vizualizēju- skrēja skudriņas.

     [+] [-]

, 2011-03-22 21:38, pirms 11 gadiem
Izskatās, tā ir pārāk delikāta tēma, lai kāds arī ieteiktu kaut ko konkrētu..žēl gan