Saules zeme - Malaizija - Langkawi I daļa
Latvijas laukus un mežus klāj tik bieza migla, ka varētu griezt biezām kārtām un smērēt uz rieciena. Laiks atkal atvērt krājkasīti un lūkoties siltāku zemju virzienā. Lai arī visu gadu sapņoju par Indiju, šoreiz došos uz Malaiziju, jo Indija pārējiem ceļabiedriem likās pārāk ekstrēma. Pēc rūpīgas avio kompāniju piedāvājumu analīzes nolemjam lidot ar Uzbekistānas avio kompānijas lidmašīnu.
Un tā pašā rīta agrumā mūsu bariņš sapulcējies Rīgas lidostā, lai trauktos pretim jauniem piedzīvojumiem, bet, ak vai, lidojums tiek atcelts par 7h, par cik noteikti četros no rīta ir jāpiereģistrējas lidojumam, saņemam pārtikas talonu 5 Ls vērtībā un apbruņojamies ar pacietību. Laiks tomēr paiet ātri un pirms pusdienas laika jau sēžamies lidmašīnā, lai dotos pretim saviem sapņiem. Lidmašīna ir pustukša, ērti iekārtojamies, paēdam sātīgas pusdienas un drīz vien esam Taškentā. Pie izejas mūs sagaida 3 autobusi, skaidrs, ka viens ir priekš mums, ātri tiekam pārsēdināti nākošajā lidmašīnā un aizkavējamies tik vien, kamēr tiek pārkrauta bagāža.
Ielidojam Kualalumpuras starptautiskajā lidostā, karstums un saule mūs gāž vai no kājām nost. Un nav ko brīnīties, lai arī novembris un decembris Latvijā saglabājās silts, tomēr reti kuru dienu izdevās ieraudzīt sauli. Tā nu pārvelkam krekliņus, izvelkam saulesbrilles , sameklējam autobusu uz vietējo pārlidojumu lidostu un piedzīvojums var sākties.
No Kualalumpuras uz Langkawi lidojam ar AirAsian kompāniju,- tik skaistas un laipnas stjuartes, viss tīrs un sakopts. Rodas iespaids, ka tieši tu esi gaidīts izmantot šīs aviosabiedrības pakalpojumus, jā, daudzām lidsabiedrībām būtu ko pamācīties.
Kualalumpurā ielidojam agrā pēcpusdienā, kā jau ierasts, pie lidostas izejas pilns ar taksometriem, biļetes gan jāpērk lidostā, nekāda individuāla norēķināšanās. Mūsējo ir gana daudz, tāpēc ērti izvietojamies mašīnās un dodamies uz viesnīcu Aseania. Kādu stundu ilgst formalitāšu kārtošana, no mums pieprasa ne tikai tūlītēju samaksu par dzīvošanu, bet iekasē arī depozītu. Beigu beigās tiekam pie dušas, uzvelkam vieglākas drāniņas un ejam paklejot. Karstums ir tiešām nežēlīgs un ātri vien pār muguru sāk tecēt sviedru tērcītes. Mūsu sajūsma drīz vien noplok,- nav tā, ka apkārt gluži būtu pastkartīšu skaistums, bet ēstuvju cenas pilnīgi mierīgi konkurē ar pašmāju Lidiņa cenām. Nu ko, mēģināsim pielāgoties.
Īsā laikā saprotam, ka ēstuves, kuras atrodas pie galvenās ielas, nav vērts apmeklēt, bet paejot pārsimts metrus dziļāk iekšzemē par saistošām naudiņām iespējams baudīt gardu maltīti, turklāt katru pēcpusdienu kādā konkrētā vietā uz salas ir vietējo tirdziņš, kur par desmitreiz mazākām naudiņām nobaudīt gardi ceptu zivi, kalmāru vai vēl un vēl visdažādākos vietējos gardumus. Informāciju par tirdziņa atrašanās vietu zinās pateikt jebkurā recepcijā, kā arī ikviens taksometra šoferis jums būs labs gids gan šajos jautājumos, gan salas vēsturē, gan piedāvās interesantākos apskates objektus, parādīs viesnīcu (FourSeasons), kur brauc atpūsties dažādas pasaules zvaigznes, piemēram, Britnija Spīrsa, Breds Pits utml. Sākumā pasmīkņāju pie sevis un domāju,- nu gan šoferītis- izrādās, tomēr nē, pāris dienas vēlāk vietējā avīzē ieraudzīju Britnijas un Klūnija fotoattēlus.....urā, es peldējos vienā jūrā ar tādām slavenībām.
Sabijām Langkawi divas nedēļas un tas bija krietni par daudz priekš šīs mazās salas, citiem iesaku pārlidot, piemēram, uz Penangas salu. Pabijām visās iespējamās ekskursijās – pacēlāmies ar Cable Car 708m augstumā, pastaigājām pa vienu no pasaulē ievērojamākajiem tiltiem, kas atrodas 125 metrus virs kalniem.
No šī tilta var redzēt Andamanu jūru un Tarutao salu, skats no tilta uz saliņām tiešām iespaidīgs, mazliet atgādināja Halongu Vjetnamā. Patiesībā pie Cable Car var pavadīt veselu dienu. Tā pakājē izvietojusies miniatūra pilsētiņa ar neskaitāmiem veikaliņiem un ēstuvēm. Daži mūsu ceļa biedri izjāja ar ziloni, iegriezāmies lieliskā zivju SPA – ieliec baseinā kājas un tavā virzienā traucas simtiem mazu zivtiņu.. Šis bija jauks piedzīvojums. Pusdienu kafiju malkojām brīnišķīgā nelielā kafejnīcā, pa kuras logiem bija iespējams vērot īsta Bengālijas tīģera laisko gulšņāšanu.
Devāmies arī Duck tūrē – neliels autobusiņš, kas brauc kādu gabalu pa cietzemi, bet tad iepeld jūrā. Šī nu gan bija interesanta ekskursija, varbūt pateicoties tieši gidam – mūsējie vinnēja visas balvas un ekskursijas nobeigumā nodziedāja vienu skanīgu Raimonda Paula dziesmu, par ko izpelnījāmies neviltotus apkārtējo aplausus.
Tomēr visvairāk man patika Mangrovju tūre,- ar palielu laivu mūs izvadāja gar milzīgām mangrovju audzēm Kilim Geoforest parkā - 1309 hektāru, kuras izkārtojušās gar Langgun salas krastiem. Pabijām arī sikspārņu alā (piebraucām pie kādas saliņas, kuras kokos, kā milzu bumbieri karājās aizmiguši sikspārņi), vērojām delfīnu draiskošanos un atdevām visus līdzpaņemtos gardumus draiskajiem pērtiķiem. Neierasta bija arī ērgļu barošana,- ar fantastisku precizitāti šie majestātiskie putni zibenīgi satver gaisā mesto cienastu. Vēl priekš mums ļoti neierasta bija zivju barošana Fish fermā. Iedomājieties- mums bija iespēja barot Rajas-, dažas no tām ir ļoti draudzīgas, es paņemu rokā zivju gabaliņus un Raja visu roku iesūc mutē... iespaidīgi!
Langkawi ir dažas nelielas rūpnīciņas, kurās iespējams iegādāties dažādus vietējos darinājumus un rotaslietas, nekas šeit nav lēts, bet vienmēr jau ir iespēja tirgoties. Vidējas vakariņas piekrastes restorāniņā ir vienā cenā ar pērļu virteni.
Esot Langkawi, reizēm bija iespējams vērot Taizemes krastus un es pieķēru sevi ilgojamies pēc šīs skaistās un tūristiem tik draudzīgās zemes.
Ligita Damberga
