Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121), Fid:256, Did:0, useCase: 0


Malaizija - Kualalumpūra II daļa

Redakcija
Redakcija

Brīvdienas Langkawi ir beigušās un šoreiz ar prieku dodos uz vienu no trim Malaizijas federālajām zemēm – Kualalumpūru – galvaspilsētu, kurā mīt 1,6 milj. Iedzīvotāji. Pilsētai par savu dzimšanu jāpateicas 87 ķīniešiem, kas šeit ieradās alvas meklējumos. Pilnīgi nejauši šie vīri devās pa Klang upi un tās satekas vietā ar Gombak upi uzcēla nometni. Tomēr alvu viņi atrada vairākas jūdzes uz austrumiem, kur tagad atrodas Ampang. Kad Ampang aizsākās raktuvju bums, daudzi cilvēki apmetās jau iepriekš izveidotajā nometnē upju satekā, līdz ar to dabiski veidojās arī Kuala Lumpur pilsēta. Uz pilsētu labākas dzīves meklējumos ir devušies cilvēki no visas valsts, ar dažādu etnisko piederību - Musulmaņi (52%), budisti (12%), kristieši (8 %), tāpēc pilsētas vide ir visai kosmopolītiska. Svētki šeit ir dažādi un dažādām tautām piederīgi – Hari Raya, ķīniešu jaunais gads un Deepavali.

Lidostā mazliet aizķeramies, izrādās, ka biļetes uz taksometru vai autobusu iespējams nopirkt tikai zālē pirms izejas, tad nu liekam lietā savu ziemeļniecisko šarmu un neatlaidību un beigu beigās pāris cilvēki no mūsu grupas tiek ielaisti, lai iegādātos braukšanas biļetes uz autobusu. Par 9 RM veselu stundu varam vizināties līdz galvaspilsētai, gar logu zib bezgalīgas palmu audzes – jaunākas, vecākas, kārtīgās rindās sastādītas.

Tālumā jau pavīd pirmie debesskrāpji, pēc brīža ieraugu majestātiskos dvīņu torņus, līkumojot pa nelielām esam iekļuvuši sastrēgumā, te nu laiks pavērot cilvēkus un ēkas, šķiet braucam cauri indiešu kvartālam, pēkšņi autobuss iebrauc pazemē, sākas īsts sastrēgums, tie viens otram vēlas pabraukt garām, bet tuneļa sienas jau nepabīdīsi, un visā šajā trakumā pēkšņi atveras durvis un mēs tiekam lūgti izkāpt. It kā ar to vēl nebūtu gana, mūs mudina ātri izņemt bagāžu.

Tā nu izkāpuši raugāmies nekurienē, beigās ieraugu gar sienu augšup vijamies eskalatoru, vismaz pūlis virzās tajā virzienā. Nekur tālu neesam tikuši, kad pie mums milzīgi ātri žestikulēdams pieskrien neliels vīriņš un piedāvā taksometru. Tā nu visi zosu gājienā sekojam aicinātājam, visapkārt daudz cilvēku, liela šaurība un vēl jāuzmanās, lai kāds neuzbrauc uz papēžiem. Pēc brīža ieraugām mašīnas, zibenīgi tiekam sadalīti pa sēdeklīšiem un pussēdeklīšiem, bagāžniekā stāvus sarindojas daļa somu, atlikušās varenākās tiek ieliktas priekšējos sēdekļos, teju vai vadītājam klēpī, ja vēl kādai nav pieticis vietas, neko darīt, jātur pašam. Labi, ka brauciens nav tāls, pēc minūtēm 15 esam pie viesnīcas, ātri tiekam pie numuriņiem, tad duša un jau pēc brīža pulcējamies, lai apspriestu rīcības plānu.

Skaidrs, ka visiem prātā tikai Chinatowna, tik daudz par to dzirdēts, izprasām ceļu, kartes rokās un uz priekšu! Iepirkšanās paradīze tiek vērta vaļā ap pieciem pēcpusdienā, dažu minūšu laikā ērti aizvizināmies ar viensliežu vilcieniņu līdz slavenai Petaling ielai. Nu ko, mīlīši, kā tik te nav, lieliski visdažādāko zīmolu pakaļdarinājumi – somas, pulksteņi, apģērbs, apavi (likās apšaubāmi), suvenīri, rotaslietas un vēl daudz, daudz kā cita. Rolex, Seiko, Cartier, Christian Dior, Adidas, Nike, Calvin Klein, Armani, Gucci, Prada, D&G, Louis Vuitton... Mums acis zib kā žagatām un ir jau dēļ kā,- pasakaini apzeltīti pulksteņi izrotāti ar kristāliņiem, ādas maciņi, gribas to un šo.... tomēr saglabāsim mieru, sākotnējā cena parasti ir kosmiska, ja par somiņu prasa 300 RM, tad skaidrs, ka par 65 RM dabūsi, un ja vien šai pilsētā esi vairākas dienas, pirmajā vakarā tas ir milzu piedzīvojums, lai vispār saprastu par ko iet runa.

Esam kādas 4 stundas pavadījuši nemitīgi tirgojoties un teju katram otrajam stāstot kur atrodas Latvija, un jau nākošajos vakaros daudzi pārdevēji mūs sveicina un saka,- sveiki, Latvija!

Atgriežos viesnīcā, paveru aizkarus un man aiz loga ir „Petronas” dvīņu torņi, nakts apgaismojumā tie ir pasakaini!
452 metrus un 88 stāvus augstie Malaizijas energokompānijas "Petronas" dvīņu torņi tika atklāti 1998.gadā. Vairākus gadus debesskrāpis bija pasaulē augstākā ēka, līdz to pārspēja Taipejā uzbūvētais "Tapei 101", kas tagad jau zaudējis šo godu. Otrajā tornī atrodas Dewan Petronas filharmonija, kurā mitinās Malaizijas filharmonijas orķestris – visu cieņu, kungi!

Nākošajā dienā apmeklējam KL putnu, tauriņu un orhideju dārzus, kas ir pasakaini skaisti. Mazliet aizkavējos pie orhideju pārdevējas; uzzinājusi no kurienes esmu, viņa stāsta, ka pirms pāris gadiem Zviedrijas karalis pie viņas iegādājies orhideju stādus. Es nespēju atturēties un arī iegādājos interesantu „termosu” ar 21 stādiņu.

Īpašs stāsts ir par izklaides Desa Water parku KL. Milzīgā teritorijā malaizieši uzbūruši patiešām fantastisku atpūtas centru, tajā ir daudz dažādu baseinu ar viļņu imitāciju, pludmales smiltīm, palmām, volejbola un tenisa laukumiem, visdažādākās atrakcijas, mākslīgi radīti viļņi sērfotājiem, klinšu kāpšana, dzīvnieki (5-6 m pitons bija tīrās šausmas, bet koķetais pērtiķēns albīns bija vislielākais mūsu mīlulis).
Pāri visam parkam stiepjas trošu tiltiņš, bet senatnes pieskaņu rada fantastiskas ziloņu skulptūras apkārt ar ūdensrozēm saaugušam ezeriņam.
Amerikāņu kalniņi man iedvesa tādas šausmas, ka tapa skaidrs- neko tādu vairs negribu izmēģināt un labi, ka izkāpu no vagoniņa „sausām kājām”, bezgala jauka bija braukšana ar gumijas plostu pa krāčainu upi, tomēr visvairāk man patika šausmu istaba – jā, jā, īsta šausmu istaba, kādu pusstundu tajā pavadījām kliegdami un spiegdami, ārā iznācām sausām mutēm un slapjām mugurām... malaizieši prot taisīt šovu. Ja esat Kualalumpūrā, tas jums noteikti ir jāredz un jāizbauda!

Interesanta bija indiešu svētvieta Batu Caves, jau no tāluma pamanāma milzīga zeltīta statuja indiešu dieviem. Reizi gadā šeit notiek indiešu dievības Murugan slavināšana ar svētceļnieku pašsakropļošanos. Tamili uzbūvējuši šo 42,9 m augsto statuju izmantojot 1550 m3 betona un 250 t armatūras. Interesentiem vēl piebildīšu, ka lai sasniegtu svētvietu, jums būs jāpārvar 272 pakāpieni milzīgā tveicē.

Kualalumpūra ir fantastiska pilsēta ar savu īpašo seju, varenība mijas ar pārsteidzošu nabadzību, visdārgākās smaržas daudzajos mazajos tirdziņos pretstatā tirgus smārdam, kas eiropiešu deguniem ir grūti izturams. Vakaros, iestājoties krēslai, soliņi ielu malās tiek ātri aizņemti ar gulēt gribētājiem. Kas netiek pie soliņa, turpat namu pakājē atritina savu sedziņu un laižas saldā miegā. Steidzīga un mazāk steidzīga žurka tikai piešķir visai šai buķetei nokrāsu.

Daži vārdi par Uzbekistan Airways un mājupceļu. Skaidrs, ka mums ir saistošas šīs lidkompānijas cenas, tomēr izvēloties šo aviokompāniju, uz īpašu komfortu neceriet,- iespējams, ka būs ļoti šauri un neērti krēsli, salauzts galdiņš, kur novietot paplāti. Arī uz spilventiņiem neceriet, tie tiks tikai bērniem. Iespējams, kāds konkrēts dzēriens būs beidzies tieši paceļoties lidmašīnai, nekādu ekrānu vai individuālu filmu, visā salonā būs pāris televizoru ar ļoti blāviem ekrāniem un nesadzirdamu skaņu, stjuartes būs visādas, vairāk atgādinās bufetnieces, lidostā. Ja ielidosiet pēdējie, sēdvietu nebūs, vienīgajā restorānā prāva rinda, bet visus galdus aizņēmuši tādi paši pārlidotāji. Smēķētāju paradīze, smēķē visur un nepārtraukti, mazā divstāvīgā uzgaidāmā telpa ietinusies milzīgā dūmu mākonī, vienīgajā tualetē ar 3 caurumiem mūžīga rinda. Vienīgais paldies Uzbekistan Airways pilotiem, ka lidojuma laikā varējām redzēt Himalaju sniegotās galotnes.

Ligita Damberga