Kad kurzemnieki iekaro Peipusu jeb uz kurieni ceļot makšķerniekiem
Nekad nesaki nekad...tieši tā, jo tā īsti braucienu uz copi Peipusā biju iztēlojies tikai tajā gadījumā, ja pat mazākā peļķe Kurzemē izžūtu un nekas cits vairs neatliktu. Un šajā gadījumā atradās vēl 6 domubiedri, kas bija gatavi pamest mūsu zivju eldorado un doties laimi meklēt 500 km attālā braucienā. It kā jau attālums nav liels un pa labiem ceļiem ripojot, tas ir paveicams aptuveni septiņās stundās, ierēķinot pīppauzes. Bet pirmajā braucienā vilties negribas, tāpēc laika apstākļi tika pētīti jau labu laiku iepriekš visās iespējamās laika prognožu lapās. Rezultātu ņēmām vidējo aritmētisko un jāatzīmē, ka ar laiku paveicās - nebija gluži ideāls, bet stabils un paredzams. Arī naktsmājas tika aizrunātas jau iepriekš,- tā drošāk, ka pasākums izdosies.
Gandrīz visiem šis brauciens bija pirmais uz Peipusu, kādam pat tā bija tikai kāda trešā reize, kad rokās tiek ņemti ziemas copes loriņi. Nu ko, ir profi, ir iesācēji, atliek tik meklēt zivi un censties to mānīt ārā no āliņģa.
Protams, nedaudz palasījāmies CL forumā kā iepriekš bija veicies citiem, bet tad, lai neradītu lieku stresu, nospraudām mērķi - labi atpūsties un zivis būs tikai kā labs papildinājums visam šim pasākumam.
Izbraucam no Liepājas pēc desmitiem vakarā, ar aprēķinu, ka galapunktu sasniegsim agri no rīta, vēl pa tumsiņu. Autiņš gan piekrāmēts līdz ūkai, gandrīz vai jādomā, kur liktu astoto, kas pēdējā brīdī atteicās no šī pasākuma. Skaidrs ir viens, visi esam sapakojušies ar rezervi, tā ap sirdi mierīgāk. Pats brauciens līdz galamērķim, pateicoties arī modernām iekārtām, norit visai raiti. Jau pa gabalu atpazīstam meklētās vietas ainavas aprises, kuru līdz tam redzējām tikai virtuāli – tātad kļūdījušies neesam. Turpat, metrus divsimt tālāk – TAS, kuru braucām apciemot. Kaut kur pavisam tālu jau svīst gaismiņa un saprotam, ka tas taču ir kā pie mums jūrā,- ir krasts, bet tālāk tikai netveramas tāles – un šajos plašumos mēs gribam atrast savu zivīgo āliņģi!?
Iekārtojoties mājīgos 4- vietīgos nameļos, norunājam, ka brokastīm un pilnai gatavībai atvēlam minūtes trīsdesmit. Nelielais nogurums no ceļa un negulētā nakts nelika par sevi manīt un norunātā laikā esam uz strīpas. Vēl tikai mazs rituāls – Peipusa Zivju dieva pielūgšana, kas izvēršas par jautru pasākumu un fotosesiju. Viss, esam gatavi kāpt uz ledus un tikai pēc iekšējās intuīcijas meklēt to vietu, kur urbt pirmo caurumu, nekādu norāžu, nekādu iepriekš ievadītu GPS koordinātu.
Ejam kājām minūtes piecpadsmit, sasniedzot pirmo plaisu, ne visai platu, bet tomēr tas liek mazliet uzmanīties, jo dzirdēti visādi nostāsti, ka tajās pazūdot pat auto. Tur pat urbjam pirmos āliņģus un nebūt nav ilgi jāgaida, lai kāds no mūsu kompānijas iesauktos – IR! Aha, nevar būt, ka uzreiz ir uzieta zelta ādere!? Nav gan, jo zivis ir jāpierunā, aktivitāti īpaši neizrāda, tāpēc mēģināt doties tālāk, līdz uzskriesim kādam zivīgākam pleķim. Kopumā diena pavadīta godam, pie savas zivs tikuši ir visi, lai gan īstenie Peipusa pazinēji teiktu, ka te pat kaķis pasmietos.
Bet diena izdevusies,- mazliet „atspirdzinošo” dzērienu, ezera plašumi un kolosāla kompānija – salikums, kur viens otru papildināja, pāraugot vienā veselumā, tā teikt ideāli, lai rīt no rīta atkārtotu šo pasākumu. Vakara atpūta arī ievilkās, jo gan dalīšanās ar emocijām, gan labs humors, makšķernieku stāsti perfekti iederējās jau tā piesātinātās dienas kokteilī, nemaz nedomājot par miegu.
Nākamās dienas uzdevums – neiespringt uz jaunu vietu meklēšanu, jo būtu laicīgi jāatgriežas krastā, mājupceļu vēl neviens nav atcēlis un politisko patvērumu igauņu zemē diez vai prasīsim.
Rīts modina mūs ar savu dzestrumu, grādi ir pakrituši par kādu atzīmi uz leju, ko pastiprina ne pārāk jaukais vējelis, ko sākumā krastā pat neizjūtam. Ne visiem izdodas laicīgi pamosties, bet te arī var labi atšķirt īstenos makšķerniekus- fanātus no parastā ikdienas copmaņa. Kritušiem ļaujam pavārtīties siltajās gultiņās, bet tie kas ierindā – jauns izaicinājums, jo kājas vairs nav tik ātras un arī galva mazliet smagāka nekā iepriekšējā dienā.
Domāts darīts, gandrīz pa vakardienas pēdām mēģinām tikt uz savu „spotu”, kaut gan ne visai tas izdodas un saprotam, ka vietu esam atraduši, tā teikt „apmēram”, te arī urbjam pirmos āliņģus. Ko lai saka, zivis izskatās, ka ir visur, tik cik mazliet nākas likt lietā savu meistarību un viss notiekas.
Pēc pāris stundām piebiedrojas arī mājās palicēji, bet viņu plānos ir vairāk iecerēts pavēdināt galvu nevis ķert zivi. Nu ko, pārmest viņiem nevaram, drīzāk jādod ordenis par varonību, jo esam ierindā visi, tātad lielā ezera pārbaudījumus esam izturējuši godam.
Vēl jāpasaka liels paldies Aivaram, viesu mājas saimniekam par viesmīlību, Peipim par labo atpūtu un visiem līdzbraucējiem par lielisko kompāniju.
Vīruss ir iepotēts, slimība nav ārstējama – turies Peipi, mēs atgriezīsimies!!
Ne asakas un tiekamies pie ūdeņiem!
