Lindes parks, kur koki aug ar saknēm uz augšu
Tagad, kad vasara zeļ pilnā plaukumā un cilvēki bauda atvaļinājumus, daudziem rodas vēlme apskatīt skaistās, interesantās un vēsturiskās vietas mūsu Latvijā. Viena no tādām vietām ir Lindes muiža, kas zināma arī kā Platenberģe vai Lielā Daugavas muiža. Tā atrodas Ķeguma novadā Birzgales pagastā. Braucot pa P85 ceļu no Ķeguma Jaunjelgavas virzienā jābrauc apmēram 10 km un tad, pie norādes "Lindes parks", jānogriežas uz Daugavas pusi. Lai nebūtu vilšanās, brīdinām, ka tie, kas cer te ieraudzīt veselu muižu, diemžēl, ir nokavējuši vismaz kādus gadus 100.
Tūrisma ceļvežos iegūtā informācija mani bija ieinteresējusi parku skatīt savām acīm. Tāpēc ik reizi, braucot garām norādei „Lindes parks”, esmu vēlējusies tajā iegriezties, taču, laika trūkuma dēļ, līdz šim tas tika atlikts uz citu reizi, kad, iespējams, brīva laika būs vairāk.
Tā ilgi gaidītā reize beidzot nu ir pienākusi, un es, sekojot norādei, griežu mašīnu uz Lindes parka pusi.
Norāde ir skaidri saprotama, priekšā ir taisns ceļš, un man nav šaubu, ka braucu pareizā virzienā.
Taču, nonākot krustcelēs, neredzu vairs nevienu norādi un tā kā es nezinu, man nākas minēt uz kuru pusi braukt tālāk. Uz mirkli iezogas doma- varbūt pabraucu garām! Tomēr uzreiz šo varbūtību noraidu, jo pirms tam bija pagalmi apbruņoti ar privātīpašuma un iebraukt aizlieguma zīmēm. Iespējams, ka šo māju saimnieki ir noguruši no tādiem kā es- viņuprāt nevēlamiem ciemiņiem.
Nolemju uzticēties intuīcijai un griežos pa labi.
Izrādās veiksme ir mans sabiedrotais un, pabraucot uz priekšu, ceļa malā ieraugu norādi, kas apliecina, ka esmu uz pareizā ceļa. Nesaprotu, kāpēc šī norāde nevarēja atrasties krustojumā! Sekojot norādei, turpinu braukt taisni, cerot uz norādēm arī turpmākajā ceļā.
Taču, nonākot pie nākošajām krustcelēm, atkal norādes nav nekādas. Par laimi šoreiz man nav jāmin kādā virzienā ceļu turpināt,
jo, paskatoties pa labi, ieraugu celtni, ko pirms tam biju redzējusi ceļvežos. Nu, vairs nedomājot, griežu mašīnu pa labi un dodos Lindes parka virzienā.
Taču, ceļam kļūstot arvien aizaugušākam un šaurākam, rodas šaubas vai maz pareizi esmu iebraukusi, un sāk mākties bažas vai tik neiesprūdīšu kādā biežņā.
Domāju lieki piebilst, ka esmu priecīga, kad iebrauktās mašīnu pēdas mani izved uz asfaltēta laukumiņa, kas liek saprast, ka esmu pareizajā vietā. Izkāpju no mašīnas un ievērtēju apkārtni- kļūst skaidrs, ka te ciemiņus negaida- viss ir aizaudzis un ieaudzis brikšņos. Pateicoties iepriekš lasītajam, tagad šajā zaļumā spēju saskatīt slavenos Lindes parka kokus. Nevilšus ienāk prātā doma, interesanti vai es šo parku atrastu, ja pirms tam par to neko nebūtu zinājusi! Ja es te būtu nokļuvusi nejauši, vai es saprastu, uz ko te skatīties, ko novērtēt, par ko priecāties? Mazā taciņa, kas iemīta uz koku alejas pusi, ļauj cerēt, ka ekskursanti pa reizei te mēdz iegriezties. Kļūst skumji, ka šīs vietas saimnieki nespēj vai negrib radīt te sakārtotu, sev izdevīgu un mums ciemiņiem patīkamu, interesantu vidi. Iespējams, ka šāda nesakopta, aizlaista ainava ir pat ļoti iederīga šai vietai un piešķir tai īpašu šarmu, taču, lai to novērtētu, ir jāievēro viens priekšnoteikums- un proti- ir jāzina šīs vietas vēsture.
Bija laiki, kad šajā vietā slējās skaista muiža, kas bija viena no lielākajām muižām Daugavas krastā tagadējā Latvijas teritorijā. 18. gs. vidū un 19. gs. sākumā te tika izveidota plaša saimniecība un iekopts parks ar četrām terasēm, kas četrās pakāpēs veda lejup uz dzirnavu dīķi. Terases augšējā platformā stiepās cirptu mazu Holandes liepiņu aleja. Šī augšējā platforma ir tā vieta, kur šodien varam apskatīt savvaļā aizlaisto liepu parku.
Pirmā pasaules kara laikā muiža tika nopostīta. Kungu māja un saimniecības ēkas tika sabombardētas un nodedzinātas. Agrārās reformas laikā muiža tika atsavināta un sadalīta 178 jaunsaimniecībās.
No to laiku Lindes muižas kompleksa celtnēm vienīgais, kas saglabājies līdz mūsdienām, ir lielie galvenie iebraucamie vārti. Šie vārti ir greznākais un savdabīgākais no šāda veida darbiem Latvijā. Mazās arhitektūras veidojumi (torņi, portāli, paviljoni) 18. gs. muižu apbūvē ienesa to dekoratīvo vieglumu, ko prasīja baroka laikmeta domāšana un mākslas izpratne. Naudas taupīšanas nolūkos tos bieži cēla no koka, taču Lindes muižas vārti ir īsta mūra arhitektūra, kam nav žēlota nauda. Apskatot šos vārtus tuvāk, var ieraudzīt svarīgus dekoratīvus elementus- Georga Frīdriha fon Platenberga monogrammu un smilšakmenī kaltus gadskaitļus, kuri liecina, ka vārtu celtniecība ir sākta 1767. gadā. Mūsdienās Lindes muižas vārti, šis elegantais barokālais paviljons, kas atrodas pusceļā starp Daugavu un kungu mājas paliekām, ir valsts nozīmes piemineklis.
Valsts nozīmes pieminekļu sarakstā ir iekļauts arī Lindes parks. Parks veidots 18. gs. uz vairākām Daugavas ielejas terasēm. Parka veidojums ir rets un interesants- tas ir regulārā plānojuma parks 7,4 ha platībā ar svešzemju koku sugu stādījumiem. Parkā aug īpatnējs, vairāk kā pusotra simta senu liepu labirints. Liepas ir stādītas regulārās rindās un savulaik tās tika koptas-apgrieztas. Mūsdienās tās ir aizaugušas, veidojot īpatnēju un rēgainu skatu, kā rezultātā par spocīgajiem muižas parka kokiem klīst nostāsti, ka šīs liepas ir stādītas ar saknēm uz augšu.
Un man, atrodoties šajā vietā, piezogas briesmīgas pamestības un nolemtības sajūta. Vēl jo vairāk šīs izjūtas paspilgtina fakts, ka reiz šajā vietā valdīja dzimta, kurai Kurzemē nebija lemts turpināties.
230 gadus šeit valdīja fon Platenbergu dzimta, kas bija varena Lindē un Latvijā. Johans fon Platenbergs 1542. gadā no ordeņa mestra šo vietu saņēma kā lēni. Lēnis pirms tam bija piederējis fon Lindu dzimtai, kas devusi muižai tās nosaukumu. Priekšpēdējais muižas īpašnieks no Platenbergu dzimtas Georghs Frīdrihs fon Platenbergs, kurš muižu bija mantojis 1750. gadā, 1762. gadā sāka jaunas dzīvojamās mājas celtniecību, kā arī izveidoja parku ar terasēm un cirpto liepiņu dārzu. 1772. gadā Georghs Frīdrihs fon Platenbergs nomira, neatstājot vīriešu kārtas pēcnācējus. Lindes un Birzgales muižu mantoja viņa meita Sofija Elīzabete, kura bija precējusies ar Suntažu muižas īpašnieku grāfu fon Mengdenu. Viņas laikā muiža tika rūpīgi apsaimniekota un turpināta tās apbūve. Taču, tā kā grāfienei nebija pēcnācēju, Platenbergu dzimtai bija lemts izzust no Kurzemes.
Pēc 1844. gada, kad iecerētā muižas mantiniece atteicās no savām tiesībām, Lindes un Birzgales muiža tika pārdota baronam Paulam fon Hānam. Par Lindes muižas pēdējo īpašnieku kļuva barons Karls fon Hāns. Viņš bija viens no Baltijas landesvēra dibinātājiem, kas kopā ar Latvijas armiju cīnījās pret komunistiem. 1919. gada jūlijā viņš iestājās Latvijas armijā. Ar 16. Tukuma pulku piedalījās Latgales atbrīvošanā no boļševikiem, par ko agrārās reformas laikā barona īpašumā atstāja muižas centru, pārējo sadalot jaunsaimniecībās. Baronu Latvijas valdība apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni. Viņš bija Latvijas armijas pulkvežleitnants. 1921. gadā demobilizējās un, līdz vācu tautības Latvijas pilsoņu izceļošanai 1939. gadā, dzīvoja Lindes muižas neatsavinātajā daļā.
Pēc baltvāciešu piespiedu izceļošanas 1939. gadā Lindes muiža nonāca valsts īpašumā. Padomju laikā Lindes muiža tika atstāta novārtā. Kungu mājas drupas ieauga kokos un krūmos. Cirptais liepu dārzs pārvērtās mežā. Diemžēl, arī tagad šī vieta būtu pelnījusi lielāku uzmanību. Šobrīd, koku haosa vidū, var tikai mēģināt iztēloties, kā šeit bijis kādreiz- 18. gadsimtā.
Ja ir vēlēšanās, brikšņos var uzmeklēt kungu mājas drupas. Parka terašu vietas un vecu kolhozu laika dzelzsbetona estrādi korim. Pie ceļa, Daugavas krastā, kaut kur Lindes parka tuvumā esot arī kara laika liecinieks- bunkurs.
Lai Jums interesants ceļojums!
Un, ja esi ceļotājs dvēselē un gribi pēc iespējas vairāk apskatīt skaistās Latvijas vietas, tev noderēs Apgādā Zvaigzne ABC izdotais bagātīgi ilustrētais ceļvedis "Latvija", kas iepazīstina ar skaistākajām un interesantākajām vietām visos Latvijas novados, kuras ir vērts atklāt un izpētīt gan mūsu valsts iedzīvotājiem, gan ārvalstu viesiem. To vidū ir Kolkasrags, Rundāles pils, Rāznas ezers, Mākoņkalns, Sigulda, Ventas rumba....
Pārlapojot šo grāmatu, jūs atskārtīsiet, ka Latvija ir zeme, kurai piemīt rāma, harmoniska, siltas sirsnības caurstrāvota burvība un vērtības, kuras nezūd arī ekonomisko grūtību laikā. Grāmata noderēs tiem, kuri vēlas labāk iepazīt Latviju, kā arī būs lieliska dāvana.
