Kur atrast cilvēka dvēseli? Furu cilts Centrālajā Āfrikā zina atbildi uz šo jautājumu
Sensenos laikos, kad Dievs radīja pasauli, viņš katrai dzīvai būtnei uzdāvināja pa dvēselei – skaistai un vientuļai. Lai ikvienai būtnei būtu kaut kas, pēc kā ilgoties un tiekties, viņš lika šīm dvēselēm dzīvot nomaļus. Putna dvēsele dzīvoja sudraba mākonī augstu debesīs. Zivs dvēsele dzīvoja melnajos akmeņos pie avota, no kura iztek tālākais strauts. Skudras dvēsele dzīvoja visaugstākajā kalnā aiz septiņām jūrām. Bet cilvēka dvēsele dzīvoja mežā.
Tas ir citāts no latviešu tautas pasakām, ko izstāstījis teicējs Mārtiņš Daugulis.
Eksistē reliģijas un filozofijas, kuras skaidro, kas notiek ar cilvēku pēc viņa nāves. Parasti šie izskaidrojumi saistīti ar atklāsmēm un eksperimentiem, kurus cilvēki piedzīvojuši šeit, uz Zemes. Taču tas nevar pārliecināt skeptisku vai citādi domājošu cilvēku.
Cilvēka dvēsele – kas tad tas ir un kur tā atrodas? Tas ir viens no jautājumiem, uz kuriem zinātne nesniedz konkrētas atbildes. Taču dažiem Āfrikas iedzīvotājiem ir konkrēts viedoklis.
Furu cilts, kas dzīvo Centrālajā Āfrikā, pārstāvji uzskata, ka dvēsele atrodas aknās.
Apēdot dzīvnieka aknas, cilvēks varot paplašināt savu dvēseli. Taču šīs cilts sievietēm aknas ēst nav atļauts. Šāds aizliegums tādēļ, ka ciltī pastāv uzskats- sievietēm dvēseles nav. Rodas jautājums, kāpēc tad sievietei to neiegūt, ja tik vien tās lietas, kā apēst aknas?
Izmantotie materiāli:
IFB, Eniostudija.
