Ziemassvētki cauri gadiem
Ziemassvētki – laiks, kad diena ir visīsākā un nakts – visgarākā. Pēc Ziemassvētkiem saulīte sāk atgriezties un dienas stiepjas garākas.
Senie Ziemassvētki šodien ir saplūduši ar kristīgās ticības svētkiem. Senāk tie bija vienīgi līksmes izpaudums par tumsas laika nobeigumu, par saules jaunās gaitas uzsākumu. Vēlāk šie svētki kļuva par svētsvinīga klusuma un miera svētkiem, kur baznīcā eņģeļu skaņās cilvēks cenšas nomest savus visa gada melnos sārņus un iziet ar egles svecīšu mirdzumu sevī.
Mūsdienās šie svētki ir saplūduši interesantā sintēzē – mēs rotājam eglīti, dziedam Ziemassvētku dziesmiņas, dāvinām dāvanas, veļam bluķi, zīlējam nākotni.
Ziemassvētku tradīcijas aizsākušās Vācijā, un eglīte tur tiek pušķota īpaši grezni. Kā turpinājums krāšņajai Ziemassvētku tirdziņu tradīcijai ir vāciešiem raksturīgā karstvīna dzeršana – arī uz ielām, laukumos un citās ļaužu pulcēšanās vietās.
Par Ziemassvētku eglītes rašanos vēsta šāda leģenda. 7. gs. kāds Anglijas mūks devies uz Tīringu Vāczemē nest Dieva vārdu. Viņš tur veicis daudz labu darbu un eglītes trīsstūra formu izmantojis, lai raksturotu Svēto Trīsvienību. Kopš tiem laikiem eglīte kļuva par ļaužu pielūgsmes koku. Sākotnēji eglīte rotāja mājokļus, karādamās ar galotni uz leju. Rīgā eglīte pirmoreiz rotāta 1510. gadā. Savukārt tradīcija paslēpt Ziemassvētku dāvaniņas zeķēs radusies Anglijā.
Mūsdienās Ziemassvētkus pavadām klusi un mierīgi. Taču senajam latvietim tie bija līksmības pilni svētki. Galvenās latviešu tautas Ziemassvētku tradīcijas ir vilkt bluķi, iet čigānos jeb budēļos, dāvināt dāvanas un svētku naktī ēst deviņus ēdienus. Uz Ziemassvētku galda bija jābūt zirņiem un pupām, lai būtu daudz naudas, un tie bija noteikti jāapēd, lai nākamajā gadā nebūtu jāraud.
Lai gan ķekatās var doties jau sākot no Mārtiņiem līdz pat Meteņiem, visskaļākais gājiens ir tieši Ziemassvētkos. Ģērbušies maskās, ķekatnieki mēģina attēlot tos iedomātos garus, kurus grib atraidīt vai kuru labvēlību vēlas iegūt. Galvenais noteikums, lai nākamā gadā piepildītos auglības gudrība – cilvēkam maskā jāpaliek nepazītam. Čigāni jeb budēļi gāja no mājas uz māju, veldami līdzi bluķi, nesdami svētību un uzmanīdami, vai sentēvu tradīcijas tiek turētas godā.
Ziemassvētku vakarā notiek bluķa vilkšana (ne velti to mēdz saukt arī par Bluķa vakaru). Iepriekš sagatavotu lielu ozola bluķi vēla no vienām mājām uz otrām vai pa vienas mājas pagalmu un sadedzināja. Mēdz uzskatīt, ka bluķī attēlota saule, kuru ļaudis tādējādi velk augšup un mudina atgriezties, vai – velkot bluķi pa malu malām, no tām tiek savāktas likstas un nelaimes, kuras kopā ar bluķi tiek sadedzinātas.
Ziemassvētkos nozīmīga vieta ierādīta zīlēšanai. Par citiem saulgriežu svētkiem nav saglabājies tik daudz ticējumu, kā tas ir Ziemassvētkos. Lielākoties tie saistās ar precēšanos, jaunu meitu vēlmi uzzināt, vai šajā viņas tiks izdotas tautās vai ne.
