Skats uz pasauli aizvērtām acīm

Drukāt

Reizēm neizskaidrojamais ir vēl vērtīgāks par taustāmi apstiprināmo un ziniet, tas aizrauj sev līdzi. VIJA BUŠA ir dabiskas redzes atjaunošanas skolotāja. Ticību saviem dziļākajiem spēkiem un mazliet vieglprātīgu attieksmi viņa uzskata par milzum lielu panākumu atslēgas svarīgākajiem posmiem. Stāstot par acs atslābināšanas metodēm un to izcelsmi, nonākam līdz skaidrībai par prāta un dzīves ceļu mezgliem.

Skats uz pasauli aizvērtām acīm

Kas ir dabiskas redzes atjaunošanas pamatā?

To varētu aplūkot no divām pusēm – tā ir ticība un pārliecība, ka redzi atjaunot vispār ir iespējams, un tā ir apzināšanās, ka katrs pats var to paveikt. No otras puses, tā ir neatlaidīga darbošanās ar sevi. Metodes pamatā ir pārliecība un milzīgs darbs ar sevi gan fizisku, gan garīgu vingrinājumu veidā. Visas problēmas sākas galvā, arī attiecībā uz redzi. Tātad - darbs ar savu prātu, savām emocijām, tā ir arī attieksmes maiņa pret sevi, pret apkārtējo pasauli, pret citiem, pret visu notiekošo, savā ziņā dzīvesveida maiņa. Metode ietver dažādu procesu kompleksu, kurus es patiesībā negribētu nosaukt par vingrinājumiem, drīzāk par tādu ņemšanos vai darbošanos ar sevi. Šī darbošanās ietver vieglumu, ļaušanos un paļaušanos, neperfektumu, nedaudz tādu pat vieglprātīgu attieksmi – gan jau būs labi! Tā nekādā ziņā nav cīņa par katru cenu, tas ir mierīgs ceļš uz normālu redzi caur mīlestību, pieņemšanu, paļaušanos, piedošanu un pateicību. Tā ir dziļa apzināšanās, ka skaidra redze pienākas katram, ja vien ir ticība, apņemšanās un gribasspēks.

Viens no galvenajiem principiem redzes atjaunošanā ir iztēle. Palminga vingrinājuma laikā iztēlojamies (vizualizējam) sasniegto rezultātu, uz kuru tiecamies. Ar regulāru un patiesi dziļi izjustu iztēli varam panākt, ka apduļķojumu produkti no lēcas tiek aizvadīti prom, mēs tos palaižam vaļā, un acs kļūst skaidra un tīra. Un tas nav brīnums, tā ir dzīve!

Lielā mērā tas ir darbs ar savu prātu un ticību. Vai fakta, ka redze ir vāja, pieņemšana par neatgriezenisku ir šķērslis atgūt labu redzi?

Jā, šāda apzināšanās noteikti bremzē redzes atjaunošanos. Dzīvē ir jāpieņem jebkura situācija, lai kas arī nebūtu ar mums noticis, un tad jādodas tālāk, taču nevajag ieskaidrot sev, ka tur neko nevar darīt. Nekad nevajag sev iegalvot - es kaut ko nevaru, jo tas patiešām realizējas. Tātad, pieņemam situāciju un skatāmies, ko varam tālāk darīt. Ar šo metodi regulāri praktizējot katrs var atgūt redzi. V.Beitss ir teicis – es nekad neesmu redzējis tik slimu vai traumētu aci, kurai nevarētu atgriezt redzi. Visgrūtākais ir mainīt savu pārliecību par to, ko mēs spējam savā dzīvē veikt. Nepietiek ar to, ka saku sev – es tagad mainu savu pārliecību un uzskatu, ka varu redzi atjaunot pilnībā, jo tas kas notiek prātā, ne vienmēr atrod vietu sirdī. Tie cilvēki, kas spēj sevī radīt patiesu, dziļu pārliecību, ticību - es varu sevi atveseļot, tie ir tie, kas uzceļas no paralīzes, atgūst redzi no pilnīga akluma, galēji mainot savu attieksmi pret sevi un dzīvi. Autors Gregs Bradens grāmatā „Notici sev” izskaidro, ka, tikai saliekot kopā cilvēka trīs apakšējo čakru spēku un emocijas ar trīs augšējo čakru domām un prātu, un novirzot to visu uz sirds čakru, spējam radīt patiesu, dziļu iekšējo pārliecību. Apvienojot emocijas, prātu un sirdi veidojas šī sirds pārliecība, ticība, kurai jau vairs nav fizisku robežu. Iekšēji pilnībā apzinoties, ka es to varu, iztēlojoties un sajūtot jau sasniegto rezultātu, turklāt – pateicoties Visumam par klātbūtni, spējam paveikt brīnumus.

Ja redzes pavājināšanos izraisa nemitīgais sasprindzinājums, vai metode paredzēta gan acu muskuļu, gan prāta atslābināšanai?

Fiziskais sasprindzinājums, kas ir acu muskuļos, sejā un visā ķermenī, ir aprakstāms un atpazīstams, un no tā tiek vaļā ar konkrētiem atslābināšanās vingrinājumiem. Otrs ir sasprindzinājums, kuru rada emocionālā spriedze, trauksmes sajūta, vainas apziņa, dusmas, bažas u.tml. Visas negatīvās domas atmiņas un emocijas, kas iemitinājušās mūsu zemapziņā, rada sasprindzinājumu, spriedzi, no kuras nevar tikt vaļā ar fiziskiem vingrinājumiem. No tām atbrīvojas ar meditācijām, dažādām austrumu praksēm, ar psihoterapeita palīdzību, lūgšanām, baznīcu – katram savs ceļš. Tās ir piedošanas, negatīvo emociju palaišanas no sevis prom. Metodes autors - amerikāņu acu ārsts Viljams Beitss - ir teicis, ka visu redzes problēmu pamatā, izņemot traumas, ir fiziskais sasprindzinājums. Vingrinājumu procesā acu muskuļi vistiešākajā veidā tiek atslābināti. Jāsāk ar atslābināšanās vingrinājumiem acīm, ķermenim, bet prātam - ar meditāciju. Cilvēki, kas nāk uz nodarbībām, iemācās atslābināt acu un pieres muskuļus. Masējot kaklu un galvu, tiek vaļā no galvas sāpēm, un pamazām uzlabojas arī redze, tas nozīmē, ka asinsrite atjaunojas. Acīm normāla asinsrite ir ļoti būtiska, jo tā nodrošina skābekļa pievadīšanu tīklenei un visu šūnu darbības atkritumu aizvadīšanu.

Arī kataraktas un glaukomas gadījumā cēlonis ir sasprindzinājums, kura rezultātā asinsrite un acs šķidruma cirkulācija palēninās, acs spiediens paaugstinās. Paaugstinātais acs spiediens ietekmē redzes nervu, līdz tas sāk atrofēties, un redze pavājinās. Glaukomas gadījumā attēls parasti sānos kļūst miglains. Kataraktas gadījumā acs lēca apduļķojas, jo tajā krājas šūnu darbības atkritumi un toksīni, jo asinsrite nav pietiekami intensīva, un tie netiek aizvadīti. Kad apgūstam atslābināšanos, krītas ķermeņa asinsspiediens, pazeminās arī acs iekšējais spiediens, un situācija uzlabojas.

Kā atšķirt, vai acis ir ļoti sasprindzinātas, vai mazāk, un kā ar vingrinājumu palīdzību novērstu tālākās sekas?

Pirmais, ko es ieteiktu - paskatīties spogulī. Ja seja ir savilkta, cenšoties kaut ko saskatīt, tad sasprindzinājums jau ir acīmredzams. Ja ir ilgi strādāts un jūtams, ka acis ir pārpūlētas, tās uz brīdi jāaizver. Tas ir pirmais solis uz atslābināšanu. Acis atsaucas mūsu vēlmei tām palīdzēt, un tās uzreiz jūtami atslābināsies. Ja vēl uz pusminūti veiksiet palmingu, acis jutīsies daudz labāk. Arī acu graušana un galvassāpes mēdz norādīt uz sasprindzinājumu. Katrs pats ar laiku iemācās tās sajūtas pazīt. Bet, paskatoties uz cilvēku, to gan nevarēs noteikt.

Vai to var izmantot arī bērniem, kuriem konstatētas redzes problēmas?

Visiem, neatkarīgi no vecuma, ir iespējams atjaunot redzi, bet bērniem ir atšķirīgas pieejas. Bērniem līdz 5 - 6 gadu vecumam nevar likt veikt klasiskos vingrinājumus, jo viņi nespēj ilgstoši koncentrēt uzmanību. Un savukārt, kad viņi ir lielāki, vingrinājumus pielāgo vienkāršotā veidā. Ar maziem bērniem jānodarbojas viņu vecākiem. Ar bērnu ļoti daudz jārotaļājas, jādzied dziesmas, bērns jāiesaista spēlēs, bet tam visam jānotiek bezrūpīgā veidā, ļaujot bērnam darīt to, ko viņš vēlas (nevis ar varu piespiest). Jo vairāk visādas „dauzīšanās”, jo labāk.

Agrā bērnībā redzes problēmas var parādīties bērniem, kuri dzemdību laikā guvuši galviņas traumas (pat ļoti niecīgas), un tās ir līdz 80% bērniem. Tās ir viegli likvidējamas, bet ne vienmēr ārsti tās atpazīst un vēl jo mazāk ar to nodarbojas. Osteopāti saka, ka visas šīs traumas var likvidēt, ja bērnam pareizi pamasē galviņu. Cik zinu, vismaz daži acu muskuļi ir piestiprināti tieši pie galvaskausa, tātad tikko ir nedaudz deformēts galvaskauss, uzreiz muskulītis pastiepjas un rada novirzi no normālas redzes. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai galviņa ieņemtu atpakaļ pilnīgi precīzu, pareizu formu.

Kad parādās pirmie simptomi, ka bērniņš kaut ko skaidri neredz, nevajag uzreiz skriet pēc brillēm, bet jādodas pie osteopāta. Ir ļoti laba Natālijas Osmiņinas grāmata „Sejas atdzimšana”, viņa raksta par dažādām ķermeņa problēmām un stāsta arī par šīm bērna galviņas deformācijām. Es domāju, ka daudzi vecāki to nezina un vispār neiedomājās. Bez tam jāzina, ka pirmsskolas vecuma bērnam neskaidra redze var būt saistīta arī ar ķermeņa daļu nevienmērīgu augšanu. Šādos gadījumos organisms pats pamazām „saregulējas” – arī acu muskulīši. Ja tad uzliekam bērnam brilles, mēs ieliekam viņu tādos kā rāmjos un nereti ar to arī parakstām spriedumu – brilles uz visu mūžu.

Ja bērnam viena actiņa ir vājāka, tā ir jātrenē (pēc 5- 6 g vecuma) acu ārsti noteikti ieteiks valkāt brilles un spēcīgāko actiņu aizsegt, un tas ir labs paņēmiens. Bet tajā pašā laikā vajadzētu domāt, kā vājāko actiņu atslābināt, jo iespējams, ka tā ir vairāk saspringta, acu muskuļi var to savilkt arī asimetriski, tad veidojas astigmātisms.

Parasti redzes pavājināšanās iemeslam ir sava vēsture. Svarīgi ir paanalizēt, kad bērna vai pusaudža redzes problēmas parādījās, kas notika. Varbūt, piemēram, bija psiholoģiski pārdzīvojumi - vecāku ķildas ģimenē, pārcelšanās uz citu bērnudārzu vai vienkārši sākšana iet bērnudārzā, jo tā ir pēkšņa ieiešana svešā pasaulē. Tā var būt arī dzīves vietas maiņa, tuva cilvēka nāve vai kāda drauga nodevība, aizvainojums. Jebkas, ko bērns pārdzīvo un ko neizsaka vārdos, nosēžas zemapziņā. Izpētīts, ka 3% bērni piedzimst ar redzes problēmām, pārējie piedzimst ar normālu redzi. Ja agrā bērnībā redze drusciņ „šūpojas”, tas saistīts ar augšanas procesiem.

Visbiežāk bērniem redze pavājinās pirmajās klasītēs: 7 līdz 10 gadu vecumā, un tā ir skolas problēma. Tā ir jauna, parasti sveša vide, tās ir skolotāju prasības, varbūt ne vienmēr tā laipnākā attieksme, tās ir arī attiecības starp skolēniem. Bet visvairāk bērnu redzi grauj pārlieku centība, vēlme izpatikt skolotājiem un vecākiem, un būt pirmajam, labākajam. Parasti centīgie bērni to arī sasniedz, bet komplektā saņem brilles.

Jūsu skolotājs Gregs Maršs pats atguva redzi, tad jau tas iespējams jebkuram.

Gregs Maršs pats ir atguvis redzi studenta gados no -12/-14dpt, kuras viņš ieguva jau bērnībā. Mēs esam vienaudži, un kādā sarunā viņš stāstīja, ka atceras aukstā kara laiku Amerikā 60.gadu sākumā. Izrādās, ka viņam bijušas tieši tādas pašas sajūtas kā man. Proti, kad pilsētas fabrikas pūta signālus, kad darbs sākās un beidzās, un arī pusdienas laikā, tad mani pārņēma milzīgas bailes, ka tas varētu būt arī trauksmes signāls, kas ziņo par atombumbas briesmām. Mūsu paaudzes bērni tika informēti par šādu iespēju, jo politiskā situācija bija saspringta. Gregam bija tieši tādas pašas izjūtas, viņš sēdēja mājās un pārdzīvoja, ka tikai tā sirēna nenozīmē kara sākumu un ka nenokavē mukšanu uz bunkuru. Tajā laikā viņam no bailēm ļoti pavājinājās redze. Kad skolā visiem pārbaudīja redzi, un viņš, būdams augumā vismazākais, beidzot nonāca pie acu ārsta, bailes bija tā pārņēmušas viņu, ka ārstam nācās konstatēt neiedomājami vāju redzi.

Metode strādā visiem, neatkarīgi no tā, kad redze ir pavājinājusies un cik ilgi valkātas brilles. Bet tās iedarbības ātrums ir ļoti atšķirīgs. Visvairāk tas atkarīgs no katra paša iekšējās pārliecības. Pirmie skaidras redzes uzplaiksnījumi parādās jau pirmajās nodarbībās, un tas dod ticību, ka skaidra redze mums katram kaut kur iekšā pastāv. Regulāri darbojoties ar sevi, reāli uzlabojumi parādās apmēram pusgada laikā. Rezultāti ir tikai tiem, kas paši to vēlas, jo, ja kādu aiz rokas atved, metode nestrādā, un cilvēks būs vīlies, ar sliktu pieredzi par šo metodi.
Ir aprakstīti arī gadījumi, ka cilvēks, kurš ar vingrinājumu palīdzību ir atguvis samērā labu redzi, aiziet pie acu ārsta un tas ar aparatūras palīdzību konstatē, ka redze nav uzlabojusies. Tātad tas ir prāta jautājums. Mēs vairāk redzam ar prātu nevis ar acīm, kā jau minēju, viss notiek galvā. Tam, ko redzam, pieslēdzās prāts.

Cik zināms Latvijā šī metode nav īpaši populāra?

Nav gan.

Un vai Jūs Latvijā ir esat vienīgā tās skolotāja? Kāda aina salīdzinoši ir pasaulē?

Manuprāt, esmu vienīgā, kas to māca latviski, ar sertificētām zināšanām un prasmēm. Dabiskas redzes atjaunošanu var apgūt Veselības atjaunošanas centrā ReCure, kur es vadu nodarbības. Pamatā ir sešu nodarbību cikls pa vienai reizei nedēļā, un kas to ir izgājis, var nākt uz Acu draugu klubiņu. Tur vairs netiek stāstīta teorija, bet tiek veikti vingrinājumi. Cilvēki, kas nāk, saka, ka viņiem ļoti daudz dod tā kopā darbošanās, kopējā enerģētika un stimuls.

Grūti pateikt, kāpēc Latvijā dabiskas redzes atjaunošana neattīstās. Pasaulē šī metode ir populāra, Amerikā ir tūkstošiem tādu skolotāju kā es, bet pie mums - praktiski nekā. Gadās, ka klients aiziet pie acu ārsta iegādāties vieglākas brilles, jo redze pēc vingrinājumu prakses uzlabojusies. Diemžēl ārsts izsaka savu skeptisko negatīvo viedokli par šādu metodi. Acu ārstiem māca klasisko medicīnu un viņus nevar vainot. Es esmu atradusi acu ārsti, kas šo lietu saprot un atbalsta. Daudzi cilvēki netic, ka redzi var atjaunot, bet to domas, kas ir draugos ar ezotēriku, un ir šo to lasījuši, būtiski atšķiras.

Jūs brilles nekad neesat lietojusi, kā atklājāt šo metodi?

Brilles man nav bijušas, bet vāja redze gan. Es šo ceļu esmu gājusi kopš bērnības, sākot ar brīdi, kad mana māsa sāka valkāt brilles. Kad joka pēc pielaikoju tās, sapratu, ka es tādas uz acīm nelikšu. Jutu, kā man „lauž” acis un nolēmu, ka man nekad nebūs brilles. Tā jau bija tikai tāda bērna doma, bet tagad saprotu, ka tas bija apgalvojums, kurš ir darbojies visu mūžu. Man vienmēr ir bijusi iekšēja pārliecība, ka es ļoti daudz ko varu, to man tēvs ir ieaudzinājis. Dzīves gaitā esmu saņēmusi daudzas zīmes, kas mani mudinājušas pievērsties redzes atjaunošanai, bet neesmu uztvērusi tās nopietni. Pirms kādiem 25 gadiem viens 80- gadīgs galdnieks ar ļoti labu redzi uzdāvināja man grāmatiņu par redzes atjaunošanu. Toreiz to noliku malā, taču, kad pēc vairākiem gadiem psiholoģisku pārdzīvojumu rezultātā mana redze nopietni sašķobījās un neko vairs nevarēju izlasīt, es atcerējos grāmatu un ar konkrētiem vingrinājumiem redzi atjaunoju. Vēlāk man ir bijuši vairāki likteņa sitieni, kad redze pavājinājusies, bet tad jau es to uztvēru vēsā mierā un redzi atjaunoju. Es šīs problēmas uztvēru kā izaicinājumus, ar kuriem jātiek galā. Tāds ir bijis mans ceļš.

Kā es nonācu līdz tam, ko daru tagad? Ilgu laiku strādāju valsts pārvaldē, līdz sapratu, ka esmu sevi izsmēlusi un ir jādara kaut kas cits. Apzinājos, ka vairs negribas iet uz darbu, tātad arī nevajag. Jādomā par citu nodarbošanos, bet vispirms no darba ir jāaiziet. Tas bija lēciens aukstā ūdenī un kaut kā jauna gaidīšana. Vairākus mēnešus dzīvoju neziņā, bet bija pārliecība, ka kaut kā viss atrisināsies. Tad mana jogas skolotāja Tija teica: tev jāmāca cilvēkiem, kā atgūt redzi. Tikai tad, kad viņa to atkārtoja vairākas reizes, sapratu, ka tas jāuztver nopietni. Internetā noskaidroju, ka Latvijā īsti nekā tāda nav, taču atradu praktiķus Amerikā. Pieteicos uz apmācību Grega Marša labākas redzes centrā Denverā. Kad saproti, ka gribi darīt to, ko esi atradis, tad visa pasaule nāk palīgā, tad jūti arī milzīgu enerģijas pieplūdumu. Tā man izdevās kļūt par sertificētu dabiskas redzes skolotāju.

Gregs Maršs teicis, ka jebkas, ko darām ar milzīgu piepūli, rada sasprindzinājumu, tajā skaitā redzes sistēmā. Arī Ošo sludina, ka pareizs ir tas, ko ir viegli izpildīt. Cik fenomenāli vienkārši un tajā pašā laikā sarežģīti. Prāts ir tas, kas pasauli interpretē kā sarežģītu.

To sarežģītumu mēs radām paši. Bērnībā mūs visus ieliek uzvedības un uztveres rāmjos, bet nav ko pārmest vecākiem, jo viņi jau grib bērniem to labāko. Kad apzināmies, ka tie rāmji ir jādabū nost, tad jau speram pirmo soli ceļā uz sevi pašu, savu patieso būtību.
Gregs Maršs saka: ja mēs ļoti cītīgi veicam vingrinājumus, no tiem tiek izspiesta visa dzīvība un tie vairs nedod vēlamo rezultātu. Lai tā nenotiktu, vingrinājumi jāveic rotaļīgi. Perfekta izpilde rada sasprindzinājumu. Tāpēc viņš iesaka būt pēc iespējas paviršiem, draudzīgi pasmieties par sevi un citiem, pajokot, atlaist spriedzi un būt dabiskiem. Ja vingrinājumu laikā cenšamies kaut ko saskatīt, bet īsti neizdodas, tas atkal norāda uz saspridzinājumu acu muskuļos. Jāļauj attēlam ienākt fokusā neiespringstot.

Tiem bērniem, kas ļoti cenšas un kurus dresē, ļoti iespējamas redzes problēmas. Tāpēc bērnam jau no mazotnes jāieaudzina - tu esi labs tāds, kāds tu esi, un tas jāpieņem. Pieaugušajiem tas pats. Ļoti svarīga ir sevis un citu pieņemšana. Es agrāk biju pārliecināta perfekcioniste – uzstādīju augstas prasības gan sev, gan citiem. Kad apguvu sevis un citu cilvēku pilnīgu pieņemšanu, manā sirdī tā bija kā revolūcija. Kad es sapratu, ka mēs katrs esam savādāks un katrs tieši tāds arī labs, es vairs nevienu nekritizēju, man visi ir labi. Neviens nav ne labāks, ne sliktāks. Es uz cilvēkiem skatos ar cieņu un netaisos viņus kritizēt, jo zinu, ka viņi paši ir izvēlējušies tādu dzīvi dzīvot. Neizjūtu nicinājumu. Arī žēlumu ne – tā būtu sevis augstāka vērtēšana. Katrs cilvēks dzīvo savu dzīvi, un tas ir viņa izvēlētais ceļš.

Kāds ir Jūsu novēlējums/ ieteikums „Takas” lasītājiem?

Es gribētu novēlēt katram spēt apzināties, ka cilvēks var izdarīt ar sevi neiedomājami daudz. Es iedrošinu cilvēkus iet uz priekšu sava attīstībā un nonākt līdz tam, ka viņi apzinās - es to varu. Ja kāds cits var, tad es arī varu. Kāpēc gan ne!? Kad šis solis ir sperts, tad jāmeklē ceļš tālāk - tas var būt skolotājs, tās var būt izzinošas grāmatas. Svarīgi ir sev godīgi pajautāt, vai es gribu iet pa šo ceļu? Ja ne, tad staigā ar skaistām brillēm un esi apmierināts. Tas nav nosodījums. Katram savs ceļš un es to pilnībā respektēju.

Palminga vingrinājums: saberzē plaukstas, lai ir siltas, izveido bļodiņu formu. Plaukstu ar enerģētisko punktu liek slīpi pretī acu āboliem, acis paliek vaļā, tās samirkšķina redzot tumsu, tad aizver. Iztēlojas, ka acs atbrīvojas no smaguma un saspringuma. Atceries – pretī acu āboliem jābūt plaukstas bļodiņām nevis pirkstiem.

Dabiskas redzes atjaunošanas skolotājas Vijas Bušas ieteiktais palminga vingrinājums

Vispirms kārtīgi saberzējam plaukstas, līdz tās kļūst siltas. Šādi mēs aktivizējam enerģiju plaukstas centrā. Drusku ieliecam plaukstu, lai veidojas dobīte, tad uzliekam kreiso plaukstu uz kreisās acs tā, lai atvērta acs tiktu pilnīgi nosegta (paliek tumšs), pirksti pāri deguna pamatnei, ieslīpi uz pieres, elkonis pacelts uz sāniem. Tāpat pārliekam pāri labo plaukstu labajai acij, pirksti uz pieres virs deguna krustojas. Pamirkšķinot acis, skropstas viegli skar plaukstas. Nekādā ziņā nepiespiediet acis! Ja plaukstas pareizi uzliktas, izveidojas it kā neliels vakuums. Tad acis aizveram.

Elkoņi kaut kur jāatbalsta, bet galva ar muguru jāsaglabā vienā līnijā. Ja rokas atbalsta uz galda, uzliek uz tā kādu grāmatu vai stingru spilvenu. Palmingu var veikt arī guļus, tad paliek spilvenu vai salocītu segu zem katra elkoņa. Dažiem patīk veikt palmingu sēdus zemē, atbalstoties ar muguru pret sienu un pievelkot kājas sev klāt. Tad elkoņus atbalsta uz ceļgaliem.

Ja elkoņus neatbalsta, rokās, kaklā un plecos saglabājas sasprindzinājums, un relaksācija nav pilnīga.
Acis aizvērtas, pilnīga tumsa. Ja redzat gaismas vai krāsu dzirksteles, tas norāda uz redzes stresu. Var būt, ka acis neapzināti „šaudās” un raustās. Tas arī liecina par sasprindzinājumu. Pamazām tas pāries.

Lēni, viegli, bet drusku padziļināti elpojam. Acīm vajag ļoti daudz skābekļa, un ar pareizu palmingu mēs to nodrošinām. Ieelpojam caur degunu, izelpojam caur nedaudz pavērtu muti ar šņācienu. Izelpa garāka. Kājas stingri uz zemes, smagas, iezemētas.

Sajūtam un apzināmies, ka caur plaukstām sūtām acīm enerģiju un relaksējošu ziņu. Enerģija atrod ceļu uz acīm un acu muskuļiem. Iztēlojamies, kā acu muskuļi tagad pamazām atslābinās un acu āboli atrod ceļu uz dabisku – apaļu formu. Mūsu plaukstu enerģijas plūsma apņem acis un ieplūst arī smadzenēs. Tāpēc visa redzes sistēma var atslābināties. Enerģija ne tikai sniedz atslābinājumu, tā arī pabaro visus muskulīšus, nervus un audus – viss relaksējas un atjaunojas, atveseļojas. Asinsrite aktivizējas, acs šķidruma cirkulācija normalizējas, acs spiediens harmonizējas – visa redzes sistēma atgriežas normālā darbībā.

Palmingu vēlams veikt 5 minūtes no rīta pēc pamošanās un vakarā pirms gulētiešanas, bet šī vingrinājuma nevar būt par daudz. To var veikt daudzreiz dienā, pa pusstundai un arī daudz ilgāk – tik ilgi, kamēr kaklā, rokās vai mugurā neiestājas sasprindzinājums.

Raksts "Skats uz pasauli aizvērtām acīm" publicēts žurnāla "Taka" 2015. gada novembra numurā.

Tev jābūt autorizētam,