Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121), Fid:256, Did:0, useCase: 0


Terra incognita Pakistāna. 1. daļa

Redakcija
Redakcija

Piezīmes par ceļojumu uz Pakistānu 2012. gada 19. septembris - 3. oktobris

Stāsts par manu ceļojumu uz Pakistānu sākās vairāk kā pirms gada, jau 2011. gada 30. jūnijā, kad lidojot no Lehas (Leh) Indijas kontrolētajā Kašmiras daļā uz Deli, nodomāju: “Vai kādreiz būs iespēja atgriezties šajās vietās?”. Kašmiras ceļojums uz mani atstāja lielu iespaidu (skat te,
draugiem.lv) un, kad i-netā parādījās J. Kreicberga fotoalbumi (te un te) par viņa gaitām Pakistānas kontrolētajā Kašmiras daļā, jutu, ka bildes skatīju spīdīgām acīm. Momentā radās atbilde jautājumam kurp doties nākamajā atvaļinājumā. Es pirmo reizi lēmumu braukt uz konkrētu vietu pieņēmu emociju iespaidā, tikai vēlāk sāku apjaust ka Pakistāna nebūs kārtējais “eksotiskais” ceļojums, kur galamērķī būs sastopami visuresošie japāņu tūristu bari, kur būs pilns ar tādiem pašiem ceļotājiem kā es.

Pakistānā valsts negatīvā tēla dēļ (Osama bin Ladens, teroristi – pašnāvnieki, cilšu rajoni Afganistānas pierobežā, saspīlētās attiecības ar Indiju, utt.) tūrisma industrija ir panīkusi. Vienīgās ziņas, ko par Pakistānu publicē Latvijas (un ne tikai Latvijas) masu mēdiji, ir ka kārtējo reizi uzspridzinājies kāds pašnāvnieks, ka Pakistānas Taleban terorizē citādāk domājošos. Asinis – žurnālistu maize, vislabāk pārdodamā ziņa, tādēļ nav brīnums, ka izveidojas vienpusējs, greizs un galēji negatīvs priekšstats par valsti, ka neviens normāls cilvēks nevēlas doties uz tik bīstamu valsti. Lai nu kā, bet es piedalījos pirmajā Latvijas tūristu grupas braucienā uz Pakistānu un cik zinu, pirms tam tur ir bijuši tikai nedauzi avantūristi un alpīnisti.

Pirmais iespaids, naktī iznākot no Bēnazīras Bhuto Starptautiskās lidostas Islamabadā (faktiski – Rāvalpindi) un iekārtojoties autobusā, bija: “Šausmas, kur esmu nokļuvis?”. Visi vīrieši tērpušies tradicionālajos baltajos, garajos kreklos un biksēs, musulmaņu cepurītēs, sievietes – tumšās burkās, lidostas stāvlaukuma malā – pikaps ar ložmetēju uz jumta, laiku pa laikam kāds mums velta pētījošu skatienu. Neomulīgi.

Līdz ar rītausmu, pa ceļam uz Lahori, neomulīgā sajūta mazinājās, jo austošās Saules staros beidzot varēju apskatīt garāmslīdošos ciemus, ļaudis: gandrīz kā Indijā, tikai hinduistu tempļu vietā mošejas. Ne velti Pakistānu mēdz saukt par musulmaņu Indiju: abām valstīm līdz pat 1947. gadam bija kopēja vēsture.

Drīz pēc Pakistānas atdalīšanās no Indijas visa Baltistāna – Kargila, Skardu, Gilgita palika Indijas valdījumā, bet pēc 1947. gada Indijas-Pakistānas kara daļa no Baltistānas ir Pakistānas teritorijā, otra daļa, reģions ap Kargilu – Indijas pārziņā. Starp citu, 1947. gada 1. novembrī uz īsu brīdi, uz divām nedēļām, tika deklarēta Gilgitas republika.

Pirmā apskates vieta Pakistānā bija Rohtas forts pa ceļam no Rāvalpindi uz Lahori. Nocietinājums ir saglabājies no 16.gs. vidus, kad to uzcēla afgāņu karalis Šeršahs Suri (Sher Shah Suri) lai aizsargātos no Mogulu impērijas un lai kontrolētu ceļu no Pešavaras uz Lahori. Vēlākos laikos forts nonāca gan Mogulu impērijas rokās, gan sikhu, gan britu rokās. Forts ir milzīgs – sienu garums pārsniedz 4km un augstās sienas, forta 12 vārti ir labi saglabājušies. Vienīgo dzīvojamo celtni forta teritorijā uzcēla valdnieka Akbara ģenerālis radža Man Singh, bet no mitekļa šobrīd ir palicis viens tornis, no kura paveras skats uz lielu daļu no forta. Lēnā gaitā izstaigājām visu fortu, ielūkojāmies virs Sohail vārtiem iekārtotajā muzejā, kurā bija izstādīts forta pamatakmens un daždažādi senlaiku ieroči, valdnieku apģērbu rekonstrukcijas. Man pati interesantāka vieta bija aka ar garām, taisnām kāpnēm, pa kurām varēja nokāpt līdz pat akas dibenam. Pat tagad, pēc daudziem gadsimtiem, akā ir nedaudz ūdens.

Lahores apkārtnē augsne ir mālaina, paceļam varējām redzēt neskaitāmus primitīvus ķieģeļcepļus: liela, izrakņāta māla lauka vidū slejas skurstenis, tā pamatnē – no tādiem pašiem māla ķieģeļiem uzcelts ceplis. Bieži vien tur pat tuvumā bija manāmas strādnieku barakas. Šīs vietas man uzreiz atsauca atmiņā L.Lapsas grāmatā “Indija ne pa jokam. Un Pakistāna arī” aprakstītos šausmu stāstus par verdziskajiem darba un sadzīves apstākļiem ķieģelcepļos.

Lahore, otrā lielākā Pakistānas pilsēta mūs sagaidīja ar mežonīgu satiksmi: ratiņu stūmēji, ēzeļu un zirgu pajūgi, visuresošie mazie sarkanie Honda mocīši, kas centās iespraukties starp mašīnām, taurējošas ātrās palīdzības, kuras pārvietojās tik pat lēni kā visa pārējā transporta plūsma. Vienīgais, Pakistānā es nekur neievēroju to trako mašīnu pīpināšanu, kas bija Indijas pilsētās. Gandrīz visas Lahores ēkas ir celtas no māla ķieģeļiem un tādēļ pilsēta ir ieguvusi pelēcīgi sarkanu toni. Iebraucot pilsētā, mūs sasniedza ziņa, ka nākamajā dienā – piektdienā, 21. septembrī (musulmaņiem piektdiena ir brīvdiena) ir sagaidāmas valdības atbalstītas mierīgas protesta akcijas. Protestu cēlonis bija tā pati nelaimīgā filma “Musulmaņu nevainība”, kas pirms brauciena uz Pakistānu bija izraisījusi viļņošanos visā musulmaņu pasaulē. Jau pa ceļam uz viesnīcu mūsu busam ceļu aizšķērsoja bariņš jauniešu, kuri vicināja plakātus, izkliedza saukļus.

Tās pašas dienas vakarā, pēc iekārtošanās viesnīcā, devāmies uz Indijas robežas pusi, uz Vagas (Wagah) robežpārejas punktu pusceļā starp Lahori un Amristaru Indijā. Vaga ir viens no diviem oficiālajiem robežpārejas punktiem starp abām valstīm un var teikt, ka ikvakara robežas slēgšanas ceremonija Vagā, kas notiek jau kopš 1959. gada, ir viena no zināmākajām Pakistānas vizītkartēm. Tas ir traģikomisks un patriotisks šovs, kurā katra puse cenšas pierādīt ka viņa ir varenāka, labāka. Pirms robežpārejas punkta skatītāju straume sadalās divās daļās: sievietes pa kreisi, vīrieši pa labi. Visiem tiek lūgts iziet cauri metāldetektoram, uz kura regulāro pīkstēšanu neviens ij nedomā reaģēt, tālāk ikkatru apčamda un liek parādīt somas saturu: par drošību šeit rūpējas! Pie pašas robežas ir iekārtotas sēdvietas, tās ir sadalītas trīs zonās: vistālāk – lielas tribīnes vietējiem iedzīvotājiem, tad VIP zona ārzemniekiem un pavisam tuvu pie robežas – sēdvietas oficiālajām personām. Kamēr uz ceremoniju sarodas skatītāji, tiek spēlēta patriotiska mūzika, tirgoti mazi Pakistānas karodziņi, gluži kā pāvi šurpu – turpu defilē ļoti pašapzinīgi reindžeri (Pakistan Rangers), kuriem galvās ir amizanti turbāni ar sekstēm. Tā sagadījās, ka uz robežas slēgšanas ceremoniju bija ieradies profesionāls fotogrāfs un mēs, lielais ārzemnieku bars, nokļuvām viņa uzmanības lokā. Pajokojām, ka nākamajā dienā mūsu bildes publicēs presē kā īstu Pakistānas patriotu fotogrāfijas! Atstāstīt vairāk kā pusstundu ilgās ceremonijas norisi nav iespējams: labāk pameklēt un paskatīties iekš YouTube neskaitāmos ceremonijas ierakstus. Katra puse sacenšas kura izkliegs skaļākās un ilgākās komandas, kurai ir stingrāks solis, augstāks kājas vēziens, katra robežas puse atbalsta savējos, ir pat oficiāla valsts karoga krāsās ģērbta karsējkomanda ar karogiem, bungām, kas uzkurina publiku. O, tādu patriotismu var tikai apskaust! Viens no ceremonijas elementiem – robežsargu rokasspiediens likās gana naidīgs, šķita, ka viņi viens otram cenšas izraut roku no locītavas. Tomēr lai cik skarba, nievājoša izskatījās vienas valsts pārstāvju attieksme pret otru valsti, šādu ceremoniju, šovu nav iespējams iestudēt nesadarbojoties abu valstu militāristiem. Pēc ceremonijas skatītāji centās nofotografēties ar brašajiem, izskatīgajiem Pakistānas robežsargiem. Es, protams, nelaidu garām tādu izdevību.

Atpakaļceļā no Vagas pa busa logu manīju, ka Pakistānas policija sāk pulcēties un gatavoties nākamās dienas protestiem. Vairākiem bruņotiem drošībniekiem bija uzvilkti melni T krekli ar uzrakstu uz mugurām “No fear”, kuru varēja tulkot dažādi: vai nu “Mēs esam bezbailīgi!” vai arī “Nebaidieties, mēs esam labie puiši!”

Pirms vakariņām novērtēju mūsu viesnīcu: pēc Eiropas standartiem tā varētu būt laba 3* viesnīca, pēc Lahores kritērijiem – kā minimums, 4* viesnīca: vestibilā marmora apdare, mūsdienīgs lifts, numuriņos – ērtas gultas, TV pat ar dažiem ārvalstu kanāliem, kondicionieris. Vienīgais, priekš tik lielas viesnīcas brokastu telpa bija par šauru un piedāvājums – pieticīgs.

Viesnīcā pie mums ieradās naudas mijējs: samainīju 100USD pret 9000PKR (Pakistānas rūpijām). Ar šo naudu vēlāk pilnībā pietika dažādiem ikdienas izdevumiem, arī suvenīriem. Tiesa, daudzās vietās ar pārdevējiem varēja norēķināties dolāros. Reiz pat gadījās situācija, kad vienam pirkumam man nepietika ne dolāru, ne rūpiju un rezultātā samaksāju abās valūtās. Tieši tāpat kā citās austrumu zemēs, ja vien nav norādīta fiksētā cena, nevajag piekrist pirmajai pārdevēja piedāvātai cenai un drīkst pakaulēties.

21. septembra rīts sākās ar politinformācijas pusstundu viesnīcas foajē, kuras laikā uzzinājām ka šodien labāk ielās nerādīties: kas zin, kas var notikt pēc oficiālās, valdības akceptētās protestu daļas. Tas nozīmēja to, ka daudzmiljonu pilsēta ar savdabīgo britu koloniālo arhitektūru netiks apskatīta un visa diena būs jāpavada viesnīcā. Viesnīcas vadība bija pretimnākoša un ar komfortu iekārtojāmies viesnīcas jumta terasē, gaidījām protestu sākumu gluži kā bezmaksas šovu. Mūsu viesnīca Carlton Tower pacēlās pāri apkārtējā ēkām, tādēļ no jumta ļoti labi varēja noprast kas notiek pilsētā. No sākuma nenotika nekas īpašs, tik varēja dzirdēt ka tālāk, Lahores centrā tiek teiktas runas. Kamēr garlaikojāmies uz viesnīcas jumta un našķojāmies ar augļiem, pie manis pienāca labvēlīgi noskaņots un ziņkārīgais pakistānis, viesnīcas apkalpotājs. Kādu brīdi patērzējām un izrādījās ka viena viņa radiniece dzīvo Holandē. Pēc vairāku stundu gaidīšanas sākās šova “neoficiālā” daļa: netālu no viesnīcas sapulcējās ļaužu bariņš un aizgāja pilsētas centra virzienā. Drīz vien pilsētā sāka pacelties tumšu dūmu grīstes: iespējams, uz ielām tika svilinātas riepas. Vēl pēc kāda brīža protestētāji sāka plūst pretējā virzienā, pūļa priekšgalā skrēja pusaudži ar lupatu lelli, kuru viņi vilka pa ielu, dauzīja ar nūjām. Kad garāmejošais pūlis mūs pamanīja uz viesnīcas jumta un apstājās pie viesnīcas ieejas, tajā brīdī sāka palikt neomulīgi, jo ilgi gaidītais bezmaksas šovs draudēja pārvērsties par reāliem s**iem. Viesnīcas administrācija mūs aizdzina prom no jumta, lai nerēgojamies acīs ne pārāk mierīgi noskaņotajiem protestētājiem. Domāju, ka visi protestētāji devās uz ASV ģenerālkonsulātu Lahorē, kas atrodas tālāk pa ielu, un mēs tikai viņiem trāpījāmies pa ceļam. Kad pēc kādas pusstundas uzzagos uz terases un paskatījos uz ielu, tieši pretī mūsu viesnīcai uz brauktuves ar sarkanu krāsu bija uzzīmēts stilizēts ASV karogs un sauklis: “Dog USA”. Niknajiem protestētājiem laikam visi bālģīmji asociējās ar sliktajiem amerikāņiem. Jā, un ne reizi vien Pakistānā pamanīju uzrakstus no sērijas “Down with USA!” (“Nost ar ASV!”)

Tā nu neatlika nekas cits kā snauduļot viesnīcas numuriņā, skatīties gan ziņu pārraides, gan palaikam caur aizkariem pamest skatu uz garāmejošajiem demonstrantiem un mierināt sevi ar domu, ka citās Pakistānas pilsētās – Karači, Pešavarā, Rāvalpindi, nemieri ir bijuši krietni vien vardarbīgāki: ar ugunsgrēkiem, ar sadursmēm ar policiju, ziņoja pat par bojāgājušajiem.

Visu dienu Lahorē nestrādāja neviens mob. sakaru operators. Tiesa, man izdevās noķert momentu kad viens operators uz brīdi bija atsācis darbu un paguvu uz Latviju radiem, paziņām nosūtīt īsziņas kur atrodamies un kas šobrīd darās Lahorē.

Visu cieņu mūsu Pakistānas gidam Karimam, kurš šajā jūklī 2 reizes kājām mēroja ceļu no viesnīcas līdz restorānu kvartālam Lahores vecpilsētā – Anarkali Food Street, lai pārliecinātos, ka “gaiss ir tīrs”, ka mums nekas nedraud. Pēc saulrieta mūs izveda laukā pa viesnīcas “melno” izeju un ietupināja busiņos, kuriem bija aizvilkti aizkari, izslēgtas salona gaismas. Tā teikt, lai bālģīmji netrāpās acīs vietējiem, kuri vēl nav nomierinājušies pēc nekārtībām dienā. Vakariņojām patiesi izcilā vietā: no restorāna jumta terases pavērās skats uz izgaismoto Badšahi (Badshahi Mosque) mošeju: tā bija patiesa bauda gan acīm, gan vēderam un laba atpūta pēc nemierīgās dienas!

Tikai nākamajā dienā uzzinājām, ka nemieru laikā Lahorē tika izdemolētas divas, nodedzināta viena viesnīca, ka pie mūsu viesnīcas durvīm esot bijusi bruņota apsardze. Jā, nedomāju ka nāksies piedzīvot notikumus, kas palaikam redzami TV ekrānos. Un tikai pēc atgriešanās mājās uzzināju ka 21. septembris ir ANO iedibinātā Vispasaules miera diena. Katrā valstī mieru izprot savādāk...

Nākamajā dienā pilsēta bija nomierinājusies, atgriezusies ikdienas ritmā: pa ielām braukāja mūžīgie sarkanie Honda mocīši un, krāmējot savas mantas autobusos, pie viesnīcas ieejas ap mums drūzmējās bariņš skolasbērnu(?), bodītes bija atsākušas darbu, centrālās ielas – aplaistītas ar ūdeni, kādā vietā manīju ka tiek slaucīta ietve. No iepriekšējās dienas nekārtībām nebija ne miņas un tādēļ varējām atsākt iepazīties ar Lahori. Vispirms devāmies uz vakar vakarā redzēto Badšahi mošeju.

Badšahi mošejas tuvumā atrodas vairākas nozīmīgas celtnes: Lahores forts, Pakistānas tornis, Sikhu impērijas dibinātāja maharadžas Randžita Singha (Ranjit Singh) mauzolejs. Abas celtnes – forts un mošeja atrodas viena pretī otrai, starp tām – zaļš un tīrs Hazuri Bagh parks ar celiņiem un centrā – marmora paviljons. Parks ir iekārtots sikhu valdīšanas laikā, 1813. gadā, ievērojot Mogulu laika stilu un tas lieliski sader ar gan ar mošeju, gan ar pārējām vēsturiskajām celtnēm. Parks ir kā maza oāze putekļainajā pilsētā: perfekti nopļauts mauriņš, košumkrūmi un koki, rozes, statīvos sakārtoti puķu podi. Pametot skatu atpakaļ, pāri ieejas vārtiem slējās sikhu impērijas valdnieka mauzoleja baltie troņi, tornīši ar zeltītajām spicēm. Parkā, blakus ieejai Badšahi mošejā ir mauzolejs dzejniekam un politiķim Muhamedam Ikbalam (Allama Muhammad Iqbal), vienam no Pakistānas kustības iedvesmotājam. Pie ieejas mauzolejā stāv goda sardze: tieši tādi paši reindžeri kā iepriekšējā dienā Vagā redzētie.

Neskaitot garlaikotos apsargus pie galvenajiem vārtiem, kuri nepievērsa nekādu uzmanību patstāvīgi pīkstošajam metāldetektoram un mošejas darbiniekus, visā lielajā lūgšanu laukumā, lūgšanu zāle un citās telpās manījām vien nedaudzus cilvēkus.

Badšahi mošejas līdzība ar Jama Masjid mošeju Deli ir acīmredzama: abas mošejas tika uzceltas Mogulu impērijas laikā, mošeja Lahorē ir tikai divdesmit gadus jaunāka par tās līdzinieci Deli. Celtniecībā izmantots līdzīgs sarkans smilšakmens kā Deli, arī mošejas plānojums ir līdzīgs kā Jama Masjid: liels, apm. 160*160 metru lūgšanu laukums ar rituālo ūdens baseinu centrā, pretī ieejas vārtiem – galvenā lūgšanu telpa, kuru rotāja trīs ar balto marmoru apdarināti kupoli. Uzcelšanas brīdī tā bija lielāka mošeja gan Mogulu impērijā, gan līdz 1986. gadam – visā pasaulē: laukumā var sapulcēties apmēram simts tūkstoši dievlūdzēju.

Lai arī sikhu impērijas laikā mošeja stipri cieta (tā tika izmantota kā zirgu stallis, militārais garnizons, utt.), 1852. gadā mošeja atsāka savu darbību un vairakkārt ir restaurēta, remontēta, līdz 1960. gadā tā ieguva pašreizējo izskatu. Galvenās lūgšanu zāles ir ārsienas ir apdarinātas ar sarkano smilšakmeni un dekorētas ar pirmajā brīdī nepamanāmiem kalumiem, uzmanību vairāk piesaista smilšakmenī iestrādātās baltā marmora detaļas. Lūgšanu zāles telpas ir ieturētas bēšā tonī un sienas, kolonas, un it sevišķi – griesti ir dekorēti ar ģeometriskiem augu motīviem. Domāju, ka šobrīd mošeja izskatās ne sliktāk kā tās uzcelšanas brīdī.

Galvenajā lūgšanu zālē, vienā no sektoriem varējām izmēģināt interesantu akustisko efektu: ja nostājas telpas pretējos stūros, ar muguru pret telpas centru, ar pleciem atduroties abās sienās, tad, nepaceļot balsi, var sarunāties ar cilvēku pretējā telpas stūrī. Mierīgākā brīdī pārdomājot kā var izveidoties šāds akustiskais efekts, secināju, ka nekā pārdabiska un neizskaidrojama te nav: kvadrātveidīgā telpa, kurā nav nekādu skaņu slāpējošo elementu, veido itkā vienu pret otru pavērstus ruporus.

Sānu galerija ir ļoti vienkārša, ar balti krāsotām sienām un no sarkanā granīta un smilšakmeņa atstarotajā gaismā galerijas sienas izskatījās rozīgas. Tā sastāv no daudzām, ar zemām ailēm savstarpēji savienotām telpām un, ja nostājas precīzi uz galerijas ass, tad var redzēt visu telpu ailes, vienu par otru mazāku, bet ne cilvēkus tajās. Līdzīgi kā galvenās lūgšanu zāles sektoros, bez problēmām var sarunāties pretējos telpas kaktos stāvošie cilvēki, bet blakus telpā nekas nav dzirdams.

Tur pat, no Badšahi mošejas galerijām varēja redzēt Iqbal Park ar Pakistānas torni (Minar-e-Pakistan, cits nosaukums – Lighthouse of Pakistan) centrā: baltu marmora minaretu, kura pamatakmens tika ielikts pieminot 20. gadadienu kopš 1940. gada 23. marta Lahores deklarācijas. Tā noteica, ka pēc britu koloniālā perioda beigām tiks dibināta jauna musulmaņu valsts: Pakistāna – “Šķīstā zeme”.

Tieši pretī Badšahi mošejai ir Lahores forts, un kamēr pie forta vārtiem gaidījām kamēr savāksies kopā visa grupa, pie mums pienāca viens pieklājīgs un ziņkārīgs forta darbinieks, kurš ar mums uzsāka sarunu: no kurienes mēs esam, kā mums te patīk, utt. Visa starpā viņš atvainojās par iepriekšējās dienas nekārtībām pilsētā. Bijām patīkami pārsteigti par šādu žestu, ne visi pakistāņi ir tādi, kurus vakar redzējām protestu laikā!

Nav zināms kad Lahores forts ir sākts celt, taču kopš 12.gs. forts vairākkārt ir sagrauts, pārbūvēts, līdz tagadējo izskatu tas ieguva Mogulu impērijas, un ja precīzāk, šaha Džahana (tā paša, kurš uzcēla Tadžmahālu) laikā. Lahores forts aizņem lielu teritoriju, apm. 20 hektārus, un, lai to kārtīgi izpētītu, būtu jāvelta pusi dienas. Mēs apskatījām tikai greznākās, Mogulu laika celtnes.

Lahores forta rota ir šaha Džahana laika paviljons (Naulakha Pavilion), kura vērtība tā uzcelšanas brīdī bija tik pat liela kā Badšahi mošejas vērtība. Nelielais, baltā marmora paviljons ar sfēriski izliekto jumtu ir būvēts divus gadus, tā apdarē esot izmantoti dārgakmeņi un pusdārgakmeņi. Pat tagad, rūpīgāk papētot sienas, grīdu var apjaust paviljona bijušo spozmi: grīda veidota kā smalku ģeometrisku rakstu mozaīka, marmora sienas inkrustētas ar krāsainiem akmeņiem, citviet uz sienām manāmas zeltījuma un smalku zīmējumu pēdas, griestos iestrādāti izliekti spoguļi, kuri atspoguļo lielu daļu telpas, logu ailes ar marmora mežģīnēm. Spoguļu izgatavošanā esot izmantots dzīvsudrabs un speciāla laka, kas neļauj metālam iztvaikot, apsūbēt. Protams, pēc daudziem gadsimtiem daudzi spoguļi ir apsūbējuši, saplaisājuši, pazuduši, tomēr atlikušajos joprojām var sazīmēt savu atspulgu. Kad Lahores fortā notika restaurācijas darbi, speciālisti mēģināja atdarināt spoguļu izgatavošanas tehniku, taču viņiem tas neesot izdevies: senās zināšanas ir zudušas. Paviljona siluets ir izmantots projektējot Pakistānas vēstniecības Vašingtonā.

Lahore ir šaha Džahana dzimtā pilsēta un tamdēļ viņš daudz laika un līdzekļu veltīja forta izskaistināšanai: viņa ir uzbūvētas vēl citas Lahores forta celtnes – t. sk Spoguļu Pils (Sheesh Mahal), pieņemšanu zāle Diwan-e-Khas, Pērļu mošeja (Moti Masjid). Kad staigājām pa Lahores fortu un apskatījām gan Spoguļu pili, gan blakus esošo dāmu pastaigu dārzu, gan šaha privāto pieņemšanu dārzu ar zāli, gids pievērsa mūsu uzmanību vienai detaļai šaha Džahana laika celtnēs: sienu paneļiem ar šūnveida struktūru. Katras šūnas diametrs paneļa priekšpuse ir mazāks par diametru paneļa aizmugurē un tā rezultātā paneļa tuvumā rodas neliela gaisa plūsma: senais kondicionieris. Turklāt tādam panelim no lielāka attāluma nevar redzēt cauri – labs risinājums kā paslēpties no svešām acīm.

Pēc Mogulu impērijas sabrukuma, no 1799. līdz 1849. gadam Lahore bija Sikhu impērijas galvaspilsēta un blakus Badšahi mošejai slejas Sikhu impērijas dibinātāja, maharadžas Radžita Singha (Ranjit Singh), mauzolejs. Sikhu impērijas ziedu laikos Lahores forts bija Radžita Singha rezidence.

Priekšā stāvēja garš ceļš atpakaļ uz Islamabadu un šoreiz pa citu ceļu nekā braucām uz Lahori: mūsu mērķis bija apskatīt Khevras (Khewra) sāls raktuves, kas atrodas Sāls Kalnos (Salt Range). Atstājot aiz muguras Lahori un braucot pa modernu, tukšu trīsjoslu šoseju, pa autobusa logiem varēja redzēt plašus, apstrādātus laukus, ganāmpulkus, augļu dārzus: Pendžabas štats un visa Indas lejtece līdz pat Arābijas jūrai ir lauksainmnieciski visattīstītākie reģioni Pakistānā. Šķērsojot plato Jelumas (Jhelum) upi un braucot aizvien tālāk uz Khevras pusi, apkārtne sāka jūtami mainīties: zaļojošos, auglīgos laukus nomainīja sarkanbrūni klajumi ar retiem krūmiem, kokiem, tā vien šķita ka liesā zeme piesūkusies ar sāli un šajā apvidū neko nevar izaudzēt.

Khevras sāls raktuves ir lielākās, senākās sāls raktuves Pakistānā un tās atklāja Maķedonijas Aleksandra karaspēks. Mogulu impērijas laikā šeit iegūtā sāls tika pārdota visā Centrālajā Āzijā, savukārt briti sāls ieguvi paplašināja līdz rūpnieciskiem apjomiem un te joprojām iegūst t.s. Himalaju sāli. Šobrīd Khevra ir industriāla pilsēta, kas izaugusi pie sālsraktuvēm: visur smagā tehnika, pa ceļam bija redzams liels sāls pārstrādes rūpnīcas korpuss, dzelzceļa stacija.

No ieejas šahtā līdz sāls ieguves vietai mums nācās iet kājām, jo kādus pārsimts metrus no šahtas ieejas bija saplīsis, šķiet, no britu laikiem mantotais vilciens. Pustumsā bija jāskatās zem kājām lai nepakluptu pret gulšņiem, lai neiekāptu kādā peļķē, toties kamēr aizgājām līdz sāls iegulām no viegli rozā līdz sarkanbrūnā krāsā, bijām atvēsinājušies no ārā valdošās tveices: šahtās ir nemainīga, apm. +20°C grādu temperatūra. Apmeklētājiem ir atvērta tikai neliela daļa no raktuvēm un varējām apskatīt no puscaurspīdīgiem, izgaismotiem akmenssāls ķieģelīšiem uzceltas celtnes, Mogulu laika sāls istabas, sālsūdens baseinus. Vienam baseinam varēja pat pāriet pāri pa sarkanbrūnu sāls tiltiņu, savukārt citā vietā sāls slānis bija nopulēts spīdīgs: sāls siena bija mikla un es nevarēju atturēties nepalaizot sienu! Visskaistākā vieta raktuvēs bija t.s. Kristālu ieleja: visa tuneļa siena ir pārklāta ar dažāda lieluma mirguļojošiem sāls kristāliem gluži kā kādā bagātību alā. Pēc pastaigas pa sāls šahtām iemetām skatu suvenīru bodītē pie autostāvvietas: tur piedāvāja no akmenssāls izvirpotas lampas u.c. nieciņus, bet suvenīri mūsos neizsauca nekādu interesi: tieši tādas pašas lampas var nopirkt arī Latvijā. Ja godīgi, tad Veļičkas sāls raktuves tepat netālu, Polijā man šķita lielākas un iespaidīgākas.

Islamabadā atgriezāmies krēslā un taisnā ceļā devāmies uz karaļa Faisala mošeju (Faisal Mosque). Tāpat kā visa Islamabada, mošeja ir moderna, mūsdienīga celtne, tā atrodas Margalla Hills nogāzē un tās minareti ir redzami no jebkura pilsētas punkta. Naktī mošeja ir gaiši izgaismota, apdarē daudz izmantots baltais marmors, tādēļ naktī mošeja vēl jo spilgtāk izceļas uz Islamabadas fona. Kā izteicās viena grupas kolēģe, mošeja ir “kosmiska celtne”: minareti atgādina startam sagatavotas raķetes. Tiesa, turku arhitekta iecere bija savādāka: uzcelt mošeju, kas līdzinātos lielai beduīnu teltij. Ideja par mošejas celtniecību 1966. gadā radās Saūda Arābijas karalim Faisalam bin Abdul-Azizam un to no 1976.līdz 1986. gadam uzcēla par Saūda Arābijas līdzekļiem. Tagad Faisala mošeja ir lielākā mošeja Dienvidāzijā, pakistāņu svētceļojumu mērķis. Blakus mošejai atrodas viena no Pakistānas prezidenta un diktatora – Zia ul Haka (Zia ul Haq) mauzolejs, kurš pie varas nāca 1977. gadā pēc militārā apvērsuma un neskaidros apstākļos 1988. gadā gāja bojā lidmašīnas katastrofā. Kā novēroju, pat pēc saulrieta ļaudis drūzmējās ap mauzoleja ieeju.

Divas naktis – pirms izlidošanas uz Skardu un pirms izlidošanas atpakaļ uz Stambulu, pārlaidām Islamabadas viesnīcā Best Western Hotel un tiešām, nosaukums attaisnoja cerības: šiki! Neparasti bija tas, ka pie viesnīcas ieejas bija tāda pati drošības kontrole kā lidostās, bruņota apsardze un tas, ka viesnīcā bija iespēja uz numuriņiem pasūtīt vietējā ražojuma alkoholu, t.sk stipro. Mēģināju pasūtīt un nogaršot Pakistānas alu Murree, bet kaut kādu iemeslu dēļ pasūtījums līdz manam numuriņam nenonāca. Tie, kuriem izdevās tikt pie alus, nākamajā dienā dienā sūdzējās par sliktu pašsajūtu.

Kā izrādās, Pakistānā ir interesanta alkohola politika: no 1947. līdz 1977. gada vidum bija atļauta brīva alkohola tirdzniecība un lietošana, pēc 1977. gada alkoholu drīkst lieto tikai reliģiskās minoritātes – piem., kristieši, hinduisti, t.i, tikai kādi trīs procenti no valsts iedzīvotājiem. Šobrīd Pakistānā ir tikai viena legāla alkohola ražotne un visā valstī alkoholu legāli var nopirkt uz pirkstiem saskaitāmās viesnīcās, t.sk. Best Western Hotel, un kādos 60 veikalos. Par spīti aizliegumam mūsu pakistāņu gids ziemeļos – Karimabadā un Ķīnas pierobežā sadabūja gan ķīniešu šņabi, gan vietējo kandžu. Mums bija iemesls iedzert: grupas biedriem bija jubilejas un ar kaut ko bija “jāuzstājas”. Nogaršot nogaršoju abus dzeramos, bet tā kā neesmu stiprā alkohola cienītājs, nevarēju novērtēt mantas kvalitāti; vismaz ķīniešu šņabi iekšā dabūju ar lielām grūtībām...

Pirms izlidošanas uz Skardu Pakistānas ziemeļos, mums bija pāris stundas laika lai uzmestu skatu Islamabadai no Shakar Parian Hills pakalna, iecienītas atpūtas vietas. Pakalnā ir izveidots neliels, rūpīgi kopts parks un tas ir ievērojams divu iemeslu dēļ: skatoties no Shakar Parian Hills, 1959. gadā esot radies plāns kur un kāda jāceļ jaunā galvaspilsēta. Iemesli, kādēļ tukšā vietā sāka būvēt jaunu pilsētu, bija vairāki: jaunajai galvaspilsētai bija jāatrodas vēsākā un labāk sasniedzamā vietā nekā esošā galvaspilsēta Karači, tuvu armijas štābam Rāvalpindi un tuvu strīdīgajām ziemeļu teritorijām – Kašmirai. Vietā, kur esot pieņemts lēmums par jaunās pilsētas celtniecību, ir uzstādīts pieticīgs piemiņas monuments. Otrs iemesls – dažādos laikos valstsvīri, kuri ir viesojušies Islamabadā, šeit kā piemiņu ir iestādījuši kokus. Pie katra koka ir nolikta marmora plāksne ar zināmu, pusaizmirstu valstsvīru vārdiem: H. Kols, Dž. Bušs (Sr.), J. B. Tito, N. Čaušesku, A. Kosigins. Visas pasaules jaunāko laiku vēsture pie kājām! Tomēr lielāko daļu parka ir sastādījuši dažādu eksotisku valstu pārstāvji, par kuriem neesmu ij dzirdējis. Kamēr klaiņoju pa parku, nepamanīju nevienu koku, kas būtu iestādīts pēc 1985. gada: vai tradīcijas ir mainījušās?

Turpat Shakar Parian Hills, blakus parkam, atrodas 2007. gadā atklātais Pakistānas monuments: grandioza celtne, veltījums tiem cilvēkiem, kuri piedalījās Pakistānas kustībā, veltījums valstij. Monumenta centrālā daļa ir izveidots kā neizplaucis zieds, katra ziedlapiņa simbolizē Pakistānas provinci, teritoriju. Pat ja ir alerģija pret visādiem monumentiem un pieminekļiem, Shakar Parian Hills ir vērts pabūt kaut vai lai paskatītos uz Islamabadas un Rāvalpindi panorāmām.

Islamabada ir ļoti jauna pilsēta ar platām ielām, modernām celtnēm, krietni vien tīrāka un sakārtotāka kā vairums redzētās Pakistānas pilsētas. Tomēr ne visiem gribētājiem atļauj un ļoti daudzi nevar atļauties dzīvot dārgajā galvaspilsētā, tādēļ katru rītu ļaudis no tur pat blakus esošās Rāvalpindi brauc strādāt uz galvaspilsētu un vakarā – brauc atpakaļ. Islamabadas pievārte ir liels būvlaukums, kur tiek celtas lielas savrupmājas, biroju ēkas, tā kalpo arī kā stimuls apkārtējo reģionu attīstībai. Kopš 1959. gada Rāvalpindi iedzīvotāju skaits pieaudzis desmitkārtīgi, līdz ~2 milj. Kā sekas attīstībai ir smogs virs abām pilsētām, to rada gan transports, gan smagās rūpniecības uzņēmumi.

Tā kā Pakistāna, līdzīgi kā Indija, ir bijusī Lielbritānijas, kolonija, tad viens no koloniālā laika mantojumiem ir otra valsts valoda – angļu. Kā mums pastāstīja, tad skolās ir iespējams mācīties vai nu urdu vai arī angļu valodā. Mācības angļu valodā perspektīvā dod lielāku iespēju atrast labāku darbu, veidot karjeru, tajā pašā laikā Pakistānā ignorē citu tautu valodas un tas ir vēl viens iemesls iekšējiem konfliktiem.

Zintis Viziņš

Turpinājums sekos