Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121), Fid:10, Did:0, useCase: 0


Terra incognita Pakistāna. 2. daļa

Redakcija
Redakcija

Lai nokļūtu no Islamabadas uz valsts ziemeļiem, Skardu, pastāv divas izvēles: vai nu dienas divas kratīties pa KKH (Karakoram Highway) vai arī mēģināt tikt lidmašīnā, kas nepilnā stundā nogādā galamērķī. Mums divkārt laimējās: tikko bija beigusies musonu sezona un laika apstākļi – piemēroti lidošanai; mēs kā ļoti svarīgas ārzemju personas aizspraucāmies garām visai garajai lidotgribētāju rindai. Boeing-737 bija redzējusi labākus laikus, jo iekāpjot lidaparātā uz fizelāžas pamanīju vairākus ielāpus, bet tas nekas – visu atsvēra trešā laimēšanās: mana vieta bija pie puscaurspīdīgā loga, ar skatu uz pareizo – Nanga Parbat pusi. Nezinu, kurš ir izdomājis saukli ka lidojums Islamabada – Skardu ir viens no gleznainākajiem lidojumiem pasaulē (maršrutu skat. beigās), bet viņam bija iemesls: gandrīz viss lidojums paiet virs sniegotiem kalniem.

Kad lidojām garām Nanga Parbat (8126m), kalns pacēlās virs mākoņu joslas un šķita, ka virsotne un lidmašīna ir gandrīz vienāda augstumā: lidmašīna lidoja tikai puskilometu augstāk par kalna virsotni, t.i., ~8600m augstumā. Ne mazāk iespaidīga bija nolaišanās Skardu lidlaukā: lidmašīnas pilotiem vajadzēja lavierēt starp apkārtējiem kalniem, brīžam šķita ka kalnu grēdas ir tikai pāris simts metru attālumā no spārnu galiem. Skardu lidosta bija miniatūrākā lidosta, kurā ir būts: neliela vienstāvīga celtne, vienīgais bagāžas saņemšanas transportieris bija labi ja 10 metru garš. Tomēr labāk tāda lidosta nekā nekāda!

Pirmās sajūtas, ieraugot Skardu, Baltistānas galvaspilsētas, ainavas – kalnus, papeles, vienstāvīgas dubļu betona mājas, likās, ka esmu atgriezies gadu senā pagātnē, jau labi zināmās vietās! Tikai rūpīgāk ieskatoties, varēja pamanīt atšķirības: ēkām trūka Kašmirai, Ladākhas reģionam raksturīgo dekorējumu, ļaužu ģērbšanās stils ir atšķirīgs.

Kad visa mūsu mantība bija sakrāmēta uz autobusa jumta un mēs paši – iespraukušies sagrabējušā autobusā bez atsperēm, ar pussalūzušiem krēsliem, blāviem logiem (“Labāku nevarējām atrast!”), taisnā ceļā braucām uz pirmo apskates objektu: Manthal Budas reljefu uz liela klintsbluķa. Dzeltenbrūnais, vietām nomelnējušais klintsbluķis izceļas uz apkārtējā fona un tas ir saskatāms pa lielu gabalu, taču pienākot tuvāk, ieraudzīju, ka pie Budas nemaz tik viegli nevar piekļūt: apkārt uzcelta sēta, pie ieejas – sarga būdiņa. Sētas durvis bija atvērtas un mūs neviens netraucēja no visām pusēm apskatīt liecību par laikiem, kad tagadējās Pakistānas teritorijā valdošā reliģija bija budisms: apgāju apkārt klintsbluķim un otrā pusē uz mazāka akmens pamanīju blāvu stupas zīmējumu.

Kalnos pie Skardu ir paslēpies Sapatras ezers un, kopš 2003. gada, kad sāka būvēt elektrostacijas dambi, dzidrais ezers lēnām ir kļuvis aizvien lielāks. Pusdienas ieturējām viesu mājā , no kuras logiem pavērās skats uz jauno ezeru, uz apkartējiem kalniem. Pusdienu laikā radās fiksā ideja braukt tālāk uz ~25 km attālo Deosai plato, uz pasaulē vienu no augstāko plakankalni ar pirmatnēju dabu. Pēc īsas konsultācijas ar vietējiem uzzinājām ka ideja nav īstenojuma, jo transports – džipi ir jāpasūta vismaz dienu iepriekš. Tā nu ezera krastā sūcām pakistāņu tēju (melno tēju ar pienu) un skatījāmies kā Saule rotājas ūdenī. Žēl, varējām brīvo laiku izmantot lai aizbrauktu uz Skardu fortu un paskatīties uz pilsētas un Indas ielejas panorāmu.

Pirms saulrieta brauca lejup uz Skardu, uz smilšu kāpām: tās līdzinājās nelielam tuksnesim: kur vien skaties – smiltis, šur tur bija iesakņojušās t.s. krievu olīvas. Kā kociņi izdzīvo tik skarbos apstākļos – nav saprotams. Mūsu grupa izklīda kur kurais lai baudītu saulrietu, mieru, klusumu. Arī es uzrāpos vienā kāpā, atgūlos siltajās smiltīs un vēroju kā ieleja pamazām satumst, kā ēnas izstiepjas, rāpjas aizvien augstāk pa kalnu nogāzēm. Valdīja tāds klusums, ka varēja dzirdēt ļaužu sarunas no pusotra kilometra attālās pilsētas. Pēc kādas pusstundas manīju, ka kāpās nesam vienīgie: mums lēni, draiskojoties tuvojās pieci puikas. Varēja redzēt, ka viņiem ir ziņkāre kas mēs esam par ļaudīm, tomēr viņiem bija bailes mums pienākt tuvāk par metriem pieciem.

Nākamajā rītā pie mūsu viesnīcas “Mashabrum” stāvēja trīs mikroautobusi, kas bija gan labāk piemēroti līkumotajiem, akmeņainajiem kalnu ceļiem, gan neizsauca tik lielas bažas par to tehnisko stāvokli kā vakardienas autobuss. Kamēr viesnīcas personāls krāmēja bagāžu uz busiņiem, daudzi ceļabiedri viens otram sāka žēloties par vēdera problēmām. Tika izteikts pieņēmums, pie vainas varētu būt relatīvi lielais augstums – ~2200m, bet tā kā arī mans vēders bija sadumpojies, tad visticamākais cēlonis bija t.s. netīro roku slimība. No somām tika vilkti laukā un izmēģināti daždažādi medikamenti, beigās daži ķērās pie zālēm pret visām slimībām – Coca Cola. Vēdera problēmas mani pārāk nenomocīja – atcerējos, ka lielajā somā kaut kur biju iebāzis Sorbex kapsulas, toties vairāki ceļabiedri dienām žēlojās par veselības problēmām. Cik manīju, no augstuma slimības reāli cieta tikai viena dāma – viņa visu laiku snauduļoja. Visa ceļojuma laikā zāles pret augstuma slimību lietoju tikai vienu reizi un arī tad tikai profilakses pēc. Pirms ceļojuma kā līdzekli pret augstuma slimību mums ieteica lietot žāvētas aprikozes, bet domāju, ka tā ir tikai vietējā leģenda bez reāla pamatojuma.

Braucot prom no Skardu, iegriezāmies cilvēka roku radītā paradīzes stūrītī: Shangrila kūrortā (Shangrila resort). Tagad, rudenī kūrortā nemanīju nevienu iemītnieku un es netraucēti varēju apiet gandrīz apkārt Lower Kachura ezeram, patīksmināties par ainavu: gludajā ezerā atspoguļojās apkārtējie kalni, mājiņas ar sarkanajiem jumtiem. Dīvaini, bet romantiskajā ainavā iederējās 1954. gadā netālu no Skardu avarējušā DC-3 fizelāža: lidmašīna tagad ir pārvērsta par restorānu. Kūrorts ir kā radīts lai kaut vai uz pāris dienām aizbēgtu prom no ikdienas un baudītu mieru, kusumu, kalnu ainavas.

Pa ceļam uz KKH (Karakoram Highway) mēs apstājāmies ceļa malā: tie, kas vēlējās, varēja izmēģināt pavisam primitīvu veidu kā pārcelties pāri Indas upei. Princips ir vienkāršs: pāri upei pārvilkta trose, tajā iekarināts kaut kas līdzīgs lielam sēdeklim, kurā var iesēsties viens cilvēks. Tad atliek vai nu pašam vilkties pāri upei vai arī ļaut lai kāds krastā stāvošs pārvelk pāri. Nevēlējos laist garām iespēju izmēģināt tik eksotisku veidu kā pārcelties pāri upei, bet nedaudz vīlos: nevienu, kurš uzdrošinājās iesēsties grozā, nepārvilka šurpu – turpu pāri upei, tikai ļāva neilgu brīdi pašūpoties virs mutuļojošās upes.

Vēl vienā īsā apstāšanās vietā mums parādīja dārgakmeņu ieguves šahtas: Indas otrā krastā, ļoti stāvā nogāzē varēja pamanīt divas zemas, no akmens celtas būdiņas un no tām vijās taciņas uz šahtām, kas izskatījās pēc parastiem caurumiem klintī. Nokļūšana līdz ieguves vietai bija tāda pati kā iepriekš redzētā: pāri upei pārvilkta trose. Pakistānas ziemeļu teritorijas ir bagātas ar dažādu dārgakmeņu un pusdārgakmeņu – rubīnu, smaragdu, safīru, akvamarīnu, ametistu, mēnesakmens, topāzu, granātu, u.c akmeņu atradnēm, bet tā kā piekļuve atradnēm ir apgrūtināta un ieguve – primitīva, tad Pakistānas dārgakmeņi nav tik zināmi kā akmeņi no citām atradnēm.

No Skardu līdz pat KKH mums brauca līdzi bruņots policists: kārtējā baumu deva liecināja, ka apsardze tiekot nodrošināta sakarā ar nesenajiem nemieriem Pakistānas lielākajās pilsētās. Bet varbūt tā ir Pakistānā vispārpieņemta pieņemta prakse, ka ārzemniekus pavada policisti: ja nu kas. Kamēr necilā tējnīcā Indas krastā uz vairākām stundām bijām iestrēguši uz pusdienu pauzi (kamēr pagatavoja vairākas vistas karijā, izvārīja rīsus, izcepa maizi, pagatavoja tēju, utt., ), policists (mēs viņam jau paguvām iedot vārdu – Reindžeris) pacietīgi mūs gaidīja. Pie pusdienu sākām spriest vai tik nepaaicināt arī mūsu policistu papusdienot, mūs nomierināja, ka viņš jau esot paguvis paēst.

Daudzi tilti Pakistānas kalnos, uz lielajiem ceļiem, tiek apsargāti un to var labi saprast: gadījumā ja kaut kādu iemeslu dēļ tiltu slēdz, piem, remontdarbu dēļ, tas nozīmē ka kāds kalnu reģions var tikt atgriezts no ārpasaules. Kad apstājamies pie Alan trošu tilta, netālu no vietas, kur Hunza ietek Indā, mums ieteica tiltu nefotografēt: Alan tiltam ir stratēģiska nozīme, jo pāri tam iet visa satiksme no KKH uz Baltistānu, Skardu. Bet bija jau par vēlu: tiltu nobildēju no vairākiem skatu punktiem. Kamēr mūsu mantas tika pārkrāmētas no minibusiņiem abos autobusos, pavēroju satiksmi pāri tiltam: strikti tika ievērots noteikums pāri braukt tikai vienai mašīnai. Brīdī, kad uz tilta uzbrauca piekrauta smagā mašīna, sāku bažīties vai tilts izturēs tādu slodzi: skaidri varēja redzēt kā tilts ieliecas zem mašīnas svara. Otru reizi brīdinājumu nefotografēt saņēmām kad braucām pa KKH un tuvojāmies kādam lielam arkveida dzelzsbetona tiltam.

Pirms gada, viesojoties Indijā, bieži uz ceļiem varēja redzēt kravas automašīnas, kas bija izdaiļotas ar zīmējumiem, uzrakstiem, piekariņiem. Pakistāņu šoferi savu kravas auto izdaiļošanā ir apsteiguši indiešus, jo katra mašīna ir unikāls mākslas darbs uz riteņiem, daudzkrāsainās, uz priekšu izvirzītās virsbūves virs vadītāja kabīnes mašīnas padara līdzīgas seniem kuģiem. Izdaiļošanā tiek izmantots viss, kas ir pie rokas: mirgojošas gaismiņas, pretvējā rotējoši ventilatori, antenu saišķi, piekariņi, taurītes.

To ka esam uzbraukuši uz starptautiski nozīmes maģistrāles, varēja uzreiz pamanīt: gludi asfaltēta šoseja, sakārtotas ceļmalas. Es jau sāku bažīties ka tālākais ceļš uz ziemeļiem būs viegls, iemidzinošs, bet nekā: asfaltētais ceļš beidzās, tā vietā ceļa malā sāka parādīties ceļa tehnika, gan vietējie, gan ķīniešu strādnieki. Krēslā vērojot ceļmalas skatus, man radās iespaids, ka gar KKH dzīvojošie cilvēki ir turīgāki kā citos Baltistānas ciemos redzētie ļaudis.

Gilgitā radās doma pirms slēgšanas apskatīt tirgu, bet bija jau par vēlu: lai arī bodītēm būtu jāstrādā līdz astoņiem vakarā, daudzas tiek slēgtas ātrāk, līdz ar saulrietu. Apstājāmies pie viena tekstilizstrādājumu veikaliņa un mēs, lielais bālģīmju bars, iegāzāmies bodītē: taustījām, cilājām, spaidījām, apspriedām preces, bet izlepušajiem rietumniekiem nekas nešķita pietiekami labs, kvalitatīvs: bodītes īpašnieks palika bez gaidītajiem ienākumiem.

Kārtēja nakšņošanas vietā – viesnīcā Hotel Hunza Embassy Karimabadā ieradāmies tumsā, tādēļ no viesnīcas terases varēja tikai nojaust ka Hunzas ielejas pretēja pusē slejas milzīgi kalni. Nākamajā rītā tiem, kuriem bija vēlme, varēja pirms saullēkta ar džipiem aizbraukt uz netālo Duikar ciemu, uz t.s Ērgļa Ligzdas (Eagle Nest) skatu punktu (~2800m). No turienes paveras lieliski skati: visa Hunzas ieleja kā uz delnas, visapkārt ielejai – neskaitāmas kalnu virsotnes. Kāpjot augšā uz skatu punktu, pametu skatu atpakaļ: tumši zilajās debesīs slējās Dāmu Pirkstiņš (Ladyfinger Peak, arī Bublimotin) – spics, apm. ~6000m augsts kalns. Kad uzrāpāmies skatu punktā, ieleja vēl slīga pustumsā, tikai austrumu pusē debesis bija gaišākas. Pamazām debesīs viens otrs mākonis palika sārts, tad sāka sārtoties mākoņi, kas ietina Rakapoši (Rakaposhi, 7788m) ziemeļu nogāzi, brīdi vēlāk arī citu kalnu virsotnes lēnām iznira no krēslas. Saulei kāpjot augstāk, aizvien vairāk mainījās krāsas: zilganpelēkās, sniegotās virsotnes saules gaismā vispirms kļuva dzeltenīgi sarkanas, vēlāk – baltas, zemākās kalnu nogāzes atguva dzeltenbrūnu krāsu un vēl pēc brīža ieleja atguva zaļo krāsu. Kamēr baudījām krāšņās kalnu ainavas, vietējais gids nez no kurienes izvilka lielu termosu ar karstu tēju: stāvot klints galā pirksti bija palikuši stīvi. Tikai dodoties prom no Ērgļa Ligzdas, mākoņi izklīda ap Rakapoši, mākoņi ap Dāmu Pirkstiņu un turpat blakus esošo Hunzas smaili (Hunza Peak, 6270m) tā arī pilnībā neizklīda.

Atgriežoties viesnīcā, beidzot Saules gaismā varējām novērtēt skatus, kuri pavērās no viesnīcas terases: o, mēs bijām apmetušies patiešām izcilā vietā! No viesnīcas terases varēja pārredzēt lielu Karimabadas daļu un zaļo, saulaino Hunzas ieleju, tieši pretī slējās sniegotā Diran (7266m) smaile, pa labi, aizslēpies aiz tuvējiem kalniem vīdēja Rakapoši. Visapkārt bija neskaitāmas zemākas Karakorama grēdas virsotnes. Te pavērās ne mazāk iespaidīgi skati kā no Ērgļa Ligzdas.

Pirmais lielais pārbaudījums manām kājām bija Hopera (Hopar vai Bualtar) ledāja šķērsošana.netālu no Nagāras ielejas (Nagar Valley). Turpceļu uz ledāju sākām no mūsu viesnīcas Karimabadā un, lai sasniegtu ledāju, vajadzēja šķērsot Hunzu, izbraukt cauri Nagar Khas – bijušās Nagāras ielejas karaļvalsts galvaspilsētai (Nagāras ieleja, tāpat kā Hunzas ieleja, daļēju autonomiju Pakistānas sastāvā saglabāja līdz 1974. gadam), vairākiem Nagāras ielejas ciemiem. Pa ceļam uz ledāju mūsu džipu kolonai nācās apstāties: pēkšņi viena mašīnai sāka kūpēt vadi. Bet tas nebija šķērslis lai pārtrauktu braucienu ledāja virzienā: kamēr novērsa elektrības problēmas un džipu atkal iedarbināja, varējām patīksmināties par auglīgo, zaļo ieleju, par Zelta smaili (Golden peak jeb Spantik, 7027m) ielejas galā. Nagāras ielejā bija ražas laiks: daudzos zemes pleķīšos sievietes novāca kartupeļus, ceļa malās bija sakrauti kartupeļu maisi. Tiesa, man palika neatbildēts jautājums: pa ceļiem mašīnas, traktori pārvadāja kartupeļu maisus, bet uz kurieni – uz ieleju vai prom no ielejas? Kukurūzas lauki vēl nebija aiztikti, .augļu kokos brieda āboli, aprikozes.

Vietā, kur sākām savu pārgājienu pāri Hopera ledājam, bija iekārtojušies suvenīru tirgotāji un viņi piedāvāja no pusdārgakmeņiem pagatavotas rotas: šķiet, tādam tūristu pūlim viņi nebija gatavi, jo drīz vien skaistākās rotas atrada savus pircējus. Ejot uz ledāja pusi, man pienāca klāt kāds tirgotājs, kurš neatlaidīgi centās notirgot lielu, neapstrādātu tirkīza lausku. Neļāvos pierunāties: ko es ar tādu klintsgabalu iesāktu? Pēc pāris stundām, kad vilkos atpakaļ no gājiena pāri ledājam, viņš vēlreiz man pienāca klāt un atkal uzmācās ar savu klintsgabalu.

Pārgājiena sākums bija relatīvi viegls: lai piekļūtu pie ledāja, vajadzēja nokāpt lejā pa apm. 100 metru augstu morēnas nogāzi. Tālāk vairs nebija tik viegli: soļošana pa nestabilajiem akmeņiem prasīja veiklību, izturību, spēju ātri novērtēt kur spert nākamo soli. Nu es varēju novērtēt ka ieguldījums kārtīgos trekinga apavos nebija vēja izmesta nauda: kurpes pasargāja kājas no apdauzīšanas pret akmeņiem, biezās un rievotās zoles iešanu padarīja ērtāku, stabilāku. Kad pārgāju pāri ar akmeņiem, oļiem klāto ledāju, tad sāku apzināties, ka atpakaļceļš nebūs viegls: pirmkārt, atkal būs jākāpelē augšup – lejup pa lielajiem akmeņiem, pa ledāja pauguriem, jālēkā pa akmeņiem, būs jāpamanās neizlaist no acīm tik tikko pamanāmo taciņu. Otrkārt, morēnas nogāze ledāja malā ir augsta, stāva. Ejot pa ledāju, neatliek laika skatīties apkārtējiem kalniem: visu laiku jāskatās zem kājām, ik pa brīdim jāpalūkojas apkārt lai ar skatienu sameklētu kolēģus, lai novērtētu vai eju pareizajā virzienā. Tikai atelpas brīžos varēju pamest skatu augšup pa ledāju, uz 6824m augsto Miar virsotni ledāja sākumā un uz blakus esošo Phuparash (6574m) virsotni. Pārgājiena beigās man patiešām sevi bija jāpiespiež kustēties augšup pa morēnas nogāzi: es jutos kā izspiests citrons. Godīgi sev atzinos, ka nemāku iet pa akmeņiem, ka kāpelējot biju patērējis nelietderīgi daudz enerģijas. Par laimi, gājiens pāri Hopera ledājam bija pats smagākais un nākamajos divos pārgājienos pa kalniem vairs nejutos tik ļoti izpumpējies.

Ar pārgājienu pāri Hopera ledājam nebeidzās tās dienas pārbaudījums manām kājām. Pēc atgriešanās atpakaļ Karimabadā devāmies apskatīt abus fortus: vispirms uz senāko Altit fortu, kas uzcelts uz aptuveni 300 metrus augstas klints Hunzas krastā un jaunāko Baltit fortu.

Kamēr uz ielas gaidījām ka pie mums atnāks Altit forta direktors, skatījāmies kā viens vīrietis, uzrāpies uz mājas jumta, ar garu kārti cenšas kaut ko nosist no koka: izrādījās, ka mēs stāvējām pie valriekstu koka. Blakus mums, kaklus izstiepuši, stāvēja puišeļu bars, skatījās kur nokritīs nākamais rieksts. Mūsu gidam arī izdevās tikt pie viena zaļa rieksta un atpakaļceļā atknibinājām to vaļā. Kad mūsu bariņam pievienojās forta muzeja direktors, mēs lēnā solī, bērnu pavadīti, devāmies cauri ciemam. Uz brīdi apstājāmies pie lielas, apmēram pusotru dziļas taisnstūrveida bedres, kuras malas bija nostiprinātas ar akmeņiem. Pirmajā brīdī bedre izskatījās pēc pusizžuvuša dīķa, taču direktors mums paskaidroja ka patiesībā tā ir vieta no kurienes tika ņemta pelēkā smilts forta celtniecībai. Līkumojot pa ciemu ar pelēkajām mājām, nonācām pie dārza vārtiņiem un, ienākot dārzā, forta direktors īpaši uzsvēra, ka ieeju uzrauga sieviete: viņš laikam mēģināja vērst uzmanību ka arī pie viņiem pastāv dzimumu līdztiesība. Tur pat pie ieejas dārzā bija iekārtota galdnieku darbnīca: cik manīju skatoties starp kokiem, tad darbnīcā strādāja tikai sievietes. Altit forta dārzs ir neliels, zaļš un labi kopts kopts, ar baseinu vidū, tā ir bijusi pastaigu vieta gan Hunzas valdnieku ģimenei, gan viņu viesiem. Tiesa, tagad vienīgās dzīvās būtnes, kuras pamanījām, bija aitu bars un pāris žagatas.

Uzkāpjot augšā pa klints nogāzi no dārza uz forta pakāji, visā varenībā atklājās Altit forts: vairākos līmeņos no akmens, koka un dubļu betona (māliem?) veidota celtne. Altit forta īstais vecums nav zināms, tas tiek lēsts uz 800...1000 gadiem un vienīgā kaut cik precīzā informācija ir par Altit forta torni: tas ir uzbūvēts 1548. gadā. Jebkurā gadījumā forts ir Hunzas ielejas senākā saglabājusies būve.

Parasti valdnieku dzīvesvietas iedomājamies kā greznības kalngalu, taču ne šoreiz: šauras akmens kāpnes veda iekšā fortā, pie katras durvju ailes bija jāuzmanās lai neapdauzītu galvu (iespējams, ļaudis tad bija īsāki), šaurās telpas forta iekšienē savienoja tumši koridori. Kā stāstīja forta direktors, tad karaliskā ģimene esot mitinājusies pāris telpās ar sīciņiem logiem, citas izmantotas kā noliktavas un cietums. Telpā, kas reizē kalpojusi par virtuvi un dzīvojamo istabu, gaisma ieplūda pa griestos izveidotu taisnstūra atveri, vienīgais telpu greznojums bija ar kokgrebumi uz koka kolonām un durvju aiļu aplodām. Visvairāk mani pārsteidza fakts, ka metāla trauki Hunzas valdnieka mājvietā parādījās tikai viduslaikos, līdz tam laikam viņi izmantoja no akmens darinātus traukus. Skatoties uz valdniekiem neierasti pieticīgajiem dzīves apstākļiem man neviļus uzmācās jautājums: kā dzīvoja un izdzīvoja ļaudis Altit forta pakājē, tālākajos ielejas nostūros?

Tiem, kuriem bija vēlēšanās, uzkāpa augšā senajā Altit forta tornī: no tā pavērās skats uz lielu daļu Hunzas ielejas, kaut kur tālu lejā plūda zilpelēkā Hunza. Kāpjot augšā uz torņa skatu laukumu, pēdējā stāvā telpas kaktā pamanīju ieslietas oriģinālās kāpnes – tas bija parasts koka stumbrs ar izcirstiem pakāpieniem.

Par senajiem Hunzas valdniekiem un viņu dzīvi nav saglabājies daudz ziņu. Viena no leģendām vēstīja ka pēc konflikta starp diviem valdnieka dēliem jaunākais esot ticis nogalināts un stāvus iemūrēts sienā. Savukārt vecākais dēls ir pārcēlies uz Baltit fortu. Kad Altit fortā notika restaurācijas darbi, šī leģenda guva apstiprinājumu: vienā no telpām kuras centrā ir masīvs jumta balsts, tika atrasti cilvēka kauli. Tieši blakus fortam ir dabīgi izveidojies akmens stabs: cita leģenda vēsta, ja kāds ir gribējis pieteikties par valdnieka miesassargu, viņam bija jāiztur vienkāršs pārbaudījums: vajadzēja pārlekt no forta uz staba virsotni un atpakaļ. Ja amata kārotājs nepārlēca, tad to, kas palika pāri no neveiksminieka, aizskaloja upe. Vēl viena leģenda vēsta ka cietumniekus esot turējuši telpā, kas pie reizes esot bijusi atejas bedre: pirms forta iemītnieku vēderu saturs nonāca upē, par tiem bija spiests “papriecāties” nabaga gūsteknis. Reiz vienam gūsteknim esot izdevies izsist caurumu telpas sienā, taču tas neglāba no nebrīves: paskatoties laukā pa caurumu viņš esot ieraudzījis kailu klinti un tālu lejā – Hunzu. Tā kā forts ir uzbūvēts augstas klints galā, tad ar notiesātajiem izrīkojās pavisam vienkārši: tos nogrūda no Altit forta sienas.

No Altit forta jumta ļoti labi varēja redzēt haotiski izkārtotās, pelēkās mājas, kas bija piespiedušās viena pie otras, ieskatīties vietējo ļaužu sadzīvē: uz māju jumtiem kaltējās aprikozes, āboli un citi augļi. Kopš seniem laikiem apkārtējās ielejās augļu, dārzeņu kaltēšana saulē ir veids kā sagatavot krājumus ziemai.

Staigājot pa Altit fortu iemetu skatu vienā no administratīvajam telpām: tās bija vienkāršas, taču aprīkotas ar visu nepieciešamo ofisa tehniku: vairāki datori, printeris, pie sienām plaukti ar dokumentu mapēm. Tad, kad Hunzas valdnieki jau bija pārcēlušies uz dzīvi Baltit fortā, šī senākā forta daļa tika izmantota kā viesu nams.

Atpakaļceļa no Altit forta šķiet, antikvariāta logā pievērsām uzmanību cariskās Krievijas rubļiem: acīmredzot tie šeit bija nokļuvuši laikā kad par ietekmi Hunzas ielejā sacentās Krievija un Britu impērija. Veikaliņš bija slēgts, taču kāds no vietējiem teicās pasaukt īpašnieku: atteicām, jo neko nevēlējāmies iegādāties.

Ar džipiem izbraucām cauri visam ciemam un atstājām tos laukumā kur skolas bērni spēlēja volejbolu. Tālākais ceļš uz Baltit fortu bija jāpieveic kājām, jo dažviet automašīnām būtu ļoti grūti izspraukties pa šauro ielu: kādā vietā iela bija akmens krāvuma un apkārtējo ēku sienu ieskauta, turklāt viena ēka bija uzbūvēta tieši virs ielas. Ceļš augšup bija pietiekami stāvs lai par sevi liktu manīt no rīta pievarētais Hopera ledājs: ne reizi vien atkal nācās apstāties lai atpūtinātu nogurušās kājas. Vienā šādā atpūtas brīdī pametu skatienu augšup un pamanījām uz vienas mājas jumta, blakus ābelei sēžam mūžvecu sieviņu: man šķita, ka viņa gadiem ir vērojusi garāmejošos cilvēkus, vērojusi kā gadu gaitā ir mainījusies ieleja.

Pa Baltit fortu mūs izvadāja muzeja vadītājs: lai arī viņš bija saģērbies tradicionālajā pakistāņu apģērbā, viņš atstāja izglītota un inteliģenta cilvēka iespaidu.

Arī Baltit forta patiesais vecums nav zināms un tiek lēsts, ka tas ir gadus 50...100 jaunāks par Hunzas krastā esošo Altit fortu. Kad apm. 1540 gadā Hunzas emīrs Ayasho II apprcējās ar Baltistānas princesi Šakatūnu (Shah Khatoon vai Sha Qhatun), tad par pūra naudu 1548. gadā tika uzcelts Altit forta tornis. Drīz pēc tam tika pārbūvēts Baltit forts un, tā kā kopā ar princesi uz Hunzas ieleju pārcēlās Baltistānas amatnieki, tad Baltit forts ieguva Ladakhas (Mazās Tibetas) reģionam raksturīgās iezīmes. Kā stāstīja muzeja vadītājs, tad Hunzas valdniekiem esot bijusi pat sava vīna glabātuve.

Pēdējās būtiskās pārmaiņas Baltit forts piedzīvoja 1892. gadā, kad Hunzas ieleju savā kontrolē pārņēma briti. Tad tika pārbūvēts trešais stāvs un forts ieguva abus koka balkonus, kas tagad fortam piešķir atpazīstamību. Pārējās forta telpas ir saglabājušās neskartas no tā pirmsākumiem. Forts bija apdzīvots līdz pat 1945. gadam, kad pēdējais Hunzas valdnieks emīrs Muhameds Jžamals Hans (Mir Muhammad Jamal Khan) pārcēlās uz jaunāku, modernāku un vieglāk pieejamu māju lejā, pilsētā. Līdz pat 20. gs. 90. gadu sākumam forts bija neapdzīvots, līdz to sešu gadu laikā ar prinča Aga Hana privātā fonda un ārvalstu – Norvēģijas un Francijas valdību finansiālu atbalstu atjaunoja. Šobrīd Baltit forts, tāpat kā Hunzas krastā esošais Altit forts ir pārveidoti par muzejiem. Vienā no telpām gozējās pēdējo zināmo Hunzas valdnieku portreti, citā – pēdējo valdnieku goda drēbes: greznas! Bez tam par papildus samaksu Baltit fortā tiek dota iespēja ieturēt vakariņas īsti karaliskā atmosfērā.

19.gs. beigās, kad Krievijas impērija un Britu impērija sacentās par ietekmi Pamirā, 1888. gadā Hunzas ielejā paviesojās cariskās Krievijas pārstāvji. Hunzas valdnieks vēlējās pievienoties Krievijas impērijai, taču jau nākamajā gadā abas ielejas nonāca formālā un 1891. gada decembrī – faktiskā britu ietekmē. Iespējams, vietām redzamās ceļa norādes trijās – urdu, angļu un krievu valodās ir “piemiņa” no tiem laikiem, kad impērijas cīnījās par ietekmes zonām.

Karimabada senāk bija pazīstama ar citu nosaukumu – Baltit, šobrīd pilsēta ir nosaukta par godu princim un ismailītu imamam Karimam Aga Hanam IV (His Highness Prince Karim Aga Khan IV).

Vienīgā vieta, kur manīju ko līdzīgu suvenīru veikaliņiem, bija atceļā no Baltit forta. Bodītēs bija iespēja nopirkt vilnas izstrādājumus – lakatus, šalles, tradicionālās pakistāņu cepures, citos – žāvētās aprikozes, vēl citos – rotaslietas. Hunzas ielejas apkārtnē ir daudzas dārgakmeņu atradņu un par lētu naudu te varēja nopirkt dažādus vietējos dārgakmeņus – rubīnus, akvamarīnus, granātus, topāzus, u.c., bet cik tie ir kvalitatīvi, savas naudas vērti, to var pateikt tikai juvelieris. Es ļāvos kārdinājumam un nopirku vienu rubīnu: jebkurā gadījumā ir vērts pārvest kādu iepatikušos akmentiņu vai rotaslietu kā suvenīru.

KKH (Karakoram Highway) ir nozīmīga, ~1300km gara starptautiska maģistrāle, kas iet pa seno Zīda ceļu, Ķīnai lielceļš nodrošina pieeju pie Arābijas jūras, Pakistānai – ārzemju, t.i, ķīniešu naudas ieplūšanu valstī un ziemeļu teritoriju attīstību. KKH Pakistānas posms ir ~810km garš, no Abotabadas līdz pat robežai un ceļojuma laikā izbraucām pilnīgi visu Pakistānas teritorijā esošo KKH posmu. Ziemas laikā KKH tiek slēgts gan lavīnu draudu dēļ, gan tādēļ, ka ceļš vienkārši tiek aizputināts. Abas valstis lielceļu uzbūvēja no 1959. līdz 1979. gadam un Ķīna lielceļa modernizācija, uzturēšanā joprojām iegulda lielus līdzekļus. Braucot pa KKH uz Ķīnas robežu, uz Kundžerabas pāreju (Khunjerab Pass), daudzviet varēja redzēt kā ķīnieši būvē tuneļus, paplašina ceļu, ceļa malā sabūvētas strādnieku teltis, barakas, pie kurām bija piestiprināti gari, sarkani lozungi. Vietām uz HHK bija uzklāts svaigs asfalts, citur – parasts akmeņains kalnu ceļš. Un kā mums stāstīja, uz šejieni izvēlas braukt ķīniešu cietumnieki: man grūti iedomāties kādos apstākļos viņiem jāstrādā, bet strādājot dienas paiet ātrāk un otrkārt – kalnos tāpat nekur tālu neaizmuksi... Tiesa, i-netā uzdūros ņurdēšanai par pārāk jūtamo Ķīnas klātbūtni KKH apkārtnē.

Šobrīd KKH ir daļēji slēgts autosatiksmei un tam ir pavisam vienkāršs izskaidrojums: daba ir pierādījusi savu varenību. Braucot augšup pa Hunzas ieleju, HHK apraujas ezera krastā. Atabadas (Attabad Lake) ezers ir gleznains kalnu ezers ar stāvām klintīm, tirkīzzilu ūdeni, kurš izveidojās 2010. gada 4. janvārī, aptuveni kilometru platam zemes nogruvumam aizsprostojot Hunzu. (Šeit ir kvalitatīvas bildes par to, kā formējās ezers.) Lai cik skaists būtu jaunais ezers, tas sagādā daudz problēmu: tika appludināts 19 kilometru garš stratēģiski svarīgā KKH posms, vismaz sešiem tūkstošu ļaužu nācās pamest savas dzīvesvietas. Ezera dienas ir skaitītas un šajā, 2012. gadā nogruvums jau esot divas reizes spridzināts. Braucot ar laivu pa ezeru, pēc uz klintīm atstātajām zīmēm, pēc izskalotajiem krastiem un nokaltušajiem kokiem varēja skaidri varēja saskatīt ka ezera iepriekšējais līmenis ir bijis vismaz par metriem pieciem augstāks. Bet kamēr Atabadas ezers vēl pastāv un KKH ir zem ūdens, pa ezeru šurpu turpu kursē lielas, izkrāsotas motorlaivas, tās pārvadā ļaudis no tuvējiem ciemiem un preces no Ķīnas. Abos ezera galos ir izveidotas improvizētas piestātnes, kurās strādnieki no smagajām mašīnām laivās pārkrauj visvisādas kravas, vajadzības gadījumā lielās motorlaivas kalpo kā vieglo automašīnu prāmis.

Pēc pārcelšanās pāri Atabadas ezeram, ceļš veda tālāk uz ziemeļiem, virzienā uz Ķīnas robežu. Un jo tālāk braucām uz ziemeļiem, .jo augstkalnu apvidus kļuva mazapdzīvotāks: visapkārt – klintis, akmeņi, kāda kalnu upe, zāli un kokus manīju tikai lēzenākajos upju krastos. Vienīgie ļaudis, ko manīju pa ceļam uz robežu, bija KKH būvētāji un remontstrādnieki, ķīniešu šoferu vadītās automašīnas ar apjomīgām puspiekabēm, kuras pamanījās izlavierēt pa serpentīniem.

Nogruvumi uz KKH ir parasta parādība: pa ceļam uz Ķīnas robežu vienā no serpentīniem aptuveni pusstundu stāvējām un gaidījām kamēr izveicīgs ķīniešu ekskavatorists atbrīvos ceļu no akmeņiem. Nogruvuma otrajā pusē bija sastājusies kravas mašīnu rinda, tomēr dažiem ķīniešu šoferiem likās ka ceļš netiek sakārtots pietiekami ātri. Tā nu kļuvām par lieciniekiem kašķim starp šoferiem un ekskavatoristu.

Braucot aizvien augstāk, sāka parādīties pirmie sniega pleķi, un, sasniedzot Kundžerabas pāreju, visapkārt bija sadēdējis sniegs. Ķīnas – Pakistānas pierobeža ir teritorija, kur dzīvo Marko Polo aitas un to galvenā rota, tas, pēc kā dzenas mednieki, ir lielie, spirālveidīgie ragi. Saulē pakusušajā sniegā manīju dzīvnieku atstātās pēdas, bet pašas aitas gan nepamanīju; tiesa, daži no grupas biedriem teicās esam tās pamanījuši. Senāk, kad uz robežas vēl nebija uzcelts drāšu žogs, aitas brīvi migrēja no vienas valsts uz otru, tagad lielākā populācijas daļa esot palikusi Ķīnas pusē.

Izkāpjot no autobusa pie Ķīnas robežas it ne maz nebija sajūta ka esam uzbraukuši augstu kalnos, ~4700m augstumā, drīzāk otrādi – bija tāda kā viegluma sajūta. Bet no pieredzes zinu, ka tā ir mānīga sajūta: tiklīdz vajadzētu kāpelēt, skriet, nevis staigāt pa līdzenu virsmu, tā ātri nogurtu. Kalni pie Ķīnas robežas vairs nav smailas, sniegiem pārklātas klintis, kalnu virsotnes ir noapaļotas, nogāzes – lēzenas: te jau sākas Pamirs.

Pirms vairākiem gadiem uzņemtās fotogrāfijās var redzēt ka abu valstu robežu iezīmēja tik vien kā divi ceļastabi klajuma vidū, toties šobrīd abu valstu robeža ir redzama pa gabalu: Pakistānas pusē, tieši pāri KKH ir uzslieta masīva, pompoza, ar hieroglifiem greznota arka, gluži kā Ķīnas mūra fragments. Īstā robeža ir metrus simts tālāk: necili, atvērti metāla vārti ar sarkanu zvaigzni, blakus vārtiem – robežsargu tornis ar sarkano Ķīnas karogu. “Laipni lūdzam Ķīnā!”

Lai nokļūtu no Islamabadas uz valsts ziemeļiem, Skardu, pastāv divas izvēles: vai nu dienas divas kratīties pa KKH (Karakoram Highway) vai arī mēģināt tikt lidmašīnā, kas nepilnā stundā nogādā galamērķī. Mums divkārt laimējās: tikko bija beigusies musonu sezona un laika apstākļi – piemēroti lidošanai; mēs kā ļoti svarīgas ārzemju personas aizspraucāmies garām visai garajai lidotgribētāju rindai. Boeing-737 bija redzējusi labākus laikus, jo iekāpjot lidaparātā uz fizelāžas pamanīju vairākus ielāpus, bet tas nekas – visu atsvēra trešā laimēšanās: mana vieta bija pie puscaurspīdīgā loga, ar skatu uz pareizo – Nanga Parbat pusi. Nezinu, kurš ir izdomājis saukli ka lidojums Islamabada – Skardu ir viens no gleznainākajiem lidojumiem pasaulē (maršrutu skat. beigās), bet viņam bija iemesls: gandrīz viss lidojums paiet virs sniegotiem kalniem.

Sākot no Gilgitas līdz pat robežai KKH iet pa mazapdzīvotu apgabalu un daudzviet tur nav nekādu mobilo sakaru: tīkla izveide un apkalpošana droši vien neatmaksātos. Savukārt tur, kur parādījās zona – pilsētu, ciemu tuvumā, vietējie operatori neatpazīst Latvijas numurus. Tā nu divas dienas pavadīju bez sakariem un, kā uzzināju pēc atgriešanās Latvijā, tuvinieki sāka satraukties kur esmu pazudis. Uz pašas Ķīnas robežas, tiklīdz saņēmu apsveikuma īsziņu “Welcome to China!” izmantoju izdevību un uz Latviju aizsūtīju īsu frāzi: “Šobrīd atrodos precīzi uz Pak. un Ķīnas robežas”.

Viesošanās uz robežas nebija ilga, minūtes divdesmit, jo nekā īpaša, atskaitot robežbūves, tur nav ko redzēt. Drīzāk īpaša ir pati vieta: Kundžerabas pāreja ir augstākais robežpārejas punkts pasaulē, augstākais KKH punkts.

Līdz ar došanos atpakaļ no Ķīnas robežas sākās atpakaļceļš uz dienvidiem. Sāka krēslot un, kamēr nokļuvām līdz tai pašai viesnīcai Passu pievārtē, kurā bijām jau apstājusies šurpbraucot – “Passu ambassador” ciema pievārtē, bija jau tumšs. Viesnīca mūs pārsteidza ar tik nomaļai vietai bagātīgu vakariņu galdu: trīs ēdieni un vēl vietējie augļi, turklāt otrie, saldie ēdieni – vairāki veidi. Mūsu pakistāniešu gids kaut kur bija sadabūjis ķīniešu šņabi, kurš bija nomaskēts parastā minerālūdens pudelē. Protams, es nodegustēju šņabi, bet vairāk par dažiem malkiem nedabūju iekšā: negaršoja. Pirms gulētiešanas bažījos vai tik naktī nebūs vēsi: viesnīcas numuriņa plānās durvis un vienkāršais stiklojums raisīja zināmas pārdomas, bet drīz vien miegs mani pieveica.

Zintis Viziņš

Turpinājums sekos