Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121), Fid:10, Did:0, useCase: 3


Kā mēs braucām Velnezeru meklēt jeb operācija "Kaķēni"

Redakcija
Redakcija

Kā mēs braucām Velnezeru meklēt jeb operācija "Kaķēni"
Foto: Ilze Veilande Vilkāja

Latgalē netālu no Aglonas (apmēram 9 km), Šķeltovas pagasta teritorijā ir kāds noslēpumains, mītisku stāstu apvīts ezers, kura nosaukums vien jau liek nodrebēt- Velnezers jeb Čertoka ezers. Šis ezers tad arī bija mūsu brauciena galamērķis. Jāpiebilst, ka pagājušajā gadā, dodoties uz Latgali, mēģinājām to atrast, taču neizdevās. Nekādas norādes uz ceļa nav izliktas, tāpēc nākas nedaudz piepūlēties, lai nonāktu šajā mistiskajā vietā. Šogad bijām nolēmuši- lai vai kas, taču beidzot Velnezers jāatrod. Kārtīgi izpētījām karti un devāmies ceļā.

Un šoreiz mums paveicās. Sekojot norādēm kartē un nedaudz paļaujoties arī uz savu intuīciju, drīz vien atradām īsto meža celiņu, kas veda tieši pie ezera. Jau pa gabalu pamanījām zilganzaļo ezera ūdens virsmu, kas no tālienes atgādināja spoguli- neviena vilnīša.
Arī izkāpjot no mašīnas, apkārt valdīja dīvains klusums un miers. Iepriekš jau bijām dzirdējuši, ka putni nemīl šo vietu un tā izrādījās taisnība. Kaut kur tālumā varēja dzirdēt vien vārnas ķērcienus. Nu īsti piederīgi Velnezeram.

Foto: Iveta Apškrūma

Stāsta, ka ezera tuvumā cilvēki nekad nav dzīvojuši, arī meža zvēri te nenāk. Tas, pateicoties paaugstinātajam elektromagnētiskajam fonam. Savukārt, ūdenī ir konstatēts paaugstināts dzelzs un dzīvsudraba sāļu daudzums, kā arī purva gāze- metāns. Ūdenī šķīstošie dzīvsudraba sāļi ir toksiski un kaitīgi cilvēka veselībai, tāpēc peldēties Velnezerā nav ieteicams. Taču vienmēr atrodas kāds drosminieks, kas vēlas visu pārbaudīt uz savas ādas. Un tie, kas mēģinājuši peldēties Velnezerā, stāsta, ka ūdens esot salds un tā dīvaini ceļot uz augšu, kas, kā zināms, ir ļoti neraksturīgi saldūdens krātuvēm.

Foto: Iveta Apškrūma

Kāpēc tā un arī kā ezers radies, nevienam nav zināms. Viena no hipotēzēm vēsta, ka Velnezers cēlies vietā, kur nokritis meteorīts. Ezeram nav ne pieteku, ne izteku, taču pašā vidū- dziļš atvars, kura dziļumu nevienam tā arī nav izdevies izmērīt. It kā reibstot galva un sirds sākot streikot, nonākot līdz ezera viducim.
Veci ļaudis stāsta, ka pazemē ūdens straumes Velnezeru savieno ar Jazinku ezeru, tam par pierādījumu ņemot kādu agrāk Velnezerā noslīkušu vīrieti, kurš vēlāk atrasts Jazinku ezerā.
Interesants ir arī Velnezera dibens, kas, kaut gan klāts smiltīm, tomēr ir ciets kā betons. Bet ūdens ir tik dzidrs, ka pat pa lielu gabalu tam visu var redzēt cauri.

Te nevar sastapt ne sēņotājus, ne ogotājus, jo vietējie iedzīvotāji šo vietu nemīl un pat baidās no tās. Netālu no ezera, Borovkā, esot seni kapi vēl no Napoleona laikiem, kur apbedīti franču karavīri. Runā, ka bezvēja naktīs no ezera puses esot dzirdami klusi vaidi- tur raudot noslepkavotie.

Un, jāteic- mēs gandrīz noticējām šim stāstam, jo tuvojoties ezeram, sadzirdējām dīvainas skaņas- tādus kā raudienus, kā ņaudienus. Taču izrādījās, ka vismaz šoreiz nekā mistiska nav. Zem laipiņas papīra kastē ielikti raudāja trīs mazi kaķēni. Kāds tos bija vienkārši izmetis, nolemjot nāvei. Laikam jau Velnezers pievelk tos, kam ļaunums sirdī.

Foto: Ilze Veilande Vilkāja

Mēs, protams, nevarējām mazos pūkainīšus pamest mežā, tāpēc apskatījuši Velnezeru, ņēmām tos līdzi mašīnā, kur mazās radībiņas, sasilušas un nomierinājušās, pārstāja raudāt un sāka savā starpā draiskoties. Rotaļās piedalījās arī bērni, kas ceļoja kopā ar mums. Un tieši viņi bija tie, kas kaķēnus sasildīja, ietinot savās jakās un džemperos, kā arī iedeva viņiem vārdus- Nuka, Slīpiņš un Ņurcītis.

Foto: Ilze Veilande Vilkāja

Sākām domāt, ko darīt tālāk? Katram no mums jau ir kāds dzīvnieks mājās, tāpēc paturēt sev tos nevarējām, kaut gan gribējās ļoti- mazi kaķēni ir tik ļoti mīļi! Arī radiem un draugiem ir par ko rūpēties, dažiem pat divi kaķi uzturami. Tāpēc nolēmām, ka kaķīši jāved uz patversmi.

Foto: Ilze Veilande Vilkāja

Atpakaļceļā sazvanījām uzziņu dienestu 1188, lai noskaidrotu tuvākās dzīvnieku patversmes adresi, kas izrādījās, atradās Jēkabpilī, Zvaigžņu ielā 1a. Sazinājāmies ar patversmes vadību un devāmies uz turieni.

Foto: Ilze Veilande Vilkāja

Mūs sagaidīja laipna patversmes darbiniece, kas pat vēlu vakarā bija gatava doties piereģistrēt jaunos iemītniekus. Tā nu mazie mīlulīši ieguva jaunas mājas un arī jaunu mammu- kādai kaķenītei tikko bija noņemti bērni, kas jau paaugušies. Jaunā māmiņa ļoti laipni un labprāt pieņēma savus audžubērnus; arī kaķēni atdzīvojās, sajūtot radniecīgu dvēseli.

Viss it kā beidzās laimīgi, taču īstu prieku par padarīto neizjutām,- pārāk daudz redzējām šajā patversmē nevienam nevajadzīgu kaķu un suņu, kuru uzticību, mīlestību un pieķeršanos cilvēki nav novērtējuši. Skumji, ka tā.

Taču tiem, kas cilvēcību nav zaudējuši, kas meklē uzticamu draugu un vēlas par kādu parūpēties, gribam teikt-patversme ir tā vieta, kur jūs gaida! Un varbūt tieši pie jums nonāks kāds no mūsu izglābtajiem kaķēniem.

Jēkabpils patversmes adrese: Zvaigžņu iela 1a
Tālrunis: 29361403

e-pasts: jekpak@inbox.lv

Raksta autore Iveta Apškrūma

     [+] [-]

, 2012-08-24 23:07, pirms 12 gadiem
šī vieta ir ļoti interesanta,aura pati par sevi un tas ūdens,malači,ka kaķēnus paņēmāt!

     [+] [-]

, 2012-08-25 15:17, pirms 12 gadiem
varbut varat uzdavinat man vienu kakenu?

     [+] [-]

, 2012-08-25 22:02, pirms 12 gadiem
kazas biju pie sha ezera -skaista vieta

     [+] [-]

, 2012-08-26 22:40, pirms 12 gadiem
Labi,ka nesaadūšojās noslīcināt.