Brīnišķais zieds- magnolija
Šī neparastā zieda dzimtene ir Amerika un Dienvidāzija. Savu nosaukumu magnolija ieguvusi 18 gadsimta sākumā par godu franču botānikas profesoram, Monpeljē botāniskā dārza direktoram Pjēram Manjolam (Pierre Magnole). Profesora vārdā to nosaucis viņa draugs- franciskāņu mūks un botāniķis Šarls Plumjē, kurš arī atklājis brīnišķīgo koku un atvedis to uz Eiropu.
Ludvika XIV valdīšanas laikā Francijā tika organizētas neskaitāmas ekspedīcijas, kuru mērķis bija jaunu ārstniecības augu meklēšana. Arī Šarls Plumjē bija viens no tiem, kas devās šādās ekspedīcijās. Viņš trīsreiz pabija Amerikā, katru reizi pārvedot no turienes jaunus un neredzētus augus, tostarp arī koku ar lieliem un smaržīgiem ziediem- magnoliju.
Ar magnoliju un tās izcelsmi saistās daudz skaistu leģendu.
Kāda sena ķīniešu leģenda vēsta, ka pirms daudziem tūkstošiem gadu kādam ciematiņam, kas atradies tālu kalnos, uzbrukuši laupītāji. Viņi izpostījuši un nodedzinājuši ciemu, nogalinājuši tā iedzīvotājus, arī sirmgalvjus un bērnus, atstājot dzīvas tikai simts pašas skaistākas meitenes, ar ko izklaidēties.
Deviņdesmit deviņas dienas un naktis dzīroja iekarotāji, katru rītu nogalinot vienu no daiļajām gūsteknēm. Kad pienāca pēdējās dzīvas palikušās meitenes nāves diena, viņa nokrita zemē un sāka lūgties: "Mīļā, dzimtā zeme, nepieļauj, ka mēs pilnībā iznīkstam, lai paliek kaut kripatiņa dzīvības, kas liecinātu par mums!" Un notika brīnums. No rīta laupītāji neatrada savu pēdējo upuri, bet laukuma vidū bija izaudzis skaists koks ar simts lieliem maigi rozā pumpuriem.
Iebrucēji nobijās ne pa jokam, metās virsū kokam, sacirta to gabalos, bet vietās, kur krita brīnumkoka zariņi, tūlīt pat izauga jauns koks ar simts ziediem- simts atdzimušo jaunavu izplaukušajām sirdīm. Kā jūs jau nojaušat, šis koks bija magnolija.
Pēc japāņu versijas magnolija radusies pateicoties kādai jaunai meitenei vārdā Keiko. Nabadzīte pūlējusies dienu un nakti, veidojot papīra ziedus, lai nopelnītu naudu iztikai. Taču tie maksājuši tik lēti, ka meitenei knapi pieticis, lai nopirktu sev ēdienu.
Kādu dienu viņas istabā ielidojis vecs un gudrs papagailis. Tas sadraudzējies ar meiteni un atklājis viņai noslēpumu: lai atdzīvinātu papīra puķes, tās tikai jāapslaka ar pilienu savu asiņu, taču nekādā gadījumā nedrīkst atdot pēdējo asins lāsīti. Kopš tās dienas Keiko sākusi veidot brīnišķīgus dzīvos ziedus.
Par tiem ļaudis maksājuši krietni dārgāk un meitene pamazām sākusi dzīvot labāk. Reiz viņa nopirkusi sev skaistu kimono un devusies uz balli. Tur Keiko iepazinusies ar nabadzīgu jaunekli Arturu un uzreiz arī iemīlējusi viņu. Taču meitenes izredzētais izrādījies skops un mantkārīgs cilvēks.
Viņam gribējies dzīvot greznā pilī starp greznām lietām, un Arturs licis meitenei strādāt arvien vairāk un vairāk, līdz beidzot pienākusi diena, kad naudas dēļ Keiko atdevusi savu pēdējo asins lāsi un nomirusi. Zieds, ko Keiko atdzīvināja ar savu pēdējo asins lāsi, ir magnolija.
Japānā magnoliju uzskata par tikumības, cēlsirdības, neatlaidības un zaudētas mīlestības simbolu.
Pašlaik Āzijas izcelsmes magnolijas lieliem, baltiem un maigi rozā ziediem krāšņi zied LU Botāniskajā dārzā, kur tās apskatāmas katru dienu no plkst. 9:00 līdz 19:00
Botāniskā dārza magnoliju kolekcija ir lielākā Latvijā – lauka ekspozīcijā ir 17 dažādas sugas un šķirnes, koki ir līdz pat 50 gadus veci un apskatāmi visā savā krāšņumā.
