Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource1 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource1), Fid:78, Did:0, useCase: 0

Kā radies Ziemassvēku vecītis

Redakcija
Redakcija

Mēs visi zinām, ka mūsdienu Ziemassvētku vecītis dzīvo Lapzemē. Tas ir tālu ziemeļos pie Polārā loka. Tur ir garas ziemas un īsas vasaras. Tur ir polārās naktis, kad saule neparādās virs horizonta un tumsa mijas ar puskrēslu vairākas dienas. Tur ir daudz sniega un ziemeļblāzma- vienreizēji skaista un neatkārtojama gaismas parādība, kuru skaidrā un aukstā laikā var novērot debesīs. Tur ir ziemeļbrieži un Ziemassvētku vecīša palīgi- rūķi, kas visu gadu čakli strādā, gatavojot dāvanas lieliem un maziem.
Bet kā tad viss sākās? Kur meklējami pirmsākumi Ziemassvētku vecītim?

Viss sākās mūsu ēras 4. gadsimtā Patarā, kas atrodas mūsdienu Turcijā. Tur dzīvoja kāds bagāts un dievbijīgs jauneklis vārdā Nikolass. Jau 17 gadu vecumā viņš kļuva par mūku un sāka studēt teoloģiju, 25 gadu vecumā kļūstot par Demras bīskapu Turcijas Rietumu krastā. Būdams bagātu vecāku dēls, viņš savu bagātību tērēja, palīdzot nabagiem un īpaši rūpējoties par bērniem, apdāvinādams tos ar dažādām dāvanām.

Līdz mūsdienām saglabājušās dažādas leģendas par Nikolasa labajiem darbiem. Kādā no tām stāstīts par tēvu ar trīs meitām, kas nav varējušas iziet pie vīra, jo nav bijis par ko sagādāt pūru. Nikolass padzirdis par to un nolēmis palīdzēt. Pirmajā naktī viņš nolicis maisiņu ar zelta naudu uz atvērtā loga palodzes vecākajai meitai. Kad tā izgājusi pie vīra, Nikolass parūpējies par vidējās meitas likteni, atkal nolikdams maisiņu ar naudu uz palodzes. Nu arī tā tikusi pie vīra. Kad pienākusi jaunākās meitas kārta, logs bijis aizvērts. Taču Nikolass nav apjucis, viņš uzrāpies uz mājas jumta un maisiņu ar naudu ielaidis caur skursteni mājā. Tajā brīdī tur žāvējušās meitenes zeķes, kas piebirušas pilnas ar zeltu...

Pēc nāves Nikolass tika pasludināts par svēto gan Romas katoļu baznīcā, gan Pareizticīgo baznīcā. 1087.gadā no Demres baznīcas, kurā Nikolass bija kalpojis kā bīskaps, viņa mirstīgās atliekas nolaupīja pirāti, nogādājot tās Itālijā. Izcēlās milzīgs skandāls, bet stāsts par Svēto Nikolsu izplatījās arvien plašākā apkārtnē, nonākot daudzās pasaules malās. Līdz ar stāsta izplatīšanos radās arī tradīcija Svētā Nikolasa dienas priekšvakarā, kas ir 6.decembris, izlikt aiz durvīm zābaciņus vai piekārt zeķītes pie kamīna, lai no rīta tajos atrastu dāvaniņas. Dažās Eiropas valstīs šī tradīcija saglabājusies līdz pat mūsdienām, kaut gan lielākajā daļā valstu dāvanas tiek saņemtas Ziemassvētku rītā vai vakarā, kā tas pieņemts Latvijā. Dāvanu saņemšana no Svētā Nikolaja priekšvakara uz Ziemassvētku laiku pārcēlusies 14.gadsimtā.

19.gadsimtā izceļotāji no Holandes stāstu par Svēto Nikolaju nogādāja Amerikā, kur tas pamazām pārtapa par tādu Santa Klausu jeb Ziemassvētku vecīti, kādu to pazīstam šodien- sarkanā mētelī ar garu baltu bārdu.

Vispirms 1822.gadā Klements Klārks Mūrs uzraksta grāmatu "Svētā Nikolaja atnākšana", kas ir stāsts par mazu puisēnu, kurš Ziemassvētkos satiek Svēto Nikolaju, kas astonu ziemeļbriežu iejūgtās kamanās traucas cauri debesu jumam, zvaniņiem skanot. Tam kamanās iekrauts milzīgs dāvanu maiss. Viņš apstājas pie katras mājas un caur skursteni nogādā bērniem dāvanas. Grāmata un Santa Klauss kļuva populāra ne tikai ASV, bet arī citur pasaulē.

Ziemassvētku vecīša tēlu 1931.gadā materializēja mākslinieks Hedons Sandbloms (kā prototips tika izmantots kāds mākslinieka labs draugs, kurš tieši tā arī izskatījies kā redzams reklāmas klipā) kompānijas "Coca- Cola" dzēriena reklamēšanai Ziemassvētku laikā, kas tādējādi cerēja uz apgrozījuma palielināšanu. Pirms tam ziemas mēnešos "Coca- Colas" dzērieni nebija sevišķi pieprasīti. Taču tagad reti kur ASV Ziemassvētki tiek sagaidīti bez šī dzēriena. Arī citas valstis nav izņēmums, ieskaitot Latviju, jo arī mūsdienās šīs kompānijas radītās Ziemassvētku reklāmas ir vienas no krāšņākajām un skaistākajām.

19.gadsimta vidū Santa Klausa tēls aizceļoja uz Franciju, no kurienes nokļuva Krievijā. Vēlāk- 19.gadsimta beigās tieši Krievijā, kur Ziemassvētku vecītis tiek dēvēts par Salatēvu (jau vēsturiski Krievijā pastāvējis Sala vecis ar tradicionālo sala zizli rokā, kam gan nav bijusi nekāda saistība ar Ziemassvētku sagaidīšanu vai Jaunā gada atnākšanu, viņš bijis vien taisnīguma aizstāvis), radies Sniegbaltītes kā Salatēva mazmeitas tēls.

20. gadsimtā Ziemassvētku vecītis pamazām no aukstā Ziemeļpola pārcēlās uz dzīvi Lapzemē, kur nav mūžīgais sals un ziemeļbriežiem ir ko ēst. 1927.gadā Markuss Rautio, kurš vadīja "Bērnu stundu" Somijas sabiedriskajā radio, pirmo reizi paziņoja, ka Santa Klauss dzīvo Somijas ziemeļos- Lapzemē, Korvatunturi, vietā, kas saucas "Ear Fell". Pie šāda notikumu pagrieziena vainojami bērni, kuri vienmēr visu grib zināt un kurus nemaz tik vienkārši apmuļķot. Nevar taču dzīvot mūžīgā aukstumā bez barības briežu ganāmpulki, vai ne?

1950. gadā Santa Klauss pārcēlās uz Napapiri pilsētu, kur oficiāli sāka pieņemt apmeklētājus, bet 1985.gadā tur atvēra speciālu biroju, uz kuru sāka pienākt vēstules vecītim no visām pasaules malām. Uz turieni arī iespējams doties, lai savām acīm paskatītos uz Ziemassvētku vecīti, kurš tur uzturas visu gadu, lasot vēstules un uzklausot , kādas dāvanas bērni vēlas saņemt Ziemassvētkos.

Ja arī tu vēlies Ziemassvētku vecītim uzrakstīt vēstuli, tad adresi uz aploksnes vari rakstīt somu valodā, kas ir vecīša dzimtā valoda:

JOULUPUKKI
99999 KORVATUNTURI
JOULUPUKINMAA, FINLAND

Vai vari rakstīt angliski:

FINNISH LAPLAND,
THE LAND OF SANTA CLAUS.