Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121), Fid:447, Did:0, useCase: 0


Ko darīt, ja krīzes dēļ zaudēji darbu?

Redakcija
Redakcija

Daudzi ekonomikas sektori iegrimuši letarģiskā miegā, uzņēmumi spiesti samazināt algas vai atlaist cilvēkus. Kā nopelnīt un pabarot sevi un ģimeni? Kā atrast savu drošo ceļu pastāvīgi mainīgajā realitātē?

Atdzīvojas bērnības bailes

“Pašreizējā situācijā daudzi cilvēki patiešām izjūt ar darbu saistītas spēcīgas bailes un satraukumu,” saka psiholoģe Jūlija Ļanguzova. Taču kāpēc daudzi pārmaiņas uzskata par katastrofu, pat ja patiesībā viss nav tik biedējoši? Dažādiem cilvēkiem, kuri nonāk līdzīgā situācijā, reakcija uz vienu un to pašu notikumu ir atšķirīga.

“Krīzes laikā saasinās visas dziļi slēptās bailes. Piemēram, "es neesmu pietiekami labs", "no manis novērsīsies, pametīs, es nevienam nebūšu vajadzīgs". Ja bērnībā tuvinieki mēdza bērnu aizmirst bērnudārzā vai atnākt vēlāk nekā pēc citiem, aizsūtīja dzīvot pie vecmāmiņas, bāra par sliktām atzīmēm, tad pieaugot cilvēks, ja viņam atsaka, atlaiž u.tml., automātiski un neapzināti aktivizē bailes, ka kāds spēcīgāks, veiksmīgāks, vairāk “pieaudzis” varētu viņu atraidīt, iznīcināt,” skaidro Jūlija Ļanguzova.

Bailes pastiprina sociālo aktivitāšu un tiešās komunikācijas samazināšanās, kas “ievainotajai dvēselei” ir papildu signāls – mani atraida. Tā nu prāts ražo katastrofiskus scenārijus par atlaišanu, valsts pamestu likteņa varā, konkurentu “apēstu”. Krīzes laikā parādās arī tā saucamais viltvārža komplekss - ka beidzot visi pamanīs, cik neprofesionāls esmu, nepietiekami labs darbinieks vai biznesa partneris.

Šī brīža nenoteiktības, neskaidru robežu, brīvības ierobežojumu apstākļos cilvēki ar nepietiekami nobriedušu psihi katru dienu var piedzīvot traumas, viņi “iekrīt” bērnības bailēs un pieredzē. Viņi turpina “vilkt gumiju” tikai tāpēc, lai nepazaudētu darbu (lai vai kāds tas būtu), jo tas vismaz dod zināmu stabilitātes, drošības, skaidrības, robežu un jēgas izjūtu.

Ko darīt, ja darbs jau pazaudēts?

Darba, bijušā dzīvesveida zaudēšana - tas ir zaudējums, kas psihei jāpārdzīvo, jāizsēro. Ja to neizdara, var parādīties psihosomatiskas slimības. Jāiziet zināmi “darba ar sērām” posmi (to var izdarīt pats, vai psihologa vadībā), ir pārliecināta Jūlija Ļanguzova. Daži viņas ieteikumi.

1. Šoks un noliegums. Šajā periodā nevajag izlikties, ka viss ir kārtībā, ja dvēselē nemaz tā nejūties. Jāļauj sev pārdzīvot šo šoku, raudāt, histēriski smieties, ironizēt, ļaut sev neticēt, ka tā patiešām noticis.

2. Dusmas un agresija. Nepaturēt šīs emocijas sevī, bet dusmoties, lamāties, plēst papīrus, sist spilvenus, nodarboties ar sportu vai seksu - caur to visu ķermenis palīdz izpaust uz āru dusmas un naidu uz darba devēju, situāciju, krīzi.

Iespējams, tas izraisīs dusmas pret partneri, mājiniekiem, kas neatbalstīja, nepalīdzēja. Lai virzītu enerģiju mierīgā gultnē, var uzrakstīt sarakstu: "Es dusmojos uz darba devēju/uz krīzi, jo...", "Mani sanikno…"

3. Tirgošanās ar likteni vai Dievu. Uzraksti vai vismaz vārdos sev pasaki “kas notiktu, ja man būtu palicis šis darbs” (visi plusi un mīnusi). Izveido vēl vienu sarakstu: “kas notiktu, ja valstī nebūtu šī krīze, un es labprātīgi mainītu šo darbu uz ko citu” (arī visus šādas situācijas plusus un mīnusus).

4. Skumjas - ļauj sev tās izdzīvot. Tas nozīmē - netraukties meklēt jaunu darbu vai naktīs negulēt, pārdomājot sūro likteni, bet dot sev laiku atpūsties, “uzlādēties”. Bez atpūtas noteikti nespēsi darboties no visa spēka. Gan psihei, gan ķermenim kaitē nebeidzami domās maltie varianti “ja tas nebūtu noticis”. Ja ir parādsaistības, hipotēkas, aizdevumi, alimenti un daudz ikdienas izdevumu, tad bez atpūtas tāpat neko produktīvu neizdomāsi.

Piešķir sev dažas dienas “restartam” (varbūt vienkārši pietiekami izgulies vai dari ko tādu, kas sagādā prieku). Pēc šīm atpūtas dienām meklē cilvēkus, kuri palīdzēs (kāds var aizdot naudu, kāds palīdzēs ar pārtiku), un jaunu darbu.

5. Situācijas pieņemšana. Ja iepriekšējie posmi izieti, pēc kāda laika pieņemšana notiek. To var paātrināt, darot ko patīkamu, tā smeļoties enerģiju un spēku. Var komunicēt ar jaukiem cilvēkiem, kuri uzmundrina un iedvesmo, nevis pārmet un kritizē. Var skatīties YouTube videoklipus par motivējošiem cilvēkiem, kuri dažādos veidos pārvarējuši grūtības. Uzraksti savu sasniegumu sarakstu - “Tas, ko jau esmu paveicis savā dzīvē kā profesionālis”, tas palīdzēs arī CV rakstīšanas procesā.

Ja jāstrādā darbs, kurš neaizrauj un kuru citos apstākļos neizvēlētos, katru dienu pirms darba pamostoties pajautā sev: vai ir kaut kas, ko varu gūt šajā darbā, iemācīties no kolēģiem? Visticamāk, sapratīsi, ka tās ir daudzas interesantas lietas un ka šī ir lieliska iespēja paplašināt redzesloku, uzņemties atbildību par savu attīstību un laimi un... pieaugt. Saskatīt plašas iespējas pat visneciešamākajā.

Vari izmantot šo iespēju, lai izmēģinātu savus spēkus kādā pavisam jaunā darbā. Lai to izdarītu, uzdod sev jautājumus: “Kas vēl man patīk? Par ko es sapņoju bērnībā? Ja man nebūtu jāpelna nauda, ar ko nodarbotos?”

Padomā šajā virzienā, meklē realizācijas iespējas. Neatmet pat fantastiskākās idejas: kas zina, varbūt situācijā, kas mums visiem atgādina zinātniski fantastikas filmas sižetu, īstenojas visnereālākās idejas?