Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121), Fid:10, Did:0, useCase: 0


Grieķu salas - Roda un Santorini jūlija vidū

Redakcija
Redakcija

Uz dienvidu zemēm parasti mēdz doties tad, kad Latvijā ir tikai sācies pavasaris vai jau sācies rudens, tomēr vēlējos pamēģināt īstu dienvidu vasaru, tāpēc nolēmu doties uz kādu Vidusjūras valsti jūlija vidū.

Tā nu maijā ieraudzīju diezgan pievilcīgas cenas uz lidojumiem jūlijā (09.07.-16.07.), un tika iegādātas biļetes Kauņa – Roda abos virzienos par aptuveni LVL 80. Ceļojumu aprakstos lasīju, ka dažiem izdevies nopirkt nedaudz agrāk biļetes par LVL 36, bet studiju dēļ varēju doties atpūsties tikai pēc sesijas. Lidojot ar Ryanair vienmēr cenšos „ietilpt” rokas bagāžas izmēros un svarā (10kg), kas nav visai viegli, ja rēķinām, ka pats čemodāns sver, līdzi tiek ņemts fotoaparāts, kas sver kādu 1,5 kg un arī statīvs, ko ar mokām iespiežu čemodānā un kas arī sver 1,5kg.:) Lai nu kā – bet bez šiem „draugiem” es nebrauktu vispār, tāpēc nākas samierināties.:) Jāmin, ka kopš Sicīlijā „piesējās” pat par pārsimts pārsniegtiem gramiem rokas bagāžā, cenšos atļautos 10kg arī nepārsniegt. Šoreiz pārsniegtie 300g nesagādāja problēmas.

Veidošu šo rakstu, vispirms aprakstot atsevišķus aspektus, kas varētu būt noderīgi nākamiem ceļotājiem, bet beigās izklāstīšu savu ceļojuma plānu, lai ceļot gribētājiem dotu aptuvenu priekšstatu par to, ko var un ko nevar paspēt.

Kauņas lidosta. Tā kā Ryanair šajā lidostā izveidojis lidojumu bāzi, tad no šīs lidostas ir iespējams nokļūt vairākos pievilcīgos galamērķos, uz kuriem no Rīgas nevar aizlidot. Nokļūšana līdz pašai lidostai arī nav sarežģīta – var braukt ar autobusu no Rīgas, var braukt arī ar auto. Tomēr ņemot vērā autobusa izmaksas (LVL 10, vienā virzienā) un komforta līmeni, tomēr likās izdevīgāk un patīkamāk braukt ar savu auto. Vienā virzienā jānobrauc ap 270km, kas prasa aptuveni 3,5h. Kādus pārsimts metrus uz šosejas, pirms pēdējā pagrieziena uz lidostu ir jauka leišu kafejnīca, kurā par smieklīgām cenām var garšīgi un bagātīgi paēst (šo vietu ierādīja Ēģiptē iepazītie leišu draugi:)) , tāpēc ir vērts aizbraukt kādu stundiņu ātrāk. Lidostā pieejama arī ilgtermiņa stāvvieta, kas uz 8 dienām izmaksāja aptuveni 20ls. Tomēr jāmin, ka nepatīkamu piedzīvojumu sagādāja izkļūšana no stāvvietas, kurai izbraukšanā ir slieksnis, pār kuru vairums nedaudz zemāku mašīnu nevar pārbraukt neko nesabojājot.

Prāmji no Rodas. Plānojot ceļojumu, sapratu, ka gribu redzēt vēl kādu vietu ārpus pašas Rodas salas. Iespēju ir diezgan daudz, jo Grieķijas daudzo salu dēļ ir attīstīta prāmju satiksme par pieņemamām cenām, ja vien nav ļoti augstas komforta prasības. No Rodas salas izplatītākie dienas vai dažu dienu ceļojumu galamēŗķi ir 20km attālumā esošie Turcijas krasti ar Marmarisu (~ 25 eur), Simi salas (~ 20 eur), Kosas sala. Tomēr, apsverot visus par un pret un pieņemot, ka šajā Grieķijas reģionā kādu laiku neatgriezīšos, izlēmu doties dažu dienu ceļojumā uz vienu no skaistākajām grieķu salām ar bagātu vēsturi – Santoini (jeb Thira, kā to dēvē vietējie). Prāmju satiksmi nodrošina kompānija Blue Star Ferries, un viņu mājas lapā vai greeka.com iespējams uzzināt cenas un maršrutus. No Rodas uz Santorini prāmis dodas ar pāris dienu intervālu, ceļš prasa aptuveni 7 stundas (ar pieturām vairākās citās salās pa ceļam), bet izdevās saplānot tā, ka uz prāmja tika pavadīti vakari/naktis, nezaudējot ceļošanai paredzēto laiku. Uz prāmja var pirkt kajītes biļetes jeb air seat lounge biļetes, kas ir ievērojami lētākas – tas nozīmē, ka Jums būs autobusa tipa sēdvieta, kuru var atlaist un tajā gulēt. Pārsvarā gan visi gulēja uz zemes guļammaisos vai vairākos sēdekļos, kas bija visai komfortabli (daži indivīdi pat gulēšanai izmantoja šūpuļtīklus, kurus piesēja uz klāja pie margām.:)) Biļete Air seat louge Roda – Santorini vienā virzienā maksāja Eur 32. Nopirkt biļetes var ar kredītkarti jau minētajās mājas lapās. Tiesa, neieciešama Visa (nevis Visa Electron) vai Master karte. Nopērkot biļetes, tiek saņemts apstiprinājums, kuru jāuzrāda ostā pirms iekāpšanas prāmī, līdzi ņemot kredītkarti, ar kuru pirktas biļetes. Prāmji (Blue star 1 un Diagoras) bija visai komfortabli, tomēr tiem, kas pieraduši pie mūsu Rīga – Stokholma prāmjiem, viss liekas pārlieku mierīgi, jo uz prāmjiem izklaidei paredzētas tikai dažas kafejnīcas. Mūsu gadījumā labākā izklaide bija līdzi paņemto vietējo vīnu degustēšana un garām slīdošo ainavu baudīšana no augšējiem kuģu klājiem.:)

Pārvietošanās salās. Tā kā devāmies uz salām mēnesī, kad laika apstākļu apkopojuma tabulas vēstīja, ka nav paredzamas ne tikai lietu nesošas dienas, bet pat ne mākoņainas, tad pārvietošanās līdzekļa izvēle bija visai plaša. Īres cenas ir gandrīz vienādas gan Rodā, gan Santorini. Par ~ 35 eur dienā var noīrēt auto, tomēr gribējās kaut ko interesantāku par ierasto pārvietošanos ar auto, tāpēc nolēmu Rodā īrēt motorolleri. Braucamrīkus īrējām visas dienas, kuras bijām salās, jo tas tomēr dara daudz brīvākus plānošanas ziņā. Vienīgi uz/no lidostas braucām ar sabiedrisko transportu, kas Rodā kursē starp pilsētām visai bieži (20-30min intervāls) un maksā 2,20 eur (Lidosta – Roda; Roda – Faliraki, piemēram).

Rodā īrējām motorolleri, bet Santorini – kvadriciklu turpmāk izklāstīto apstākļu dēļ. Motorolleris ar 50cc motoru divu cilvēku pārvadāšanai ilgākam laikam un kalnos ir diezgan kaitinošs, jo kalnos „velkas” ar ātrumu 20 km/h ierasto 50-60 km/h vietā, bet lielāka tilpuma motorolleri (piemēram, 125cc, ar kuru LV var braukt arī ar B kategoriju) nav iesējams izīrēt, ja vien Jums nav A kategorijas vadītāja apliecība. Ir iespējams izīrēt nedaudz uzlabotus mazā tilpuma rollerus, kuriem ir 80cc vai 100cc tilpums, kas jau ir labāki. Mēs izīrējām 100cc 4 stroke (parasti mazajiem tilpumiem ir tikai 2 stroke dzinēji) rolleri, kas bija pieklājīgs visos apstākļos – ātrums ~ 70-80km/h, stāvākajos kalnos ne mazāk kā 45 km/h. Izīrēt braucamos salās var uz katra stūra – ķīlā tiek atstāta pase vai tiesības, un arī cenas var pakaulēt. Mans pieminētais rolleris izmaksāja 17 eur dienā (sākuma cena bija 23 eur). Mazie vārgulīši maksā 15 eur dienā, bet tos nu neiesaku, ja vien nebrauksiet tikai pa līdzenu plakni un nesverat 35 kg.:) Jāmin, ka kvadricikliem nav nekādu ierobežojumu, ja Jums ir B kategorijas vadītāja apliecība, tomēr to cenas ir tādas pašas kā auto īrei. Aktīvi braukājot, mēs „nodedzinājām” dienā ~ 5 eur degvielā, kura salās maksā ~ 1,7 eur par litru.

Rodā īrējām motorolleri, jo braucami bija garāki, līdzenāki gabali, bet Santorini kvadriciklu, jo tur braukšana bija paredzēta stāvos kalnu serpentīnos, kuros nav īpaši patīkami lavierēt, turot līdzsvaru mazos ātrumos ar divriteņu braucamo. Tā kā ieriekš jau apkopoju piedāvājumus un cenas, tad izvēlējos Santorini, manuprāt, labāko piedāvājumu – 250cc divvietīgs kvadricikls ar piegādi un iespēju atstāt viņu, kur vien vēlies + pilnu apdrošināšanu par 35 eur dienā (www.motorinn.com). Jāmin, ka tāda tilpuma aparāts ir vairāk kā pietiekami jaudīgs pie jebkuriem apstākļiem (draugi teica, ka mazie 50 un 100cc kvadricikli ir par vāju Santorini kalniem).

Viesnīcas. Visas viesnīcas izvēlējos, izmantojot booking.com, jo negribējās tērēt šausmīgi daudz laika tam, esot uz vietas. Protams, papildus izmantoju tripadvisor atsauksmes un lietotāju fotogrāfijas. Rodā izlēmu pārsvarā palikt Faliraki pilsētā, jo tā ir netālu no skaistām pludmalēm, kur vēlējāmies pavadīt pāris rītus, tā nav liela pilsēta ar burzmu, bet nav tālu no Rodas un lidostas, ar labu satiksmi un plašu viesnīcu piedāvājumu. Viesnīcas un apartamenti salās pieejami visdažādākajām vēlmēm un iespējām, sākot pat no padsmit eiro par diennakti. Par 30–45 eur par diennakti var atrast jau ļoti pieklājīgu divvietīgu viesnīcas numuriņu, bet ekskluzīvās vietās (piemēram, Santorini Fira vai Ia pilsētās) numuriņi maksā sākot no 100 eur.

Patīkami, ka visās viesnīcās, pat „dārgā gala” numuriņos ir virtuve ar plītīm un citiem piederumiem, lai maltīti vēlēšanās gadījumā varētu pagatavot arī pats. Protams, baseins ir jebkuras viesnīcas piedāvājumā.

Ēdieni. Vienmēr ceļojumos cenšos kaut nedaudz apzināt un pamēģināt vietējo virtuvi. Grieķijā cenas pat restorāns tam ir patīkamas. Restorānos maltīte diviem cilvēkiem ar otro ēdienu, kādu dzērienu un vēl kādu našķi, maksā ap 20-25 eur. Protams, ja neejat restorānos, kuri ir paredzēti Abamoviču un Geitsu atvasēm un citiem jet-setistiem.:D Ātrajās ēstuvēs visizplatītākie ir ēdieni ar girosa klātbūtni. Kā nekā vārds giross cēlies no grieķu vārda „gyro” (griezties). Girosi pieejami kā otrais ēdiens (portion gyros) un kā maizīte, kas līdzīga kebabam (pita gyros). Šādas pitas gyros maizītes lieliski noder, kad negribas ilgi tērēt laiku ēšanai – maksā ~2,30-2,50 eur. Vēl tika pamēģināts soulvaki – līdzīgs ēdiens mūsu šašlikam. Arī sacepums Mousaka, kurā sacepti kārtās kartupeļi, gaļa un baklažāni. Protams, grieķu salāti, kas maksā aptuveni 3,5-5 eur. Tāpat pamēģinājām tādas kā pildītas pankūkas – creppes, kuras ir gan ar saldiem, gan ar sāļiem pildījumiem. Manā topā noteikti pirmo vietu no grieķu virtuves aizņem ledus kafija – kafe frappe – atdzesēta kafija, kurā ir sabērti ledus gabaliņi un pa virsu saputotas putas. Ja gribas pašiem pagatavot ēdamo, tad lielas problēmas tas nesagādā, jo pat tādā tūristu metropolē kā Santorini, atrodami vairāki mārketi ar cenām, kas līdzīgas mums jau pazīstamajām.

Plānošana un apskates objekti. Plānojot ceļojumu apkopoju tūrisma kompāniju piedāvājumu aprakstus, pēc tam arī pašu salu tūrisma aģentūru ieteikumus, tad ceļotāju aprakstus un, kad viss it kā jau apkopots, pameklēju vēl citos resursos, lai tiktu pie kāda objekta, kas ir gana interesants, bet palicis ārpus ceļvežu ieteikumiem. Saprotams, ka daļa no objektiem ir tūrisma industrijas radīti un ar īpašu unikalitāti varbūt pat neizceļas, tāpēc visus tradicionālos objektus salās nemaz nemēģināju apskatīt. Piemēram, Rodā neapskatījām Taureņu ieleju, Santorini nebraucām uz Nea Kameni vulkānu, jo kaut kā šie objekti neviesa sajūtu, ka tas būs kas unikāls un pārsteidzošs.

Studentiem noteikti iesaku paņemt līdzi Isec apliecību ar derīgu termiņu, jo gandrīz visos objektos, kur ieeja ir ap 5-6 eur, studentiem ieeja ir par velti.

Tālāk par plānu.

1.diena

Ielidojot Diagoras lidostā un veicot tradicionālo gājienu no lidmašīnas pa lidlauku, paņem patīkama dienvidu svelme, lidostā džinsi tiek nomainītas pret šortiem un apavi pret iešļūčenēm. Izejot no lidostas, kreisajā pusē ir autobusa pietura, kur autobuss ik pēc pusstundas ved uz Rodas pilsētu par 2,20 eur, brauciens ilgst ~30 min. Autobuss apstājas gala pieturā – Averoff, blakus ielā ir Nea Agora (jaunais tirgus), kas nav tirgus mūsu izpratnē, bet vairāk gan drēbju bodes un ēstuves. Šeit var pa 6 eur iegādāties Dior, D&G un Burberry saulesbrilles un citas „oriģinālās” lietas.:) Šajā pašā ielā var pārkāpt autobusos, kas brauc uz visiem salas nostūriem. Mēs braucām uz Faliraki, brauciens arī ilgst 30 min. un maksā 2,20 eur. Pirmais, kas pārsteidza, bija nenormālais (laikam cikāžu?) radītais troksnis kokos, nenormāla svelme, jo bija bezvējš, bet veiksmīgi tikām līdz viesnīcai. Pēc iekārtošanās devos izīrēt motorolleri. Pēc tam pirmais uzdevums bija tikt līdz jūrai nopeldēties – tam izvēlējos bildēs par jauku atzīto Anthony Quinn līci – aizbraucām it kā līdz tai vietai, ok, skaisti, bet bildēs kaut kas ne tā likās, domāju – jāatbrauc no rīta, kad saule ir citā vietā, bet arī nākamajā rītā likās, ka kaut kas nav tā kā bildēs, pēc tam tikai ievēroju, ka stāvvieta pie līča ir krietni garāka un tās otrā galā ir īstā Anthony Quinn pludmale, bet iepriekšējā ir Ladiko pludmale, abas ir skaistas, bet Anthony Quinn tomēr iespaidīgāka.

Vakarā braucām uz Tsambika klosteri – ceļš ved pa stāvu serpentīnu, kas pēdējos līkumos rada iespaidu, ka sāksim ripot atpakaļ, bet veiksmīgi tikām augšā līdz stāvvietai (ar mazo rolleri vai kemperi pēdējos līkumos diez vai var tikt augšā). Tālāk mērojami ap 280 pakāpieni līdz klosterim, kas atrodas skaistā vietā – lejā redzama Tsambika pludmale ar sīciņiem pludmales priekšmetiem un kalnainais krasts, arī pats klosteris ir interesanti iekārtots – tradicionālais oļu segums un grieķiska gaisotne.

2.diena

Šo dienu paredzējām visgarākajam pārbraucienam pa salu, lai kādu likstu gadījumā paliktu vēl citas iespējas izbraukāt garo maršrutu. Devāmies uz salas pašu DR punktu, pa ceļam iebraucot nedaudz pasauļoties Anthony Quinn pludmalē. Pa ceļam ieraudzījām simpātisku baznīciņu Pylonas pilsētā, pie kuras piestājām, un nākamais apstāšanās punkts bija Asklipieio pilsētiņa, kurā apskatījām baznīcu (1 eur), bet galvenais mērķis bija te atrast internetā uzieto tavernu – Sylvias Greek food, jo atradu kāda brita aprakstu, kur slavēja šo vietu, un šī pilsētiņa ir nostāk no tradicionāliem tūrisma objektiem, tāpēc likās, ka virtuvei vajadzētu būt maksimāli autentiskai, kas tā arī bija – pirmie grieķu salāti, frappe kafijas, soulvaki, ķiploku maizītes un mājas vīns – par to visu kopā 14 eur.:) Turpat uzbraucām arī bruņinieku pils drupās. Tālāk devāmies uz salas pašu DR punktu – visu ūdens sporta piekritēju sapņu vietu – Prasonisi (ap 80km no Rodas). Interesantu pludmali, kurā vienmēr esot vējš – var nobraukt pludmales smiltīs un riskēt par tām doties cik tālu vien atļauj braucamrīks. Te sērferi, kaiteri u.c. bija apmetušies veselām nometnēm. Tālāk devāmies uz salas ZR krastu, pa ceļam piestājām arī internetā uzietai tavernai jūras krastā – ap 3 km pirms Askliepio ciemata pašā jūras krastā (Christiama – iestādes nosaukums) – šeit atkal nobaudījām vietējo virtuvi un devāmies jau ar bažīgāku prātu (tuvojas vakars) uz Monolithos ciematu un bruņinieku pils drupām kalnā – tur ierodoties paveras skaists skats uz rietošo sauli, pēc pils apskates dodamies lejā pa iespaidīgu serpentīnu uz Fourni pludmali – saule jau pavisam nedaudz virs horizonta, bez mums lejā pludmalē ir tikai viena mašīna, kas rada zināmas bažas, jo pludmale ir neapdzīvota, ja nu kas notiek ar rolleri, „rāpjoties” atpakaļ serpentīnā?:) Nekas, ja jau esam te, tad iesim tālāk uz Fourni ragu meklēt alas klintīs, kur kādreiz esot bijušas kristiešu svētvietas – tā kā kājām saberztas tulznas – čības atstāju un dodos ar basām kājām tālāk – ar pirmo piegājienu alas neatrodam, bet pēc laika pamanu, ka tās ir raga smailes daļā – dodos uz turieni un secinu, ka uz tām var tikt, ejot padsmit metrus virs ūdens pa pēdas platuma taciņu ar asiem klints mini izciļņiem, kas iedarbojas uz pēdām.:) Tā nu es paliku viens savā turpmākajā gaitā, bet tik un tā aizgāju līdz alām, un jāatdzīst - bija to vērts.

Šī salas puse, norietot saulei, likās krietni vēsāka, jo no jūras pūta vēsāks vējš nekā pretējā salas pusē, kur vējš bija svelmains pat naktī. Atpakaļceļā vēl piestājām nofotografēt naksnīgo Lindos pilsētu, un viesnīcā notiesājam no lauka „noplūkto” arbūzu, kas nav pielīdzināms mūsu veikalos atrodamos (tieši to pašu var teikt par melonēm).

3.diena

Pagatavojam latviešu vēderiem ierastākas brokastis – omleti.:) Iemēģinām viesnīcas basein, un rītu pavadām Tsambika pludmalē. Dodoties uz pludmalēm, iesaku paņemt līdzi dvieli, jo gulēt vai sēdēt uz smiltīm/akmeņiem karstuma dēļ nav iespējams, bet par pludmales krēsliem jāmaksā no 3- 8 eiro, kā nu kurā pludmalē. Ja gribas tikai mazliet pasauļoties, tad, manuprāt, nav vajadzīgs saules sargs, un dvielis uz zemes pilda krēsla funkcijas. Šeit gan pakaulējamies par cenu un paliekam pie krēslu izvēles. Pludmales krēslu izīrētājs stāsta stāstu par bruņurupuci, kas vakar esot iznācis krastā,nezinu, var jau būt, bet velk nedaudz uz Ēģiptē dzirdētajiem stāstiem tūristu tantēm un onkuļiem:D Very rare, only here frāzes vēl pastiprina šo sajūtu.:)

Tā nu aizsauļojamies, ka aizkavējamies ar iekļaušanos plānā un, nododot īres rolleri, tiek aizmirstas tiesības, kurām tiek skriets pakaļ, kā rezultātā Rodā no autobusa izkāpjam 16:45, prāmis uz Santorini atiet 17:00, lai gan pie prāmja jau bija jābūt 16:00. Domāju, nieki – kartē pietura izskatījās tuvu ostai – paskriesim. Sākam skriet skrējienu ar čemodāniem un „pekelēm”, kas līdzinās šovā „Trakais ceļojums” redzētajām ainām. Noskrienot kādu pusotru, pāris kilometrus tajā svelmē, sāk likties, ka varēsim gulties blakus Rīgas mēra kungam, un, ieskrienot strupceļā, sāk likties, ka noteikti nepaspēsim uz prāmi. Bet, sakopojot pēdējos spēkus, ielecam taksī, kas mūs aizgādā to that blue ferry ASAP please.:) Laime pilnīga, kad ar biļetēm rokās soļojam iekšā prāmī.:) Prāmis visai patīkams, tiesa nav ne kādu aktivitāšu, bet paņemam plastmasas krēslus un dodamies uz kuģa augšējo āra klāju baudīt ainavas. 1:40 naktī iestājam Santorini ostā Athinios, kur mūs sagaida viesnīcas transfēra busiņš. Liekas, ka Grieķijā jau esam nedēļu vismaz.

4.diena

Pieceļos no rīta un dodos uz viesnīcas stāvlaukumu satikties ar Motor Inn darbinieku, kas man piegādā kvadriciklu, ar kuru pārvietosimies pa Santorini salu. Kā jau esmu vienojies – kvadriciklu varēšu vienkārši atstāt ostas stāvvietā, kad došos prom no salas. Pirmais, ko daru, dodos meklēt veikalu un degvielu. Pirmie iespaidi par salu ir pavisam citādāki nekā Rodā. Mazāk svelmes, šaurāki, līkumaināki ceļi, savādāka arhitektūra. Tālāk kā pirmo apskates objektu apskatām Vothonas pilsētiņu, kurā ir visai interesanta atmosfēra un apbūve – vairums māju izbūvētas kā alas klinšu sienās, lielākā daļa no tām ir pamestas, kas rada spocīguma sajūtu. Tālāk dodamies uz Kamari pludmali, kurā ir melnu oļu segums. Ieliņas pilnas ar bāriem un restorāniem, vienā no kuriem ieejam pamēģināt saldās creppes un citus grieķu labumus. Pēc tam dodamies stāvā un garā serpentīnā uz seno Tēras pilsētu, kas atrodas salas otrā augstākajā virsotnē. Draugi, kas te bija pirms gada un brauca ar mazā tilpuma kvadriciklu, teica, ka neriskēja pa serpentīnu doties augšā, tāpēc mēs izvēlējāmies iespējami jaudīgāko, kas bez kādām grūtībām nogādāja mūs augšā. Ieeja maksā 4 eur, studentiem par velti. Senā Tēras pilsēta ir bijusi viens no Eiropas civilizācijas šūpuļiem, kas tika sagrauta zemestrīcē – vislabāk saglabājusies ēka ir vēlāk 6.gs. būvētā bazilika. Staigājot pa senās pilsētas ielām, īsti nevar izprast – kāpēc senie cilvēki būvēja mitekļus tik tālu prom no ūdens un kuģošanas iespējām, svelmainā kalnā. Bet, zinot teoriju par Krētas mīnojiešu civilizāciju iznīcinājušo cunami, rodas vismaz kaut kāds skaidrojums. Vēlāk savācam no viesnīcas čemodānus un pārvācamies uz otro viesnīcu – čemodānu nostiprināšanai noder alpīnistu striķi, kas ir tievi, bet izturīgi, aizņem maz vietas bagāžā. Nākamā viesnīca ir burvīgā vietā Imerovigli ciematiņā, kas atrodas uz pašas kraujas malas, ar skatu uz Firas pilsētu. Santorini salā viesnīcu cenas ir ļoti atšķirīgas, dārgākās ir Firā, Imerovigli un Ia pilsētās, kuras visas izvietotas uz kraujas malām ar iespaidīgiem skatiem. Cenas krietni sadārdzina arī tas, ka te ieraduši apmesties bagāto valstu tūristi – amerikāņi (kāda meitene visu vakaru spiedza un apzvanīja radus, ka esot saņēmusi bildinājumu:)) , vācieši un japāņi. Skats no viesnīcas (Irinis Villa Resort) paveras uz Firu un kalderu – latviešu valodā nezinu īsti pareizu nosaukumu šim veidojumam, bet izpētīju, ka tā apzīmē tādu kā krāteri, kas rodas, iebrūkot daļai sauszemes vulkāniskajā lavas ezerā un ieplūstot tajā ūdenim. Tā arī radusies Santorini kaldera – daļai no salas iegrūstot lavas ezerā un radot 400m dziļu ūdens teritoriju bijušās salas vietā. Pastāv teorija, ka šīs aktivitātes rezultātā Vidusjūrā radās milzu cunami, kas nopostīja arī Krētā esošas civilizāciju apmetnes. Jāmin, ka zemestrīces rezultātā tika sagrauts arī viens no pasaules brīnumiem - Rodas koloss, tiesa tas jau bija krietni vēlāk. Iekārtojušies tradicionāli iekārtotajā viesnīcā, kuras sabūvētas kraujas malā burtiski viena uz otras, dodamies uz Ia pilsētu, kur esot redzams pasaules skaistākais saulriets – viens mīnuss – te saulrieta laikā ir nenormālā burzma un atrast piemērotu vietu tā vērošanai ir visai pagrūti, bet tomēr izdevās tikt līdz daudz maz ciešamai pozīcijai.

5.diena

Rīta cēlienu izbaudām viesnīcā, baudot skatu uz kalderu un tajā iebraucošajiem prāmjiem un kuteriem. Aizbraucam izstaigāt Firas pilsētu un dodamies uz Perissas melno pludmali, kas neliekas tik iespaidīgi melna kā Kamari. Pēc tās iebraucam Vlycada pludmalē, kur erozijas rezultātā radušies interesanti stāvkrasta veidojumi. Pēc tās dodamies uz Arkotiri pilsētu, kur lava aprakusi vēl kādu no Eiropas pirmajām civilizācijām, tomēr šo objektu vēl arvien rekonstruē un tajā nav iespējams iekļūt, tāpēc dodamies uz blakus esošo sarkano pludmali, kas sarkana ir dēļ īpatnējiem vulkāniskajiem iežiem. Atceļā iebraucam vietējā ceļmalas bodītē nopirkt tradicionālos Santorini produktus – ķiršu tomātus un kaperus. Vakaru vēl pavadām, izstaigājot Firu un dodamies sagaidīt prāmi atpakaļ uz Rodu.

6.diena

Iekārtojamies kārtējā viesnīcā Faliraki, izŗējam rolleri un dodamies apskatīt Lindos pilsētu. Šajā pilsētā izstaigājam ar oļiem bruģētās ieliņas un dodamies uz akropoli, kur vairākas kultūras sabūvējušas savas celtnes – gan bruņinieku svētvietas, gan Atēnas templis u.c. Ieeja maksā 6 eur, studentiem – par velti. No akropoles paveras skats uz St.Paul līci, kuru amerikāņi iecienījuši kā precību vietu, vēlāk arī noejam uz šo līci un galveno Lindos pludmali, kas patīk nedaudz labāk par iepriekš minēto līci. Vakarā braucam uz Rodas vecpilsētu izstaigāt to tumsā. Pilsēta naktī it sevišķi ir iespaidīga – tāda nekur citur nesastopama viduslaiku aura ar šaurām un vāji apgaismotām ieliņām, bruņinieku abatijas paliekām, lielmestra pili un pat musulmaņu celtnēm – mošejām. Šaurajās ieliņās naktīs redzama visai savdabīga nakts dzīve – tumšos koridoros un velvēs paslēpušies klubiņi un intīmas gaisotnes atpūtas vietas, kas lieliski tur iederas, nebojājot pilsētas senatnīgo auru, pat pretēji – radot vēl lielāku noslēpumainības sajūtu.

7.diena

No rīta dodamies uz citu pludmali – Taraganaou, kuru nejauši uzgāju, un tā likās visforšākā atpūtai – maz cilvēku, oļu segums un nomaļa vieta (uz ceļa nav nekādu norāžu), pludmali ieskauj savdabīgi veidotas klintis ar alām. Pēc pludmales apmeklējuma dodamies uz Kallithea Thermes (ieeja 3 eur, studentiem – 2 eur) – šī vieta it kā ļoti neuzrunāja – protams, tai ir sava vēsture – kādreiz bijusi populāra atpūtas vieta, kur uzņemtas vairākas filmas, kas atjaunota, tomēr – pēc jau visa redzētā nelikās nekas tik šausmīgi unikāls, skaisti viss, iekārtots gan, to nevar noliegt. Vēlāk devāmies uz Filermos kalnu, kur ir Bizantijas laika klosteris (ieeja 6 eur, studentiem – par velti). Klosteris, kas būvēts līdzās senākam templim, radīja vēsturisku sajūtu, it īpaši tā iekšpuse, kur viss saglabāts iespējami autentisks. No klostera ved taka caur pāvu parkam, kas dzīvojas savvaļā, uz krustu, kurā iespējams uzkāpt un redzēt lielu daļu no salas. Vakaru pavadījām, izstaigājot Faliraki pilsētu un tās galveno – Bāru ielu. Interesanti, ka katrs klubs mēģina gan noformējuma, gan skaļuma ziņā pārsist blakus esošo, un troksnis ir tiešām iespaidīgs – katra bāra ārpusē stāv iekšā aicinātāji, kas visādi mēģina ieaicināt klientus – katrā ziņā – iziet cauri šai ielai neuzrunātam laikam nav iespējams.:) Katrā ziņā forša tusiņu vieta priecāties gribošai kompānijai (tomēr Rodas vecpilsētas iestādes laikam ir klasi augstākas).

8.diena

Laicīgi ierodamies pieturā uz lidostu, bet autobuss nezināmu iemeslu dēļ kavējas par 30 min., un lidostā ierodamies „līdz ar nagiem”. Lidmašīna noelšas, kad pilots paziņo, ka galamērķī ir mākoņains laiks un 18 grādi līdzšinējo 38 vietā.:)

Sanāca diezgan plašs apraksts, bet ceru, ka kādam noderēs tajā esošā informācija, kas ir manas atmiņas par šo ceļojumu, bet kādam kalpos par lieliska un unikāla šī pasaules reģiona apceļošanas palīgu.

Rolands Karaševskis