Par brīvu cilvēku izvēli II. Leitnantam Rubenim - 100

Drukāt

Rakstnieks un publicists Jānis Ūdris: Septembris atnācis ar divām mūsu nācijai svarīgām jubilejām: 04.09. bija Kārļa Ulmaņa 140 gadu jubileja; 9. septembrī aprit 100 gadi, kopš pasaulē nācis nacionālais varonis Roberts Rubenis. Divas ļoti dažādas personības, atšķirīgs ir arī abu atceru pasākumu vēriens un atbalss Latvijā.

Par brīvu cilvēku izvēli II.  Leitnantam Rubenim - 100

Kārļa Ulmaņa piemiņa tika godināta viņa dzimto māju muzejā Pikšās, arī pie viņa pieminekļa Rīgā... Paralēli vadoņa cildinājumiem publiskajai telpai pāri veļas pelnītas un populistiskas kritikas vilnis. Notiek ļaunākais, kas ar Kārļa Ulmaņa piemiņu varēja notikt - viņa diskutablās, pretrunīgi vērtētās pēdas vēsturē turpina šķelt nāciju. Sava romāna "Ulmanis. Lielā Kārļa testaments" preambulā pirms septiņiem gadiem es rakstīju, ka tas sāp valsts nodibināšanas celmlauža dvēselei. Ka par visu vairāk Ulmaņa dvēsele vēlētos, lai viņa dzīvesstāsts kalpo nācijas vienošanai un Latvijas uzplaukumam.

Acīmredzot ceļš uz šo, iespējams, pilnībā nekad nesasniedzamo ideālu, būtu gudra un godprātīga saruna par Kārli Ulmanī, pienācīgi novērtējot viņa milzīgos nopelnus Latvijas valsts nodibināšanā un nosargāšanā šķietami bezcerīgajās 1919. gada situācijās. Neizbēgamā šādā sarunā arī Ulmaņa vēsturisko kļūdu analīze mūsu vēsturiskā mantojuma un šodienas problēmu izpratnei. Gudrākai un godīgākai Latvijas tālākajai attīstībai.

Ka šāda korekta profesionāla saruna iespējama, parādīja LTV1 cikla "Nacionālie dārgumi" 3. septembra raidījumā bija aicināts piedalīties kopā ar Nacionālā Vēstures muzeja direktora vietnieci Irinu Zeibārti un Latvijas Universitātes profesoru Aivaru Strangu. (skat. ŠEIT )

Atšķirīga, kaut ar Kārļa Ulmaņa vārdu saistīta ir leitnanta Rubeņa vieta vēsturē. Dzimis gadu pirms Latvijas Republikas nodibināšanas, Roberts no sirds mīlēja mūsu valsti. Malnavas Lauksaimniecības vidusskolā viņš vadīja skolēnu patriotisko organizāciju, karadienestā izmācījās par leitnantu un kļuva tanka komandieris.

Diemžēl daudziem latviešiem priekšstati par mūsu armijas bruņojumu pirms otrā pasaules kara saistās ar padomju laika filmas "Ceplis" ņirdzīgo epizodi, vai reportieris parādes laikā nofotografējis "vienu bruņumašīnu vai abas". Trīsdesmito gadu beigās mūsu armijai bija arī 18 modernie Vickers-Armstrong Carden-Lloyd (1933. gada modelis). Šādi tanki bija arī Somijas, Šveices, Argentīnas, Ķīnas un vairāku citu valstu bruņojumā. Salīdzinājumam - Beļģijas armijā bija 42 šādi tanki, Lietuvai 16, Argentīnai 12... Latvijai bija divas modernas franču zemūdenes "Spīdola" un "Ronis" (ar grozāmiem torpēdu aparātiem). Man izdevās savā laikā tikties ar bijušo "Roņa" komandieri Hugo Legzdiņu, un kapteinis pastāstīja, ka Padomju Savienībai Latvijas okupēšanas laikā nebija tik moderna tehnika. Sākoties karam ar Vāciju, padomju okupanti mūsu zemūdenes uzspridzināja, jo krievi gluži vienkārši nejēdza tās izmantot. Mūsu gaisa spēkiem bija pasūtīti aŗī 30 modernie britu iznīcinātāji "Hawker Hurricane", par tām jau bija samaksāts, bet Lielbritānija Latvijai tos nepiegādāja, jo bija iesaistījusies karā ar Vāciju.

Roberts Rubenis smagi pārdzīvoja padomju okupāciju un Kārļa Ulmaņa liegumu armiju aizstāvēt savu zemi un tautu. Viņš arī, atšķirībā no daudziem citiem latviešiem, jau 1941. gada vasarā saprata, ka vācu armijas ienākšana vien nomainījusi vienu okupācijas varu ar otru. Iesaukts leģionā un pieredzējis asiņainās 1944. gada kaujas pie Veļikajas un cīņas par Jelgavu, Rubenis iestājās ģenerāļa Kureļa Aizsargu pulkā un saņēma uzdevumu izveidot rotu. Dažu nedēļu laikā Kurzemē Rubeņa rota izauga par bataljonu.

Latvijas Nacionālā padome Aizsargu pulku uzskatīja par atjaunojamās Latvijas armijas pirmsākumu. Kurelieši gatavojušies karot pret Sarkano armiju, bet hitleriešu režīms atteicās atzīt latviešu tiesības uz savu valsti un 1944. gada novembrī Kureļa aizsargu pulku atbruņoja. Dramatiskajās novembra dienās parādījās jaunā leitnanta stratēģiskā tālredzība: nesekmīgi centies iedrošināt ģenerāli Kureli uz izšķirīgāku stāju pat vāciešiem, Roberts Rubenis savu bataljonu bija izvietojis attālu no Kureļa štāba un īstenoja suverēnu taktiku. Atšķirībā no citām kureliešu vienībām viņš savās rotās uzturēja stingru disciplīnu un veica intensīvu militāro apmācību. Bataljona izvietojums bija droši nosargāts, un esesiešu vienība, ko ģenerālis Jekelns sūtīja rubeniešu atbruņošanai, tika ar kaunu padzīta. Pašapzinīgā vārdu duelī ar vācu ģenerāli leitnants Rubenis noraidīja Jekelna ultimātu, veica slepenu vairāku diennakšu pārgājienu gar Usmas ezeru un jaunajā dislokācijas vietā 1944. gada 18. novembra kaujā uzvarēja vācu pārspēku. Roberts Rubenis šajā kaujā tika nāvīgi ievainots, bet viņa izveidotais bataljons, Rubeņa norīkotā jaunā komandiera Druviņa vadīts, vēl vairākas nedēļas varonīgi pretojās vācu soda ekspedīcijām.

Roberta Rubeņa dzīvi un leģendāro kauju esmu aprakstījis romānā "Leitnants Rubenis. Bruņinieks Roberts" (Zvaigzne ABC, 2016), atgriežot latviešu literatūrā nacionālā varoņa tēlu.

Diemžēl tuvie dzimšanas dati nav vienīgā Roberta Rubeņa līdzība ar Kārli Ulmani. Arī mūsu nacionālā varoņa apbedījums nav atrasts, taču, atšķirībā no Kārļa Ulmaņa pīšļiem, tas būtu vieglāk izdarāms, jo mūsu nācijas varonis guļ Latvijas zemē.

Diemžēl līdzīgi ar Kārli Ulmani ir arī mūsu leitnanta Rubeņa atšķirīgie vērtējumi. Esmu ne reizi vien lasījis gļēvus interneta komentārus, ka Rubeņa cīņa bija bezjēdzīga. Uz ko gan viņš esot cerējis, vācu pārspēks taču bijis tik liels... Ejot tālāk nacionālā mazohisma ceļu, daži Robertam Rubenim pārmet leģiona dezertieru iesaistīšanu savā bataljonā. Tālāk šī nacionālā nihilisma "evolūcija" ved pie vēl apkaunojošākiem prātuļojumiem: leitnants Rubenis ar savu pretošanos esot "saniknojis vāciešus, kas dusmās nošāvuši vairākus arestētos kureliešu virsniekus"...

Kās šādos spriedelējumos vairāk: nacionālas pašapziņas trūkuma vai veselā saprāta? Laikam jau vienlīdz abu!

Patiesībā leitnanta Rubeņa rīcība bija dziļi loģiska: viņa bataljons divu fašistisko lielvaru sadursmē reāli varēja kļūt par atjaunotās Latvijas armijas sākumu. Ar šādu apziņu rubenieši gāja asiņainajā kaujā, pārliecināti, ka pasaules kara tālākā gaita novedīs pie Rietumu sabiedroto konfrontācijas ar Padomju Savienību, un tad sava valdība (1943. gadā izveidotā Latvijas Centrālā padome) un sava militārā vienība būtu spēcīgs arguments Latvijas suverenitātes atjaunošanai.

Tagad, zinot par Rietumu lielvalstu pakļaušanos Staļina prasībām Jaltas konferencē, ciniķiem viegli pavīpsnāt par latviešu varoņu šķietamo naivumu. Bet varoņu apņirdzēji nepapūlas padomāt, cik tuvu 1944. gadā bija kardināls notikumu pavērsiens. Savā romānā esmu aprakstījis arī liktenīgu epizodi leģendāro Jelgavas kauju priekšvakarā 1944. gada 20. jūlijā, kad Vācijā notika atentāta mēģinājums pret Hitleru. Akcija, ko, redzot hitleriskās impērijas nolemtību, bija noorganizējuši augstākie vācu virsnieki. Ja realitātes apjēgu zaudējušo fīreru kārtējo reizi nebūtu pasargājuši dēmoniski pekles spēki, varu Vācijā būtu pārņēmuši reālistiski noskaņotie ģenerāļi. Viņi, neapšaubāmi, kapitulētu Rietumu sabiedrotajiem, lai kopīgiem spēkiem nosargātu Vāciju un visu Rietumu pasauli no Sarkanās armijas iebrukuma. Bet ASV un Lielbritānija, visticamāk, ultimatīvi pieprasītu, lai PSRS ar savu milzīgo armiju paliek robežās, kādas bija līdz 1919. gada 1. septembrim.

Apkopojot joprojām skopās, brīžiem pretrunīgās liecības par leitnanta Rubeņa bataljona leģendāro kauju, esmu savā romānā esmu restaurējis ļoti būtisku epizodi: kaujas priekšvakarā pie Roberta Rubeņa ierodas Maskavai kalpojošās partizānu vienības "Sarkanā bulta" parlamentārieši ar priekšlikumu kopīgi cīnīties pret vācu soda ekspedīciju. Patriotiskais leitnants viņu priekšlikumu noraida. Kad daži viņa cīnītāji apšauba komandiera lēmumu, Rubenis atbild tieši: "Vai tiešām mēs, latvieši, pieņemsim tik nožēlojamu likteni - allaž līst kādam iekarotājam pakaļā? ... Bet kas iestāsies par brīvu Latviju? Lai kāds būtu mūsu liktenis, padomāsim, kādu mantojumu atstāsim saviem bērniem."

Atceroties leitnanta Rubeņa varoņepopeju šķietami bezcerīgā situācijā, jāatgriežas pie "Nacionālo dārgumu" 3. septembra diskusijas par Kārli Ulmani un viņa 1940. gada lēmumu armijai nepretoties padomju okupācijai.

Profesors Stranga, iestājoties par šāda lēmuma pareizību, minēja PSRS slepenos dokumentus, kas paredzēja pretošanās gadījumā deportēt 60 tūkstošus cilvēku. Patiešām baiss skaitlis! Taču tas saskan ar šausmīgās realitātes apjomiem: 1941. un 1949. gada deportācijās uz Sibīriju tika izsūtīti gandrīz tik pat daudz cilvēku.

Iedziļinoties vēsturiskajā alternatīvā, redzams, ka pretošanās padomju okupācijai varēja novērst 1949. gada deportācijas: izpaliekot 1940. gada farsam ar blēdīgo "Tautas saeimas ievēlēšanu" un Latvijas "brīvprātīgo iestāšanos" Padomju Savienībā, Rietumu lielvalstīm Teherēnas, Jaltas un Potsdamas konferencēs būtu reāla iespēja iestāties par Baltijas valstu likumīgajām tiesībām. Bet latviešu upuriem, bez pretošanās atdodot savu valsti, jāpieskaita gan tūkstotis represēto virsnieku, gan latviešu teritoriālā korpusa karavīri, kurus padomju okupanti, sākoties vācu uzbrukumam, demobilizēja un ceļā uz mājām apšāva no čekistu slēpņos uzstādītiem ložmetējiem. Bet pats traģiskākais latviešu asins upuris ir 85 tūkstoši abu okupantu armijās kritušie - 35 tūkstoši Sarkanajā armijā un 50 tūkstoši vērmahtā. Traģiskas sakritības dēļ tik pat liels bija somu kritušo skaits, karojot savā armijā un nosargājot savu valsti. Bet Somijā tolaik bija 2,5 reizes vairāk iedzīvotāju, tātad mūsu upuri divarpus reizes smagāki...

Kritušos karavīrus neuzcelsim. Bet mūsu spēkos ir atdot viņiem godu, mācoties no skarbās vēstures elementāru patiesību:

Savu tautu jāsargā, par savu valsti jācīnās jebkuros apstākļos.

Doma par savas zemes atdošanu bez pretošanās ir amorāla. Jo vai gan amorāli nebūtu nesargāt savu māju, savu sievu un savu bērnu?

Vēl viens kauna traips mūsu vēsturiskās atmiņas pārrāvumā ir Otrā pasaules kara cīnītāju dalīšana pareizajos un nepareizajos. Vācu okupācijas laikā nepareizie bija sarkanarmieši, padomju okupanti par nepareizajiem un fašistiem saukāja leģionārus... Mēs brīvā Latvijā godinām leģionārus, kuri cīnījās, lai pasargātu Latviju no jaunām sarkanajām briesmām. Bet vai ir godīgi nozākāt latviešus, kas Ulmaņlaika skolās bija audzināti naidā pret Melnā bruņinieka pēctečiem un arī ticēja, ka Sarkanās armijas rindās cīnās par Latviju? Un kā vērtēt tos latviešus, kas bijuši mobilizēti abās armijās? (Arī tādi bija, man iznācis iepazīt vairākus latviešus ar šādu likteni).

Savu romānu "Leitnants Rubenis. Bruņinieks Roberts" esmu noslēdzis ar episku ainu, kad debesu vārtu priekšā uz Mūžīgo Tiesu gaida abās okupantu armijās kritušie latvieši, klusi spriežot, kurus ielaidīs. Kritušo latviešu ir tik daudz, ka izveidojies sastrēgums. Bet tad vārti veras, un pār kritušo tūkstošiem pāršalc ziņa: "Laiž iekšā visus! Visus"!"

Sava romāna prezentācijā 2016. gada 14. decembrī Kara muzejā biju uzaicinājis divus Otrā pasaules kara veterānus, kas karojuši pretējās frontes pusēs. Viņiem abiem bija pareizais pretinieks, bet abiem nepareizais karogs. Tagad es abiem pasniedzu pareizo, sarkanbaltsarkano karogu. Šī epizode saglabāta tīmeklī ŠEIT

Kārļa Ulmaņa jubileja pagājusi ar dažu politisko partiju organizētu pasākumu virkni. Leitnanta Rubeņa jubileja droši vien būs klusāka, tomēr bez atceres mūsu nacionālais varonis nepaliks: 13. novembrī, Patriotu nedēļā Akadēmiskajā bibliotēkā (Rūpniecības ielā 10) plkst. 17.00 notiks Leitnanta Rubeņa atcerei veltīts uzvedums, kurā aicināti patrioti ar tīrām rokām un tīru sirdi. Jo manas grāmatas otrs nosaukums ir "Romāns par nācijas sirdsapziņu".

Raksta autors: rakstnieks un publicists Jānis Ūdris

Tev jābūt autorizētam,