Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121), Fid:256, Did:0, useCase: 0


Vjetnama - Sapa II daļa

Redakcija
Redakcija

Ap pusdienas laiku autobuss ieripo Hanojas autoostā, kādas 20 min gaidām, kamēr tas piestāj norādītajā vietā un mums atļauj izkāpt. Esmu maigā šokā, viss tik netīrs, smird pēc urīna un man žēl, ka neesmu spēkavīrs un nespēju savu čemodānu pacelt uz pleciem un pārvietot uz nākošo autobusu. Pāris minūšu laikā ieraugām platskaršu autobusu uz Sapu, tas gan dosies ceļā tikai pēc 6h, bet šoferi laipni novieto mūsu ceļa somas un arī paši varam uzturēties autobusā. Pie ieejas mums liek novilkt apavus, iedod maisiņu to iepakošanai un tālāk tikai zeķēs. Sajūtam izsalkumu, uzdrīkstamies vien nopirkt pāris svaigas un smaržojošas baltmaizes kukuļus, un pudeli ruma. Rums piena cenā – 0.75 sant par pudeli, dezinfekcijas nolūkos absolūti nepieciešama lieta. Iestājoties tumsai, dodamies 14 stundu garā ceļā, pēc kāda laiciņa man blakus iekārtojas vietējais puisis, esam noguruši un ātri aizmiegam, man pat netraucē virs galvas izlietās kājas, sajūtu skābenu zeķu smārdu, bet tūlīt arī aizmiegu.

Pa ceļam autobuss ir piepildījies, pa vidu noklāti plāni matrači un uz tiem satupuši dažāda vecuma vjetnamieši. Mums tiek iedotas arī segas, bet ko tādu izmantot jau būtu pārāk ekstrēmi. Pamostos nakts vidū – pietura, var izlocīt kājas kādu pusstundu. Vietējie metas it kā ēstuvē, man no skata vien kuņģis sagriežas, iedzeram pa glāzei ruma un ir o.k. Ar acīm meklēju kur varētu atrasties tualete, nekā, pēc brīža pienāk kāds pasažieris un laipni vaicā ko meklēju, es gandrīz vai riksī dodos norādītajā virzienā, ak, dievs ļoti, ļoti mazs aizslietnītis bez durvīm, mazs caurums un vēl jānoturas uz ķieģeļiem un viss šausmīgi netīrs, esmu šokā, ātri padaru darāmo un metos ārā, pāris metru attālumā ievēroju gultu ar vairākiem kunkuļojošiem stāviem tajā! Smaka neizturama.

Pēc brīža dodamies tālāk, mēs braucam ļoti lēnām kalnos, ik pa brīdim bremzēm čīkstot un mijoties ar kādu pretim braucošu automašīnu. Rīta agrumā iebraucam Ķīnas robežpilsētā Lao Cai, pārsēžamies citā autobusā, stāvlaukums ļoti netīrs, ik pa brīdim aizskrien kāda žurka, brīnāmies, kā vēl tās nav apēstas.

Beidzot dodamies ceļā uz Sapu, autobuss lēnam un pacietīgi rāpjas arvien augstāk un augstāk kalnos, visapkārt kalni un ielejas, šur tur manām pa kādai mazai būdiņai ceļmalā vai kādā ieplakā, visam pa vidu mutuļojoša kalnu upe. Braucam kādas divas stundas – 36 km, brīžiem šķiet, ka autobuss apstāsies uz mūžiem. Pavisam nemanot esam iebraukuši Sapā, mūs ielenc vietējie ar naktsmāju piedāvājumiem 5-8 $ par istabu, apskatāmies un nolemjam, ka tik ļoti tomēr neekonomēsim. Aiz stūra paveras daudzu nelielu hoteļu rindas un vienā no pirmajiem salīgstam istabiņu ar brokastīm par 40 $, uz trijiem tā nav liela summa, esam izsalkuši, nomazgājamies un tūlīt pat arī tiekam pie brokastīm.

Esam pārsteigti, šeit viss ir samērā tīrs, ik pa laikam caur mums iziet kāds mākonis un cilvēki pavisam savādāki, lielākā daļa staigā tautas tērpos, kas arī nosaka viņu piederību konkrētam ciemam, piemēram, melnie vai sarkanie hmongi, viskrāšņākās ir puķu (ziedu) hmongu sievietes (Flower Hmong). Zinājām, ka Sapā ir liels tirgus, bet nekad nedomājām, ka tik liels, tas izpleties gan šaurajās ieliņās, laukumā, izvietojies uz nebeidzamajām kāpnēm. Tirgo visu, vistas, augļus, drēbes, suvenīrus un uzlējumus ar kobrām un skorpioniem.....

Šī ir kalnos kāpēju Meka, par pavisam mazām, mazām naudiņām iespējams iegādāties vislabākās mugursomas, jakas, apavus, bikses, es zinu, pie mums tādas lietas maksā milzu naudu. Zābaki Latvijas veikalos ap 200 Ls, tur – 35 $, jakas 10-30 $ utt.

Nākošajā dienā dodamies ekskursijā uz Silver waterfull, vēl 12 km augstāk kalnos, pavasarī tas noteikti ir ūdeņiem bagātāks, bet šā vai tā – ļoti skaisti. Visur vietējie skraida apkārt un piedāvā par dažiem dolāriem iegādāties viņu darinājumus, šķiet pat 6 gadīgi bērni zin angļu valodu, vietējie ir ļoti draudzīgi un visi kā viens apjautājas no kurienes esam, kā sauc, vai esam precējušies un vai mums ir bērni, pēc tam seko – nopērc no manis. Gids stāsta, ka augstāk kalnos dzīvo lācēni, kuri mielojas ar jauniem bambusa dzinumiem, pērtiķi, leopardi un visapkārt ir ļoti daudz indīgu čūsku, tikai šobrīd tām ir ziemas miegs.

Sapā pavadām trīs dienas un ir pilnīgi skaidrs, būt Vjetnamā un neredzēt Sapu nozīmē tikai to, ka neesi redzējis neko. Turpmākajās dienās dodamies ekskursijās pa vietējo cilšu ciemiem, katra taka ir apmēram 7-8 km gara, šķiet laika rats pagriezis mūs visus vismaz gadsimtu atpakaļ, primitīvas mājiņas, saimniecības, vienkāršas irigācijas sistēmas, cūkas kopā ar bērneļiem un suņukiem izklaidējas, visi ir blusaini un utaini, bet tas pilnīgi iederas vidē. Sievietes tirgodamas augļus vai ko citu, īsina laiku viena otrai lasot utis. Staigājot pa ciemiem, vērojam vietējo amatnieku darbus, māla izstrādājumus, gleznas, zīda izšuvumus, visvairāk mani pārsteidza gleznas, kuras veidotas no tauriņu spārniem.

Sapa ir fantastiska un pavisam noteikti manā sirdī tā ir atstājusi savas pēdas uz mūžīgiem laikiem.

Trešās dienas pēcpusdienā dodamies atpakaļ uz Hanoju, transfērs mūs aizved uz Lao Cai, laicīgi pasūtījām vilciena biļetes par 23 $ mīkstajā kupejā, līdz vilcienam atlikusi 1,5 h, bet iekšēji tāds dīvains nemiers. Vjetnamā ne mirkli nav iespējams atslābt. Sagaidām vilcienu, sameklējam kupeju.....tā ir šausmīga, es nezinu no viņiem nozīmē vārds soft. Ja kāds ir braucis mūsu kupejā, tad vjetnamiešiem tā ir gandrīz 2x šaurāka ar 3 plauktiem katrā pusē, ieslīpi ieslidināmies kupejā, iespraucamies savā guļvietā un skaļi lūdzam, kaut atlikušie 3 kupejas biedri būtu baltie un paldies Dievam, tie ir trīs pagalam nosmulējušies jaunzēlandiešu jaunieši.

9h brauciens paiet grozoties no viena sāna uz otru, mums bija arī palags un spilvens, bet tik nenosakāmā krāsā, ka neriskējām ko tādu lietot.

Četros no rīta ieripojam Hanojā, nokaulējam taksi un par dažiem dolāriem aizkļūstam līdz lidostai. Laika daudz, esam internetā par 75 $ nopirkuši lidmašīnas biļetes uz Saigonu. Gan autobuss, gan vilciens maksā tādu pašu naudu, turklāt lidojot mēs ietaupām 2 dienas. Laika daudz, dodamies uz lidostas viesnīcu nomazgāties un pagulēt.

Ligita Damberga